LELB Gulbenes draudze - Pārdomām

Mon, 27 Oct 2025 21:19:00 +0000

2022. gada jūnijā, Pasaules čempionātā peldēšanā Budapeštā, 25 gadus vecā amerikāņu mākslinieciskā peldētāja Anita Alvarez, izpildīja elpu aizraujošu priekšnesumu. Katra kustība atspoguļoja graciozitāti, disciplīnu un skaistumu. Pūlis bija apburts un, kad viņa pabeidza savu priekšnesumu, tas gavilēja. Tomēr aplausu vidū kaut kas nebija kārtībā: Anita nebija iznirusi virs ūdens.

Kamēr skatītāji aplaudēja, neapzinoties briesmas, viena persona redzēja vairāk nekā tikai priekšnesumu — viņas trenere Andrea Fuentes, pati četrkārtēja zelta medaļniece. Nevilcinoties, Andrea ar visām drēbēm ielēca ūdenī. Viņa atrada Anitu bezsamaņā, bez dzīvības baseina apakšā. Neņemot vērā neko citu, kā tikai vēlmi glābt, viņa izvilka Anitu drošībā. Tas bija spēcīgs brīdis — instinkts, mīlestība un dievišķa uzmanība.

Šis brīdis mani dziļi aizkustināja. Es sev jautāju: vai es esmu kā pūlis, kas aizrāvies ar dzīves izrādi, neredzot citu cīņas?

Vai es esmu tāds draugs, brālis, kolēģis vai kaimiņš, kas redz vairāk nekā tikai ūdens virspusi?

Vai es esmu jūtīgs pret apkārtējo klusajiem saucieniem, jeb esmu kļuvis pasīvs, vienaldzīgs, atsvešināts?

Mēs dzīvojam pasaulē, kur daudzi klusi slīkst – depresijā, bailēs, finansiālās grūtībās, sirdssāpēs. Aiz smaidiem un izrādēm daži knapi elpo, lūdzoties, lai kāds to pamanītu.

Dienā, kad redzēju šo notikumu es izdarīju izvēli - es lūdzu un turpinu lūgties, lai Dievs man palīdz kļūt par tādu cilvēku, kurš redz vairāk nekā tikai virspusējo; kurš rīkojas ar līdzjūtību; kurš ieklausās, neizsakot spriedumu un kurš rīkojas bez vilcināšanās. Es gribu būt glābšanas riņķis, nevis malā stāvošais pūlis.

Cik gan ļoti pasaule mainītos, ja mēs katrs tāds būtu...

Neaplaudēsim tikai par izrādēm. Pievērsīsim uzmanību tiem, kuri ir mūsu ceļā. Rūpēsimies no visas sirds. Būsim gatavi iesaistīties, pat ja tas ir neērti, pat ja jālec ūdenī ar visām drēbēm.

Jo kāda dzīvība var būt atkarīga no tā.

Dievs, dari mūs jūtīgus, drosmīgus un līdzjūtīgus. Palīdzi mums būt tādiem, kādiem Tu mūs esi aicinājis būt — glābējiem pasaulē, kurā esam pārāk bieži pieraduši skatīties no malas.

Āmen.

- Malcolm Ochuko

Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs. (Rom.12;2)

Munise Ronberga

Kādam tu vari būt vienīgā

Mon, 27 Oct 2025 19:17:00 +0000

Ceļodams pa Krieviju, Ļevs Tolstojs satika kādu ubagu. Gribēdams tam ko dot, viņš apstājās, bet, izkratījis visas kabatas, saprata, ka nekā nav. Viņš pieliecās, apkampa ubagu un teica: "Piedod man, brāl, bet visu naudu esmu izdāvājis jau citiem ubagiem. Šodien man nav, ko tev dot." Ubaga drūmā seja kļuva gaišāka, acīs parādījās asaras, un viņš atbildēja: "Tu man devi ļoti daudz, apskaudams mani un nosaukdams par brāli."

/Autors nezināms/

Nauda mūsu dzīvē ne vienmēr ir nozīmīga, tas ir tikai instruments, ar kuras palīdzību mēs īstenojam lietas. Lielāka nozīme ir mūsu attieksmei, mūsu vārdiem. Nepaiet garām, apstāties, ieklausīties, uzrunāt un nebūt vienaldzīgam. Ir daudzas situācijas kur naudai nav izškirošs solis, kur lielāka nozīme parādīt mīlestību uzklausot, apkampjot un nenosodot.

Es savā dzīvē esmu daudz strādājusi uzkopjot mājas cilvēkiem kuri ir turīgi. Vienu dienu atbraucot uz savu objektu, sastapu samnieku kura vaigs bija noskumis. Tas visu dienu pavadija staigājot halātā un nervozi kaut ko meklēja....Man tas nelikās, kā ikdienišķs ieradums un normāla uzvedība šim cilvēkam. Protams, ka katram var būt diena, kad kaut kas noiet greizi, bet izlēmu pieet un apjautāties. Mūsu diena izvērtās vairāk par sarunu dienu, nevis manu darba dienu. Ir pagājuši nu jau 13 gadi, kā pazīstu šo cilvēku un tikai nesen viņš ir atklājis, ka tā bija diena, kad viņš gribējis darīt sev galu!

Cilvēks kuram pieder daudz, taču tajā pašā laika nepieder nekas.

Nauda nevar aizvietot cilvēkus un attiecības. Nauda var noteikt tikai statusu sabiedrībā, bet tas nenozīmē, ka tev esot sabiedrībā būs kāds, kas tevi sapratīs un uzklausīs, jo katrs ar kuru tu runā ir tavs konkurents vai skauģis.

Katram mums ir bijis brīdis, kad ir vajadzīgs, lai mūs uzklausa, lai mums vienkārši dod iespēju izraudāt uz pleca visu kas ir sakrājies.

Bet vai mēs mākam būt tie kas uzklausa bez nosodīšanas?

Vai mākam būt līdzcietīgi?

Vai mākam saskatīt vajadzību pie citiem?

Vai mākam savā steidzīgajā dzīves ritmā pacelt galvu un atraut acis no gadžetiem lai tās vērstu uz augšu?

Dievs mūs pieņem tādus, kādi mēs esam, bez nosodījuma. Viņš vienmēr uzklausa un dod Savu mierinājumu un risinājumu. Viņš vienmēr pasniegs tev roku, ja tava būs pastiepta Viņa virzienā.

Tāpēc: " Topiet līdzcietīgi, kā jūsu Tēvs ir līdzcietīgs."

(*Lūkas 6:36)

Kādam tu vari būt vienīgā Bībele, kuru viņš šobrīd var lasīt.

(Džons Makartūrs)

- Selga

Es tevi neatstāšu

Thu, 21 Aug 2025 04:53:00 +0000

Bija reiz kāds zvejnieks vārdā Andrejs, kurš dzīvoja pie ezera. Viņa dzīve bija pilna darba — agri cēlās, devās zvejā, vakarā pārdeva zivis tirgū. Tā pagāja dienas, nedēļas, gadi. Viņš bija pazīstams ciemā kā strādīgs, bet arī noslēgts un vienmēr noguris cilvēks.
Reiz, kad viņam bija īpaši slikta diena un tīklos bija tikai pāris sīkas zivtiņas, viņš skaļi izsaucās uz ezera vidus:
— Kur Tu esi, Dievs? Es daru visu, bet Tu mani esi aizmirsis!
Tajā brīdī viņš pamanīja kaut ko neparastu — ezerā peldēja laiva bez cilvēka. Viņš pieairēja tuvāk un ieraudzīja, ka laiva ir tukša, bet tajā bija pilns ar zivīm. Domas sāka mutuļot viņa galvā — vai tas ir Dieva brīnums? Vai jāņem šīs zivis?
Viņš ilgi sēdēja līdzās šai laivai, skatoties uz ezeru. Beigās viņš atstāja zivis un laivu neskartas, saprotot, ka šis pārbaudījums bija paredzēts viņa sirdij, nevis vēderam. Tajā vakarā viņš pirmo reizi dzīvē atnāca mājās tukšām rokām — bet ar pilnu sirdi. Viņš zināja, ka Dievs viņu redz. Un vēl svarīgāk — viņš saprata, ka nevis laupījums padara dienu vērtīgu, bet tas, kāds tu kļūsti, ejot cauri tukšumam.
No tās dienas viņš sāka katru rītu ar lūgšanu. Nevis lūdzot pēc zivīm, bet lūdzot kļūt par cilvēku, kas uzticas Dievam, pat ja tīkli ir tukši.
Bībeles pants:
„Pavēli tam Kungam savu ceļu un cerē uz Viņu, gan jau Viņš tad darīs”
(Psalmi 37:5)
Dievs dažkārt neiedod pilnus tīklus, lai piepildītu tukšas sirdis. Pat tukša laiva var nest dziļu mācību.
Bībeles pants: "Es tevi neatstāšu, un Es tevi nepametīšu” (Jozua 1:5)
Dievs nekad mūs nav atstājis, pat tad, kad mums ir licies, ka Viņš ir tik tālu, ka Viņš mūs nedzird. Taču Viņš ir nemainīgs Savos solījumos. Tie esam mēs, kas attālinamies, tie esam mēs kuri nedzird un esam koncentrējušies uz savām problēmām, mēģinot tās atrisināt paši.
Dažreiz Dievs neatrisina problēmu vai nemaina situāciju uzreiz, jo Viņš vēlas mainīt tavu sirdi caur šo situāciju.
"Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina." (Psalmi 23:4 RT65)
Dievs katru dienu dod tev kā dāvanu pilnu ar saturu par kuru tev ir jāpateicās!
Jo:
Dieva apsolījums spīd pāri mūsu problēmām!
[Korija Ten Būma]
Selga Kozlovska

Thu, 21 Aug 2025 04:52:00 +0000

DIENAS LASĪJUMS:
"Viņš, iedams gar Galilejas jūru, ieraudzīja Sīmani un viņa brāli Andreju tīklus jūrā metam; viņi bija zvejnieki. Un Jēzus viņiem sacīja: “Nāciet, sekojiet Man, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem!” Un tūlīt tie atstāja tīklus un Viņam sekoja. Pagājis mazliet tālāk, Viņš ieraudzīja Jēkabu, Zebedeja dēlu, un viņa brāli Jāni; tie laivā tīklus lāpīja. Un Viņš tos tūlīt aicināja. Un, tie savu tēvu Zebedeju ar algādžiem laivā atstājuši, aizgāja Viņam līdzi." (Mk. 1:16-20)
PĀRDOMAS:
Mēs, iespējams, kādreiz esam dzirdējuši frāzi: “ieaiciniet Dievu savā sirdī.” Skan skaisti. Skan kā patiešām dziļi dievbijīga un vērtīga doma. Tas taču būtu tik labi un svētīgi, ja cilvēks varētu likt Dievam mājot savā sirdī. Vai ne? Taču uzreiz rodas jautājums: “Kā? Kā lai to izdara, kā tas var notikt? Kā lai es ieaicinu un kā lai es pārliecinos, ka Dievs patiešām ir manī ienācis?” Tā teikums, kas iecerēts kā uzticības un dievbijības apliecinājums, kļūst par vislielāko šaubu un nedrošības avotu. Dievu ieaicināt cilvēka dzīvē nevar. Pie tam – vairāku iemeslu dēļ.
Dievs nav jāpierunā, lai Viņš ienāk cilvēkā. Tieši pretēji, šodienas Evaņģēlija teksts vēsta, ka Dievs caur Jēzu pats nāk pie cilvēkiem tieši tāpēc, lai iemājotu ikvienā no mums. Jēzus pats izvēlas un aicina savus mācekļus. Ar to Viņš atšķiras no visiem to laiku rabīniem, rakstu mācītājiem un daudziem “skolotājiem” arī mūsdienās. Līdz Kristum mācekļi bija tie, kas uzmeklēja kādu slavenu mācītāju, lai viņā klausītos un no viņa mācītos. Tāds bija cilvēku pašu nodoms un izvēle, jo tāds domāšanas veids saskan ar cilvēka vēlēšanos paturēt savu pašapziņu, kas ir aktuāli vēl šodien: es esmu tas, kurš ir izvēlējies kam un kā sekot, kā un ko darīt, kurā klausīties un mācīties, jo tas konkrētais mācītājs vai skolotājs stāsta to, kas man patīk – es un neviens cits. Taču patiesībā Jēzus pats mūs uzmeklē un izraugās savus mācekļus, nosaka un gādā par mūsu dzīvi, lai mums nekā netrūktu.
Dievs saka: “Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis.” (Jņ. 15:16) Tas attiecas gan uz mūsu dzīvi kopumā, gan uz Dieva aicinājumu sekot Viņam un būt par Viņa bērniem. Nevis cilvēks meklē Dievu, bet Dievs atrod cilvēku, lai, līdzīgi mācekļiem toreiz, arī šodien Jēzus izvestu mūs ārā no mūsu laicīgo domu šaurības, lai varam paskatīties uz savu dzīvi un uz mums pašiem no Dieva skatījuma – uz to, cik liela ir mūsu vērtība Dieva acīs, par spīti mūsu tieksmei grēkot, ka arī mums Viņš saka: “Nāciet, sekojiet Man, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem!”
Vieni zvejoja “un tūlīt tie atstāja tīklus” un Jēzum sekoja. Citi lāpīja tīklus “un, tie savu tēvu Zebedeju ar algādžiem laivā atstājuši,” aizgāja Jēzum līdzi. Kāpēc? Jo viņi sadzirdēja Jēzus aicinājumā to, cik liela ir Dieva mīlestība uz viņiem. Jēzū mācekļi sadzirdēja kaut ko daudz vērtīgāku kā tikai visu mūžu nodzīvot ikdienībā un rutīnā. Tas, ka mūs aicina Dievs, ir vislielākā prieka un drošības avots – Viņa Vārds, nevis cilvēku pašu svārstīgās domas un izgudrotie vārdi. Ja Dievs mūs ir aicinājis, tad mēs varam būt droši par savu dzīvi, jo pats Kristus kļūst par mūsu dzīvi, lai darītu mūs par Viņa mācekļiem un cilvēku zvejniekiem.
Ir trīs lietas, kas mūs pārliecina, ka Dievs ir ienācis mūsos un ka Svētajā Garā Viņš dzīvo mūsos. Vispirms – tas notiek ikreiz, kad mēs dzirdam vai lasām Svētos Rakstus. Apustulis Pāvils raksta: “Ticība nāk no sludināšanas.” Tas nozīmē, ka ticība nav kaut kāds cilvēka stāvoklis “pats par sevi”. Ticība nevar būt uz kaut ko, pats nezinu uz ko. Ticēt var tikai kaut kam konkrētam. Ja mēs runājam par ticību Dieva Vārdam, tad tā ir iespējama tikai tad un tur, kur Dieva Vārds tiek lasīts un uzklausīts – piemēram, dievkalpojumos. Tas ir vienkāršākais un pieejamākais veids, kādā Dievs un Viņa Vārds ienāk mūsos.
Bez tā Dievs ir devis vēl divas redzamas zīmes Savai ienākšanai, lai mēs par to varētu būt pilnīgi droši un pārliecināti. Pirmā zīme ir cilvēka Kristība. Šis notikums ir kristīgās dzīves pamats. Kristības brīdī Dieva Vārds savienojas ar ūdeni, lai mēs ne vien dzirdētu, bet arī redzētu un sajustu Dieva pieskārienu, tekošā ūdens straumē. Mēs esam kristīti Trīsvienīgā Dieva Vārdā un tas nenozīmē tikai skaistu rituālu vien – tā ir redzamā zīme, kas apliecina, ka ar šo brīdi mēs esam kļuvuši par Dieva bērniem un esam Viņa īpašums. Ja mums uzmācas šaubas par sevi, par savu ticību vai cienīgumu, tad ir īstais laiks sev atgādināt – es taču esmu kristīts, es esmu Dieva bērns! Mūsu dzīvais Kungs, kurš dzird mūsu vaidus un redz mūsu asaras, ir sacījis: “Es tevi tavā vārdā esmu saucis, Es tevi esmu atpestījis, tu esi Mans!”
Taču daudzi mēs esam kristīti bērnībā, un cilvēka daba ir tāda, ka tā drīz vien aizmirst, ko Dievs ir darījis, un atkal sāk šaubīties. Tāpēc ir vēl otra redzamā zīme Dieva ienākšanai cilvēkā – Svētais Vakarēdiens. Zīme, kuru mēs varam saņemt un lietot, cik vien bieži tas ir nepieciešams. Dodot maizi un vīnu saviem mācekļiem, Jēzus saka: “Šī IR Mana miesa un šīs IR Manas asinis.” Proti, Vakarēdienā mēs saņemam pašu Jēzu. Lūk, tas ir brīdis, kad Jēzus patiešām fiziski ienāk cilvēkā, mūsu būtībā, ne tikai sirdīs.
Visādas runas par nepieciešamību Jēzu “ieaicināt savā sirdī” ir radušās no tā, ka Svētais Vakarēdiens tiek aizmirsts un tiek aizmirsts par to, ka cilvēka sirds dziļumos valda tumsas rēgi un ļaunums. Taču saņemot Svēto Vakarēdienu, Jēzus ienāk mūsu būtībā un Viņš pārmaina mūsu sirdis no iekšienes. Viņš dod citas sirdis – Viņš pārveido tās no akmens uz miesas sirdīm. Tādā veidā mēs pārliecināmies par Jēzus apsolījumu: “katru reizi, kad jūs no šī biķera dzersiet un no šīs maizes ēdīsiet, jūs saņemsiet Manu miesu un asinis.” Ticēt nozīmē paļauties, ka Kristus dara to, ko Viņš ir solījis, un katrā dievkalpojumā mēs pārliecināmies, ka Viņš šos Savus vārdus piepilda.
Dievs mums ir devis Savus apsolījumus un padarījis mūsu pestīšanas ceļu tik vienkāršu un neatkarīgu no kādām cilvēka personīgām īpašībām, lai Dievu varētu sastapt ikviens cilvēks – arī visvājākais un šaubīgākais, un – lai mēs nestāvētu uz vietas, jautājot sev: “vai un cik daudz es esmu atpestīts,” bet būtu brīvi no visām šaubām un dzīvotu savu dzīvi kopā ar Dievu, tā, kā Viņš to ir vēlējies jau kopš pasaules sākuma – tam Viņš mūs ir radījis, un uz to Viņš mūs nemitīgi aicina.
LŪGŠANA:
Kungs Jēzu, kas, iedams gar Galilejas jūru, aicināji savus pirmos mācekļus Tev sekot, lai darītu viņus par cilvēku zvejniekiem, mēs Tev pateicamies, ka neatstāj mūs vienus mūsu nespēkā, bet caur Kristību esi aicinājis mūs Tavā Valstībā, un caur Savu žēlastību arī mūs esi darījis par cilvēku zvejniekiem. Mēs atzīstam un nožēlojam, ka dažubrīd nelabprāt atsaucamies Tavam aicinājumam sekot Tev ticībā, jo ir tik daudzas citas blakus lietas un apstākļi, kuriem esam ļāvuši sevi sagūstīt. Tāpēc pazemībā lūdzam pēc atpestīšanas un, lai Tavs Svētais Gars, caur Tavu Vārdu un Sakramentiem, dara mūs par uzticīgiem Taviem mācekļiem, un vada uz mūžīgo dzīvību, kur Tu, līdz ar Tēvu un Svēto Garu, dzīvo un valdi, Dievs no mūžības uz mūžību. Āmen.

Thu, 21 Aug 2025 04:51:00 +0000

Vai ar tevi reizēm ir notikušas lietas,par kurām gribas teikt- redz kāda SAGADĪŠANĀS!!!
Ar manīm tā notiek.
Kādu vakaru skatijos Instagram, un biju nosūtijus dažas jaunas ēdienu receptes savai meitai! Pēc laiciņa ieraudziju, ka viņa man atbildējusi,paskatijos un biju pārsteigta! Izrādijās, ka es jaunās receptes biju nosūtijusi ne tikai viņai, bet vēl kādai sievietei, kurai piesekoju un kura pati darbojas kulinārijas jomā! Mēs nebijām pazīstamas līdz šim vakaram!
Visu vēl interesantāku man padarija tas, ka tieši šo cilvēku man ieteica konsultācijai darba jomā! Biju domājusi ko un kā darīt, bet lūk kā sanāca! Mēs iepazināmies, es uzdevu savus jautājumus ,un mēs pasmējāmies par tādu interesantu SAGADĪŠANOS! Bet vai tā tiešām bija sagadīšanās, vai tas bija Dieva darbs, kā Viņš darbojas, mums reizēm nenojaušot?
Ticu, ka mums katram ir tādas situācijas, kuras notiek negaidot, neplānojot, reizēm tikai padomājot. Tie var būt pavisam mazi notikumi ikdienā, cilvēki, kuri pēkšņi ir mūsu dzīvē . Tie var būt gan priecīgi pārsteigumi, gan kaut kas ļoti skumjš, kas var izmanīt dienas gàjumu, notikumus, darbošanos un reizēm pat visu mūsu dzīvi!
Es varu pieņemt, ka tās ir dzīves SAGADĪŠANĀS, uz mirkli izbaudīt tādu kā brīnuma, pārsteiguma sajūtu un neko vairāk arī nedomāt kapēc tā notika. Ja tas ir kas bēdīgs, varu nonākt bēdu ielejā. Vienā vai otrā gadijumā tad notikušais ir kā teicis Einšteins:
“Sagadīšanās ir veids kā Dievs paliek neatklāts! “
Bet ja es ticu Dievam, tad Viņam nav sagadīšanās! Dievs ir visu nolicis manai dzīvei pirms es vispār tiku radīta. Viņš zina katru manu dienu, ko dzīvoju, katru manu soli, zaudējumu, uzvaru. Viņš zina kur un kad man būt, vai kur nebūt, ko darīt vai nedarīt, ar kuru satikties vai nesatikties utt.
Ja es dzīvoju savu dzīvi uzticoties Dievam, man nevar būt SAGADĪŠANĀS! Katra tāda reize atklāj Dieva klātbūtni un darbību manā dzīvē! Tas ir jāierauga !
“….Kungs, Tu izproti mani visos sīkumos un mani pazīsti.
Tu zini - vai es sēdu vai ceļos - Tev ir skaidras manas domas jau no tālienes.
Vai es eju, vai es guļu, Tu esi ap mani, un Tev ir zināmi visi mani ceļi,
jo nav vārda uz manas mēles, kas Tev, Kungs, nebūtu zināms.
Tu esi ap mani no visām pusēm, Tu turi Savu roku pār mani.
Šī atziņa man ir pārāk brīnišķa un pārāk augsta, es nevaru to saprast.
Kurp lai es aizeju no Tava Gara, un kurp lai es bēgu no Tava vaiga?
Ja es kāptu debesīs, Tu tur esi, ja es nokāptu ellē, Tu esi arī tur.
Ja man būtu rītausmas spārni un es nolaistos jūras malā,
tad arī tur mani vadītu Tava roka un Tava labā roka mani turētu.
Ja es teiktu: galīga tumsa lai mani apklāj, un par nakti lai kļūst ap mani gaisma,-
tad arī tumsība Tev nebūtu tumša, un nakts tev spīdētu kā diena, tumsība Tev būtu kā gaisma.
Jo Tu radīji manas īkstis, Tu mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās.
Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts, brīnišķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina.
Manas būtnes veidojums Tev nebija apslēpts, kad es slepenībā tapu radīts, zemes dziļumos veidots. Tavas acis mani redzēja kā bezmiesas iedīgli, un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija it nevienas.
Cik dārgas man ir Tavas domas, ak, Dievs, un cik liels ir to daudzums!”
Ps.139:1-17
Dzīve ir kā puzle, kurā neviens gabaliņš nav lieks un tā pat vien gadījies! Vai tas ir gabaliņš no skaidra debesu juma, vai dubļu peļķes. Bez tā bilde nebūs pilnīga!
Lai kur es šodien esmu, ar ko sastapšos, kā jutīšos vai ko darīšu-tā nav sagadīšanās, tas ir Dieva plānā un ar Viņu kopā jāizdzīvo!
Ravita

Fri, 20 Jun 2025 00:42:00 +0000

Kādā lielā seminārā ar 500 cilvēku dalību lektors iedeva katram balonu. Viņš lūdza to piepūst un uzrakstīt uz tā savu vārdu. Tad visus šos balonus ielika lielā telpā un tika dots 5 minūšu laiks katram atrast savu balonu. Valdīja pilnīgs haoss. Grūstīšanās, meklēšana, balonu plīšana. Pēc piecām minūtēm neviens to nebija atradis.

Tad lektors lūdza katram dalībniekam nejauši paņemt balonu un atdot to cilvēkam, kura vārds uz tā bija uzrakstīts. Pēc dažām minūtēm katram bija savs balons.

"Tā tas arī notiek mūsu dzīvē." Piedzīvoto raksturoja lektors. "Mēs visi drudžaini meklējam laimi visapkārt, nemaz nezinot, kas mūs dara laimīgus un kur to laimi var atrast. Bet mūsu laime slēpjas citu cilvēku laimē. Ja tu dosi otram to, kas viņu dara laimīgu arī tu pats atradīsi savu laimi."

Bieži mēs pat nezinām, kas mūs dara laimīgus. Dzīves laikā notiek tik daudz dažādas lietas un tas, kas mūs darīja laimīgus vakar, varbūt nemaz vairs neiepriecina šodien.

Bet, kaut kas paliek nemainīgs, Dievs nekad neatstāj mūs tukšā, kad dodam un iepriecinām citus.

Rainis reiz teica: "Gūt var dodot, gūt var ņemot, dodot gūtais, natņemams."

Tas, labais, ko Tu izdari otram, tā ieprieca, ko dod - to nevar atņemt. Tā paliek kā maza laimes atslēdziņa arī Tev.

Šajā pasaulē, kur katrs domā tikai par sevi, kur egoisms rada tikai ciešanas un postu, kur pats egoists sēžot posta tronī ir dziļi nelaimīgs, laimi var atrast tikai aizliedzot sevi un noliekot otru augstāk. Laime nav tronī, laime ir tur lejā, pie Jēzus kājām, ļaujot Viņam sēdēt manas dzīves tronī un caur manām rokām iepriecināt citus.

Un tas nenozīmē, ka Tu paliec tukšā, tas nozīmē, ka iepazīsti to, kā dzīvē strādā tas, ko Jēzus reiz ir mācijis - ka ar tādu mēru, kādu Tu mērosi, Tev tiks atmērots. Jeb to prieku un laimi, ko dosi citiem Tu saņemsi atpakaļ.

Dodiet, un jums tiks dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu, pāri plūstošu mēru jums dos klēpī; ar kādu mēru jūs mērāt, tā arī jums mērīs.” (Lūk.6:38)

Atceries, ka laimīgākie cilvēki nav tie, kuriem pieder daudz, bet gan tie, kuri daudz dod.

-Horacijs Džeksons Brauns Jr.

Munise Ronberga

Piepildījums

Fri, 20 Jun 2025 00:40:00 +0000

Kad es biju bērns, atceros, kā sapņoju, ka tad, kad man būs 50 gadi es būšu daudz ko sasniegusi. Būšu apceļojusi pasauli, iespējams, kļuvusi slavena; man būs māja laukos un vasarnīca pie jūras. Dienas es pavadītu gleznojot, bet naktīs risinātu sarežģītu slimību ārstēšanas rēbusus.

Tas bērns jau sen ir pieaudzis un nu jau sešdesmitais gads mani ir apciemojis. Es neesmu apceļojusi pasauli, bet ceļoju pa sava novada mazajām ieliņām. Man nav māja pie jūras, bet mans nams ir piepildīts ar ģimeni, kurā patiesi viens otru mīl. Es neesmu atradusi zāles neārstējamām slimībām, bet lepojos, ka savā ģimenē esam spējuši kopīgi pārdzīvot samdzeņu audzēju, karu un tuvinieku zaudējumus.

Esmu pateicīga saviem draugiem, kuri sniedz man īstu prieku - iedrošinot, pieņemot un lolojot.

Esmu svētīta, jo pazīstu Dievu, kurš mani vada un sargā it visos ceļos un piedzīvojumā, kuru saucu par dzīvi. Viņš nav atstājis mani vienu ne mirkli. Un Viņš man palīdz ieraudzīt svētības it visur.

Dienas es pavadu piepildīta, bet naktis - pateicīga.

Man nav tas par ko es sapņoju, bet man ir tas, kas man ir vajadzīgs.

-Autors nezināms

Katram no mums ir kāds sapnis, ko vēlamies piepildīt. Kāds vēlas apceļot pasauli, kādam bērniņš var būt sapnis, bet kāds, varbūt, vēlas ko nozīmīgu paveikt. Sapņi ir labi, tie virza mūs uz kādu mērķi un liek darboties.

Šodien aicinu Tevi padomāt par to, kas ar Tevi notiek, ja kāds no šiem sapņiem tomēr nepiepildās?

Vai Tu atrodi piepildījumu arī tad, ja lietas nenotiek kā cerēts?

Vai proti saredzēt skaisto sev apkārt arī tad, ja nesaņem to, ko gribēji?

Vai spēj priecāties un novērtēt to, ko Dievs Tev ir devis pat, ja tas nesakrīt ar Taviem plāniem?

Šeit nav pareizās un nepareizās atbildes. Te ir tikai godīga atbilde sev.

Ja jūti savā sirdī rūgtumu, vilšanos, skumjas, vai pat dumas par kaut ko, kas nav izdevies, Tu vienmēr vari lūgt Dievam palīdzību. Lūgt, lai Viņš palīdz Tev pārdzīvot šīs emocijas un palīdz nepalaist garām tās svētības, kuras Viņš Tev ir sagatavojis.

Ir skumji, ja dzīvojam dzīvi nožēlā par nenotikušo; par nepiepildītiem sapņiem un neīstenotām cerībām. Ir skumji, ja neprotam novērtēt to, ko Dievs mums dod, tikai tāpēc, ka tas nav tas, ko esam gribējuši. Un dienas beigās jau cietēji esam mēs paši.

Mūsu pamata problēma ir tā, ka mēs meklējam piepildījumu savos sapņos, nevis Dievā.

Jo patiesībā jau Dievs dod mums visu, kas nepieciešams, tikai mēs neprotam to novērtēt.

Ja vīģes koks arī neziedēs un vīnakokam nebūs ogu un ja nepiepildās arī cerības, kādas bija liktas uz eļļas kokiem, un arī tīrumi nesniedz nekādu barību, ja sīklopi būtu izzuduši no aplokiem un kūtīs nebūtu arī vairs neviena liellopa, tad es tomēr gribu gavilēt savam Kungam un likt izpausties savam priekam par savu Glābēju, savu Dievu! (Hab.3:17-18)

Munise Ronberga

Kārības

Fri, 20 Jun 2025 00:38:00 +0000

Ir kāds dīvains veids, kā Indijā ķer pērtiķus. Mednieki piesietā kokosriekstā iekša ieliek kādu kārumu un izgrebj tajā pavisam mazu caurumiņu, pa kuru pērtiķis var iebāzt roku. Būtība ir tāda, ka tad, kad pērtiķis satver kārumu, viņš roku vairs nevar izvilkt. Tā nav nekāda maģija. Pērtiķis vienkārši šo kārumu tur savā dūrē un nespēj to atlaist, bet dūre ir pārāk liela, lai to izvilktu caur šauro caurumu.

Ar mums var būt līdzīgi. Mēs varam pieķerties kādām lietām tik ļoti, ka nespējām tās atlaist un ienaidniekam, velnam, tā ir īsta uzvara, jo viņš sagūsta mūs tajā, ko nespējam palaist vaļā, ko nespējam uzticēt Dievam.

Kādiem no mums tā ir manta. Nauda, īpašumi, vai sasniegumi, kas mums ir tik mīļi, ka esam savu sirdi tajos ieslodzījuši. Bet dzīve kļūst auksta tam, kurš savu sirdi iesloga īpašumā.

Ir jau vēl arī citas lietas, piemēram, veselība. Kādi no mums tik ļoti tai ir pieķērušies, ka tā kļūst gluži vai pielūgta. Mēs aizmirstam, kā garšo ēdiens un brīvība. Bailes no novecošanas, vai slimības tik ļoti pārņem prātu, ka patiesībā tas pārņem arī visu brīvo laiku. Šī ciešā turēšanās pie veselības pāraug krampjainā centībā, kas tā vietā, lai piepildītu ar prieku, piepilda mūs ar bailēm.

Un ienaidniekam jau to vien vajag. Viņš jau neķer mūs ar slazdiem, kas nestrādā. Viņš ķer ar to ēsmu, kas tieši mums ir vājā vieta. Viņš nav muļķis, tāpēc mums ir jābūt gana gudriem, lai ienaidnieka nodomus saprastu un neļautu tiem mūs sagūstīt, kā tādus pērtiķus.

Vēl kādiem no mums tas var būt otrs cilvēks. Mēs tik ļoti varam pieķerties kādam, ka nespējam dzīvot paši savu dzīvi. Bieži pat neapzinoties, ļaujam otram noteikt mūsu dzīvi, aizmirstot, kas esam un kā saprotam paši savu dzīvi.

Ja es esmu palaidis otru vaļā, ja esmu ielicis savas attiecības Dieva rokās, tad un tikai tad es varu patiesi otru iepazīt, un ieraudzīt kā dāvanu. Es varu iepazīt otra talantus un personību, necenšoties viņu pārveidot.

"Un tad otrs var kļūt par manu iekšējo pavadoni, kurš mani ieved saskarsmē ar visām manām apslēptajām spējām un talantiem, lai varu darboties un uzplaukt." (Anselms Grīns)

Bet tas var būt arī mūsu "es", mūsu ego. Kas neļauj piedot, neļauj tuvoties otram, neļauj piedzīvot to brīvību un dzīvību, ko Dievs jau sākotnēji paredzējis cilvēkam. Tam līdzi nāk lepnums un arī žēlums par sevi. Jēzus teica, ka tam, kurš grib Viņam sekot ir jāaizliedz pašam sevi. (Marka 8:34) Un to ir visgrūtāk izdarīt. Tā, bieži ir tā dūre, kuru nevaram atlaist un tāpēc beigās paši ciešam.

Kas ir tas "kārums", kas Tevi vilina? Ko Tev ir grūti palaist? Lūdz Dievu pēc palīdzības un ļauj Viņam lēnām atbrīvot Tavu dūri no ienaidnieka lamatām.

Bet ikvienu kārdina viņa paša iekāres, kas to ar ēsmu pievilina un velk sev līdzi. (Jēk.1:14)

Munise Ronberga

Dievs var

Fri, 20 Jun 2025 00:21:00 +0000

Pamodies no rīta, mazais Gustavs nolēma pagatavot saviem vecākiem pankūkas. Viņš atrada lielu bļodu un karoti, pievilka krēslu pie galda, atvēra skapīti, izvilka smago miltu burku un protams, nejauši izbēra daļu miltus uz grīdas. Tad viņš tos centās ar rokām iebērt atpakaļ bļodā. Pēc tam, paņēmis pienu, viņš lēja to bļodā, bet, ak vai, daļa piena nolija uz galda. Piebēris nedaudz cukura, viņš visu mēģināja samaisīt. Protams, ka mīkla nesanāca tāda, kādu viņš bija iecerējis. Nosmērējies ar miltiem un mīklu, viņš meklēja pannu, bet nejauši uzsita ar roku pa olu kastīti. Visas olas nokrita uz grīdas. Gustavs gribēja paņemt salveti, lai sakoptu visu jucekli, bet tajā brīdī paslīdēja uz nokritušajām olām un pats nokrita uz grīdas.

Tikai tad viņš ieraudzīja, ka pie durvīm stāv tētis.

Gustava acīs ieplūda lielas asaras. Viņš tikai vēlējās uztaisīt pārsteigumu vecākiem, bet rezultātā viss aizgāja pavisam greizi.

Zēns bija pārliecināts, ka viņu tagad sagaida rājiens, vai varbūt pat sods.

Bet tētis viņu tikai vēroja. Un tad, ejot cauri visai nekārtībai, viņš pacēla raudošo dēlu rokās, apskāva viņu un samīļoja, absolūti nesatraucoties par to, ka pats palika netīrs.

Tieši tā Dievs ar mums rīkojas. Mēs cenšamies dzīvē darīt kaut ko labu, bet tas bieži pārvēršas nekārtībā, juceklī, haosā, ko nespējam vairs ne savākt, ne kontrolēt.

Es nezinu, kāds šodien izskatās Tavs juceklis. Iespējams, tā ir vienkārši trauku kaudze izlietnē. Bet varbūt Tava māja ir pilna ar bērniem, aiz kuriem katru sekundi ir jāvāc.

Tā var būt arī Tava laulība, kas vairāk atgādina vilciena avāriju, nevis mierīgu oāzi. Vai arī sabojāta draudzība, vai vienkārši sabojāta diena. Iespējams tā ir visa Tava dzīve, kas ir saplaisājusi, vai plīst pa vīlēm.

Lai arī kāds būtu tavs juceklis, Dieva rokās ir ne tikai tas. Viņa rokās esi Tu.

Tā ir īsta žēlastība!

Un tā ir domāta īstiem grēciniekiem, nevis tiem, kuri uzskata, sevi par svētiem. Tā ir domāta īstām nekārtībām, nevis tikai mazām šmucītēm.

Un Jēzus atbildēja un tiem sacīja: "Veseliem ārsta nevajag, bet slimiem. (Lūk.5:32)

Kad uztici Dievam savu nekārtību, Viņš spēj no tās izveidot kārtību. Viņš spēj ieviest mieru nemierā un radīt ceļu bezceļā.

Redziet, Es veikšu ko jaunu, tas jau parādās, vai jūs to neredzat? Es likšu rasties ceļam tuksnesī un upēm vientuļās kailatnēs. (Jes.43:19)

Tāpēc dzirdi, kā Dievs šodien Tev saka: "Es to izdarīšu! Uztici to Man! Manās rokās ir tavs haoss. Tāpēc es biju Golgātā. Un tieši tam ir domāta Mana žēlastība.

Katram haosam. Katrai nekārtībai. Katrai salauztai un sabojātai dzīvei. Katram pazudušam cilvēkam."

Es meklēju Kungu, un viņš man atbildēja, no visām baismām viņš mani glāba. (Ps.34:5)

Munise Ronberga

Fri, 20 Jun 2025 00:19:00 +0000

Atkal ir klāt šie skaistie svētki - Vasarsvētki! Pirms turpat 2000 gadiem Jeruzalemē notika varena parādība – ar spēcīgu rūkoņu un uguns mēlēm nāca Svētais Gars un piepildīja savus ļaudis. Kristus Baznīca, kuru elles vārtiem nebūs uzvarēt, bija dzimusi. Kopš tā laika Svētais Gars dzīvo savos ļaudīs, savā baznīcā. Dievs grib, lai arī mēs šo Viņa lielo dāvanu ar pateicību saņemam un ar prieku to svinam.

Mēs visi savā laikā esam saņēmuši dāvanas. It sevišķi jauki tas ir bērnībā, kad tās saņemam no saviem vecākiem, kas mīlestībā ir gādājuši ko labu, ko tādu, kas iepriecinās, ko tādu, kas būs noderīgs, pēc kā esam ilgojušies. Bērns tad nestāv vecāku priekšā rokas uz muguras salicis, vai pat aizgriezies prom. Nē, viņš ar ilgošanos raugās uz saviem vecākiem, nāk tiem pretī, izstiepj savas rokas un ar prieku un pateicību saņem no vecāku rokām viņu sagatavoto dāvanu.

Debesu Tēvs grib, lai mēs ar tādu bērna uzticību un mīlestību izstiepjam savas rokas Viņam pretī un no Viņa rokām saņemam šo Viņa lielo dāvanu - Svēto Garu. Apustulis Pēteris pirmajā Vasarsvētku dienā, atbildot uz apkārtējo ļaužu jautājumu – ko lai mēs darām, atbildēja: "Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu. Jo šis solījums dots jums un jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, pieaicinās." (Ap.d. 2. 38-39)

Šis apsolījums bija domāts gan viņiem, kurus Pēteris uzrunāja, gan arī katram no mums šodien. Ja mēs ticībā Jēzum Kristum nākam pie Viņa grēku nožēlā, ja mēs Viņa vārdā tiekam kristīti, tad uz mums pilnībā attiecas Svētā Gara dāvanas apsolījums. Dažkārt Svētais Gars nāk pie cilvēka kā maiga, klusa vēsma. Dažos gadījumos Svētais Gars izvēlas nākt kā uguns, vai kā vētra, vai kā sirds zemestrīce. Dažkārt cilvēks Svētā Gara nākšanu var arī nesajust un nesaprast, kas ar viņu notiek, bet pašam un citiem par pārsteigumu un prieku sāk pamanīt ienākamies Svētā Gara augļus savā dzīvē - mīlestība, miers, prieks, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, savaldība.

Cik daudzkrāsains un daudzšķautnains ir Dievs, tāds ir arī Svētais Gars. Lai arī kādā veidā Viņš mūs uzrunātu, lai arī kā Viņš pieskartos mūsu sirdīm, būtiski svarīgi ir palikt ticībā un nešaubīties, ka Svētais Gars pēc Dieva Vārda apsolījuma pie mums ir nācis, un mēs aizvien Viņu saņemam Dieva Vārdā, Svētajā Vakarēdienā un pielūgsmē. Pateicībā par šo lielo dāvanu svinēsim šos svētkus ar prieku un rūpēsimies, lai mūsu sirdis vienmēr būtu atvērtas Dieva Vārdam, lai Svētais Gars var darboties un vadīt mūs kā gribēdams pa Patiesības un Mīlestības ceļu pretī mūžībai.

Prieka pilnus Vasarsvētkus vēlot –

Pāvils

#365iespējas