Mācītāja Ilgvara Matīsa sprediķis 2.Adventā

Labrīt, mīļie brāļi un māsas Adventa laika otrajā svētdienā! Šodienas lasījumā mēs lasām, ka Jānis Kristītājs atradās cietumā savas drosmes dēļ, par visu to, ko viņš uzdrošinājās sacīt un mācīt. Un tomēr viņš vēlējās vēlreiz pārliecināties, ka tas, kas atnācis uz šo pasauli, ir Mesija. Pat Jānis Kristītājs, lai arī cik pilns ticības un pārliecības par to, ko viņš darīja, bija ar šaubām. Vai esam piedzīvojuši savā darbā un kalpošanā šaubas? Kad uznāk pašam jautājums – vai tas, ko es daru, nav tiešām velti? Vai kādam tas vispār ir vajadzīgs? Vai tas, ko es daru ir vērtīgi, un vai es Dievam kaut ko nozīmēju, kā cilvēks? Arī Jānis Kristītājs, savā ziņā, tāds trakais, kurš protestēja ar savu darbību un izteikumiem itin pret visu – pret romiešiem, pret jūdiem, pret Hērodu, pret bagātniekiem, pret cilvēku liekulību, tomēr arī pats aiz visa tā bija pirmkārt cilvēks. Kamēr ārpusē norisinājās tepat blakus pasaulē nozīmīgākie notikumi, ko cilvēce bija gaidījusi, tikmēr viņš bija šeit, ieslodzījumā nojautā, ka nekas labs viņam gaidāms nav. Iespējams, ka viņš jautāja sev, vai tiešām tā var būt, vai tā bija mana misija, sagatavot Jēzum ceļu un tagad būt cietumā? Tādēļ viņš sūta ļaudis pie Jēzus ar šo jautājumu: ,,Vai tu esi tas, kam jānāk, vai mums kāds cits ir jāgaida?’’ Ja tu zini, ka ir to vērts, tad ciešanas izturēt ir vieglāk.

               Jēzus sūta atbildi Jānim, sakot: ,,akli redz, kropli staigā, spitālīgi top šķīstīti un kurli dzird, mirušie augšāmceļas un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts. Un laimīgs ikviens, kas manis dēļ neapgrēcinās’’. – atbildē ir Jēzus darbi – Jēzus brīnumi un sludinātā prieka vēsts. Un tas ir arī vienīgais, ko Jānim Kristītājam vajadzēja dzirdēt, tas viņu darīja laimīgu, ar to viņam pietika.

Jēzus uz ļaudīm sāk runāt par Jāni, par to cik ļoti cilvēki maldās, meklēdami ārējo lietu spožumu. Jēzus zina, kas ir cilvēku sirdīs – viņi domāja, vai tiešām Jānis var būt tas, kas sagatavoja ceļu – kamieļu vilnā tērptais cilvēks, šis cilvēks, kurš staigā pa tuksnešiem un pārtiek no siseņu medus, kurš izskatījās kā tāds ērms. Tomēr galvenais nebija Jāņa Kristītāja izskats, bet gan viņa dedzība un misija, kuru viņam bija jāizpilda. Tieši tāpat par Jēzu kā Mesiju liecināja Viņa darbi, mācība un autoritāte, nevis ārējais izskats.

               Vai mēs dzīvē protam ieraudzīt pašu galveno, kas ir neievērojams? Tad, kad mēs meklējam kaut ko veikala plauktos, mūs bieži vien un pat lielākajā daļā gadījumu piesaista skaistais iesaiņojums, iepakojums, kur gan ir skaista attiecīgās preces attēls, tomēr, kas bieži vien realitātē neko neizsaka – ne to, cik tas ir kvalitatīvs, vai tas ir veselīgs u. Tml. Vēl citreiz mūs piesaista krāsainā cenu zīmīte, kur ir norādītā atlaide. Bet, iespējams, ka tas būs patiesi mums vajadzīgs, nebūs skaistā iepakojumā un nebūs ar piesaistošo cenu zīmīti, bet būs daudz, daudz labāks. Tomēr runa jau, protams, nav par to, bet gan, vai spējam pamanīt būtisko. Jēzus tādēļ ļaudīm vaicā: ,,Ko jūs izgājāt tuksnesī skatīt? Vai niedri, ko vējš šūpo? Ko tad jūs izgājāt ieraudzīt? Vai cilvēku smalkās drēbēs?’’ (Mt. 11:7-8). Katrs vēlējās ieraudzīt kaut ko savu, un gāja uz Jāni Kristītāju skatīties uz kā tādu izklaidi, tomēr viņš bija tas, kas viņš bija. Viņš bija patiesības sludinātājs, kurš aicināja cilvēkus atgriezties no grēkiem, kurš kristīja cilvēkus grēknožēlas kristībā, un sludināja par Jēzu, kam tūdaļ jānāk. Jānis bija piedzimis saviem vecākiem brīnumainā kārtā, kad viņi jau bija veci, tā ir vēl viena norāde uz to, ka viņa dzīvei bija jābūt īpašai.

               Es ik pa laikam pieķeru sevi pie domas, ka man pašam sev jāpajautā, vai es atceros, kas ir mans galvenais uzdevums? – Mani Dievs ir aicinājis sludināt Evaņģēliju un  vest cilvēkus pie ticības. Un viss. Jā viss pārējais ir lietas, ko var darīt, lai varētu notikt iepriekšminētais. Viss pārējais tam var palīdzēt. Ja tas palīdz. Bet viss pārējais ir otršķirīgs. Un viss pārējais neder nenieka, ja tas neattiecas uz pašu galveno un neved pie paša galvenā.

Vai tu atceries savus sapņus, savu uzdevumu, kāds bija tev, jad tev jautāja kādreiz, ko dzīvē tu vēlētos paveikt?

Vai jūs esat satikuši rupju un nepieklājīgu ārstu? Vai esat pieredzējuši emocionāli vardarbīgu pedagogu? Vai esat runājuši ar nelaipnu garīdznieku? Es domāju, ka uz visiem jautājumiem varētu atbildēt ar pārliecinošu jā, ka esat sastapušies ar visu iepriekšminēto.

Kā cilvēki, kuriem ir tik liela misija šajā pasaulē un kas vistiešākajā veidā ir saistīta ar palīdzību cilvēkiem, var būt tik ļoti paši ar to pretrunā, un viņi ir ar šādu attieksmi, kas absolūti neiet kopā ar šo misiju?

Jā, tu varētu atbildēt, ka tas ir citu dēļ. Ka ir vilšanās kādas sistēmas dēļ, kādu kolēģu dēļ, kādu cilvēku nenovērtēšanas dēļ. Bet kā tad ar tevi pašu - vai tu esi zaudējis ticību tajā, ko tu dari? Ja sistēma ir nepareiza, kur tu atrodies savā darbā, cik tu esi pielicis pūles, lai to mainītu? Jānis Kristītājs nebija tipisks jūds, viņš nostājās pret tik daudz ko iepriekšmācīto, un pat ar savu izskatu un dzīvesveidu, viņš protestēja. Pat cietumā viņš neapstājās pie padarītā, bet turpināja teikt patiesību, par to arī ripoja viņa galva. Bet viņš to darīja, tā bija viņa misija.

Mēs ļoti viegli padodamies, kad ieraugām daudzās lietās to realitāti. Mēs grimsim pesimismā, kad būsim vientuļi tajā, ko darām. Un kad neredzēsim sekmes, mēs sāksim šaubīties.

               Šodien no vēstules Romiešiem bija šie vārdi: ,,Jo viss, kas iepriekš rakstīts, rakstīts mūsu pamācībai, lai mēs, izturīgi būdami bēdās un iepriecu smeldami rakstos, iegūtu cerību.’’ (Rm. 15:4) Ar to, ar ko saskaramies mēs katrs savā aicinājumā, ir saskārušies cilvēki gadsimtu agrām, arī 500 un 2 tūkstošus gadus atpakaļ. Tieši tāpēc mums ir Raksti, tāpēc mums ir Dieva vārdi, tāpēc mums ir Viņa apsolījumi, ka tas, uz ko Dievs mūs aicina, nav veltīgi.

               Ar ko gan mēs atšķirsimies no pasaulīgiem cilvēkiem, ja mēs aizmirsīsim savu aicinājumu. Vai arī tikpat slikti – ja mums vispār nav dzīvē nekāda aicinājuma?

Apustulis Pāvils arī atgādina, ka izturība un ieprieca nāk no Dieva. Mēs to mēdzam meklēt sistēmā, kolēģos, ģimenē, tomēr pestīšanu sūta Dievs. Mēs nedrīkstam palikt neiecietīgi un ļauni, rupji, nepieklājīgi tādēļ, ka tāda ir pasaule, mēs nebalstām savu ticību pasaulē, bet Dievā. Tādēļ arī mūsu aicinājumu nedrīkst atņemt neviens cits, kā vien tas, kurš to ir devis. Bet, ja Viņš to ir devis, tad Viņš to neatņems.

Tad, ja to mēs esam izdomājuši paši, nevis Viņš to mums ir devis, ir jālūdz Dievs, lai Viņš rāda mums īsto ceļu un dod aicinājumu. Mēs nedrīkstam zaudēt ticību dzīvei. Tam, ka mūsu dzīve  un aicinājums ir vērtīgs, arī tad, kad redzam nejēdzības, ienaidu, ļaunumu un sliktas lietas, palikt ticībā, ka dzīve ir vērtīga, jo dzīves devējs ir uzticams. Tā ir ticība, kas būs stipra. Tad nebiedēs mūs vēji, kas centīsies locīt mūs kā niedres, ne arī ārējais ārējā spožuma trūkums un nepievilcība lietām, kas mums ir jādara. Lai Dievs mums uz to palīdz! ĀMEN.

Mācītāja Ilgvara Matīsa sprediķis 1.Adventē

Labrīt šajā Pirmā Adventa laika svētdienā! Kā negaidot pienāk ziema, tā tik ātri atkal pienāk Adventa laiks, un sajūtās šķiet, ka viss pienāk mazliet ātrāk, mazliet agrāk, tomēr tas nav tikai par sajūtām, jo arī Kristus saka: ,,Cilvēka Dēls nāks tajā stundā, kad jūs negaidāt!’’ (Mt. 24:42) Viņš bieži vien pats sevi tā nosauc, pazeminot pats sevi, lai būtu mums tuvāks un arī uzsvērdams ar to, ka ir dzimis no Marijas – no cilvēka. Tad, kad mēs kādu gaidām ciemos, tad mums pašiem ir labāka sajūta, ja esam tam gatavojušies, esam par to domājuši. Tomēr Jēzus atšķiras no cilvēkiem ar to, ka Viņam nav būtiski, ko mēs viņam celsim priekšā un ko dosim, bet drīzāk gan kādi mēs būsim, vai mēs būsim gatavi saņemt Viņu pašu. Jēzus Savu otro atnākšanu salīdzina ar Noa un pirmsplūdu laiku. Ar laiku, kad cilvēki bija tik ļoti aizņemti ar sevi, ar savām darīšanām un izlaidību, ar rīšanu un dzeršanu, jā pat ar ģimeni, tur minēts, ka precējās un tika precēti. (,,tie rija un plītēja, precējās un tika precēti, līdz Noass iegāja šķirstā ‘’ (Mt. 24:38) Un varētu teikt, ka tas taču ļoti labi, kādēļ gan tas ir minēts ar visu pārējo, kā rīšanu un dzeršanu? Taču tādēļ, ka tas ir saistīts ar to, kam pievērsta mūsu uzmanība. Nav tā, ka mēs novēršamies no Dieva tikai ar sliktām lietām. Nē, arī ar ļoti labām lietām. Daudzi cilvēki visā pasaulē uzsver, ka viņiem dzīvē galvenais ir ģimene. Un viņi mācās veltīt laiku ģimenei. Jā, viņi pat uzupurējas ģimenes labad, un strādā dienu un nakti, lai varētu parūpēties par saviem mīļajiem. Tas ir labi un pareizi, ka no visiem cilvēkiem visvairāk rūpēties par ģimeni, tā ir mūsu mazā draudze. Taču ir viens ,,bet’’. Ja mēs pie tā apstājamies un sakām, ka ģimene mums ir galvenā, bet aizmirstam Dievu, tad tur tomēr kaut kas nav vairs kārtībā. Vajadzētu būt tomēr, ka galvenais ir Dievs.

Ne velti arī baušļi iesākas  ,,Es esmu Dievs Tas Kungs, tev nebūs citus Dievus turēt manā priekšā’’. Un arī Kristus, kad savelk visus baušļus kopā, saka ,,Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un visu savu prātu. – Šis ir pats lielākais un pirmais bauslis. Bet otrs ir tam līdzīgs: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. – Šie divi baušļi ir pamatā visai bauslībai un praviešu mācībai.” (Mt. 22:37-40)

Ģimene neradīja Dievu, bet Dievs radīja ģimeni, tādēļ mēs nevaram sacīt, ka galvenais ir tikai ģimene. Ir arī daudz citu labu lietu vēl bez ticības – arī rūpes par slimniekiem, dažādas zinātnes jomas, rūpes par sabiedrību, arī dažādu atklājumu veikšana, dažādi mākslas veidi. Nav tā, ka no Dieva mūs novērstu tikai sliktas lietas, bet arī labas. Drīzāk tā vaina ir prioritātēs.

Jēzus saka: ,,tie nenāca pie saprašanas, līdz sākās plūdi un aizrāva visus – tā būs arī Cilvēka dēla atnākšanas laikā.’’. Cilvēkiem būtu jānāk kaut kad pie saprašanas, ka tā turpināt nevar. Un paldies Dievam – ik pa laikam mēs redzam, ka kāds nāk pie saprašanas!

Jēzus vēl veic kādu līdzību, un saka: ,,Tad divi būs uz lauka – vienu paņems, otru pametīs’’, divas mals maltuvē – vienu paņems, otru pametīs’’. Te viņš skaidri un gaiši norāda, ka mēs nevaram spriest par cilvēka ticību tikai pēc tā, kādā darbā cilvēks strādā. Divi cilvēki var strādāt absolūti vienu un to pašu. Visuzskatāmākais piemērs, manuprāt, mūsdienās ir labdarība. Tā ir tik svētīga lieta, ka tu palīdzi vākt līdzekļus kādai ģimenei vai cilvēkam, kurš nonācis grūtībās. Tas nemaz nav slikti, un šķiet – nu ja ne šādu lietu, tad ko gan Dievs novērtēs. Taču pat šādā jomā – viens būs Debesīs, bet otrs ellē. Viens būs nācis pie saprašanas, ka viss ir no Dieva, viens būs Dievam pateicies, bet otrs būs slavējis sevi un Dievu atmetis, ko mūsdienās var tik lieliski mūsu sabiedrībā arī redzēt.

Jēzus saka ,,esiet nomodā, jo jūs nezināt, kurā dienā jūsu Kungs nāk’’. Esiet nomodā nozīmē negulēt. Garīgā nozīmē miegs ir tāds stāvoklis, kad tu esi apātisks, kad tev ir labi, tu atpūties, tu esi tik ļoti atslābinājies, ka tu palaid kaut ko būtisku garām. Arī šajā Adventa laikā mēs esam aicināti pārdomāt ne tik daudz ar kādiem galdiem un kādām dāvanām Pestītāja piedzimšanu sagaidām, bet daudz vairāk – kādi mēs Viņu sagaidām!

Arī šodienas lasījums no vēstules Romiešiem skaisti papildina to, ko šajā  svētdienā mums māca Pestītājs.

Apustulis Pāvils raksta: ,,Turklāt jūs esat apjautuši šo brīdi, ka ir īstais laiks mosties no miega, jo pestīšana mums tagad ir tuvāk nekā toreiz, kad sākām ticēt. Nakts iet uz beigām, jau tuvojas diena, tādēļ noliksim tumsības darbus un apjozīsim gaismas ieročus. Dzīvosim tā, kā pieklājas dzīvot dienā: ne neprātīgā uzdzīvē un dzeršanā, ne izlaidībā un netiklībā, ne strīdos un skaudībā. Un neizdabājiet miesai, krītot iekārēs, bet tērpieties Kungā Jēzū Kristū.’’ Nav runas par to, ka mēs nekad nevarētu sevi palutināt vai svinēt – bet tā, lai viss ir pieklājīgi un Dievu pagodinoši, tā lai mūsu miesas lutināšana nekļūst par prioritāti. Lielākajai daļai cilvēku Pestītājs no svētkiem tiek izstums, pēc tam, diemžēl, pamazām jau arī no savas ikdienas. Un žēl, jo tad mēs varam pazaudēt šo nomodu un arī gatavību Kristus otrajai atnākšanai. Kad kāds nāk ciemos, mēs varam viņu uzņemt pāri pār savām iespējam, pāri saviem līdzekļiem, bet varam arī otrādi – skopoties un apsēdināt pie tukša galda. Taču Jēzum mēs noslēpt neko  - Viņam par mums viss ir zināms, Viņa priekšā esam tādi, kādi esam.

               Iespējams, ka šodien vai arī vakardien piedzīvojāt, ko nozīmē, ka ir grūti paiet, cik ļoti ir slidenas ietves  un ceļi. Un tu mazliet skaties ne tur, mazliet neuzmanīgi liec kāju un slīdi un krīti. Tajā brīdī, kad tu ej pa šo sliedi, tevi visa uzmanība ir jākoncentrē tieši uz to. Ja tu skatīsies zvaigznēs, skatīsies, kādi kur rotājumi vai spēlēsi telefonu, tad šī iespēja nokrist ir ārkārtīgi liela. Un līdzīgi arī ar mūsu ticības ceļu – ja mūsu uzmanība tiek novērsta no pestīšanas vēsts un viss cits mums aizstājas priekšā, tad mēs iemiegam un krītam. Pateicība Dievam par visām reizēm, kad Viņš Savā žēlastībā mūs ir atkal un atkal uzcēlis!

Pirmā svecīte šodien ir pravieša jeb cerības svecīte! Pravieša Jeremijas grāmatā atrodami šādi vārdi: ,,Es zinu savus nodomus, ko es jums esmu iecerējis, saka Kungs, miera nodomus, ne ļaunus – es došu jums nākotni un cerību! (Jer. 29:11)’’

Patiesi svētīgu jums visiem šī gada Adventa laiku!

Mācītāja Ilgvara Matīsa uzruna Valsts svētkos!

Sirsnīgi sveicu mūsu mīļās Latvijas svētkos!

Ar ko gan sākas mūsu valsts simbols-himna? Tas sākas ar vārdu ,,Dievs’’ – pirmais no visiem vārdiem, kas apzīmē arī visas cilvēces iesākumu - gluži tāpat, kā Svēto Rakstu pirmie vārdi ir ,,Iesākumā Dievs radīja Debesis un zemi’’. Kurš ir tas brīdis, kad mēs to aizmirstam? Kad imūsu domāšanā arvien vairāk iezogas ,,iesākumā es’’, iesākumā man’’? Gluži tāpat arī valsts nesākas no manis, bet gan no Dieva žēlastības, ka Viņš dod tai pastāvēt. Šo esam aicināti vienmēr atcerēties – vienmēr aizlūgt Dievu vairāk par citiem, kā par sevi. Vienmēr lepoties vairāk ar citiem, kā ar sevi. Mazāk patosa, bet vairāk līdzcietības, iejūtības un paklausības Dievam. Un tad, kad ir grūti, palīdzēt tam, kuram ir vēl grūtāk, tad labāk paliks arī pašam.

Dzīves jēga nav piepildīt savas vēlmes un vajadzības, un salīdzināt sevi ar citiem, lai būtu ar sevi apmierināts un atrastu, par ko būt pārāks, bet gan piepildīt Augstākā gribu. To izsaka ar Kungs Kristus tad, kad runa ir par kalpošanu, nosaucot sevi par Cilvēka Dēlu, kam, protams, ir vēl cits pamatojums, jo pasaulē Viņš nāca caur māti Mariju. Viņš saka ,,Cilvēka dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet lai viņš pats kalpotu un atdotu savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem.” (Mt. 20:28). Nav nepieciešami ārkārtīgi spiedīgi apstākļi, lai būtu iespēja kļūt par varoni. Katram ir iespēja būt par varoni, to  mūsu Dievs mums neliedz, bet pat māca. Tikai būt par varoni nav vienmēr tāds spožums, kāds mums ar šo vārdu saistās. Tas visbiežāk prasa atvērt acis un ausis un noliekties pie tā, kuram nepieciešama palīdzība. Katrs var atrast kādu lietu, ko darīt, kur piedalīties un kur palīdzēt ārpus ikdienas darba, kur par to nesaņemt redzamu atalgojumu, bet kur lielākais atalgojums ir apziņa, ka tas ir pareizi, labi un nepieciešami, un ka to mums mācīja pats Kungs Jēzus Kristus ar Savu pazemības piemēru, te labs, piemērs, ir protams, arī nesavtīgie kalpotāji draudzēs.

Kā ir nepieciešama garīga vara un autoritāte, tā arī laicīga vara un autoritāte. Tomēr kā vienai, tā otrai, ir jākalpo un jāpaklausa Dievam. Un kā laicīgā vara nemāca par ticību un nerūpējas par dvēseļkopšanu savā zemē, tā garīgā vara nedomā par pabalstu sistēmām un nekrāj pensijas. Vienmēr ir jāatceras, ka Dievs ir tas, kurš svētī Latviju, kā mēs arī dziedam mūsu Valsts himnā. Ja mēs atmetam Viņu un pirmajā vietā liekam sevi, savus darbus un savus nopelnus, tad Viņa svētību mēs pazaudējam.

Mums ir labi cilvēki, mums ir varoņi, un tie, visbiežāk, nelepojas  ar sevi, sevi neizceļ un nelielās, un tāpēc arī par viņiem mēs zinām mazāk. Tomēr Dievs redz un zina katru vienu, kurš mīl savu zemi, un strādā paklausībā un patiesā ticībā uz Viņu. Tieši Viņa klātbūtne un apsardzība dzīvē dod vislielāko drošību.

Mēs vienmēr kā

dus izcelsim vairāk un publiskāk, un tas ir labi, pateikt paldies, tomēr arī personīgs paldies par to, ko tu dari, nav ar mazāku vērtību, ja tas nāk patiesi un no sirds, turklāt - to varam kādam izdarīt katru dienu. Kristus mums māca ar savu dzīvi un darbu kalpot Dieva gribai, un to piepildīja Viņš pats ar savu piemēru un dara to joprojām, arī šodien. Ne velti - mise jeb dievkalpojums nozīmē ,,Dievs kalpo jums’’.  Ja mēs arvien raugāmies, kā mēs varam kalpot savā zemē un to darām mīlestībā, un pēc labākās sirdsapziņas, tad var teikt, ka esam īsteni patrioti. Dievs, svētī Latviju! ĀMEN.

Mācītāja Ilgvara Matīsa sprediķis 2.novembrī

Labrīt, mīļā draudze! Jūs katrs kaut ko savā ziņā, upurējat, nākdami uz dievkalpojumu: miegu, brīvu rītu, vienatni, darbu izdarīšanas, kuri, šķietami neatliekami, gaida, ka tos varētu izdarīt tieši svētdienas rītā, savu ziedojumu, kuru varējāt noēst restorānā un tomēr to iemetāt ziedojumu kastītē, un tamlīdzīgi. Dievs vienmēr ir mācījis cilvēkiem kaut ko upurēt. Arī rūpes par bērniem nozīmē kaut ko upurēt. Tā nebūs tikai viegla pastaiga, bet tas dod īpašu svētību. Šodien īpaši pateicamies par visiem, kuri rūpējas par bāreņiem un vecāku pamestajiem bērniem!

Arī Bībelē mēs varam ļoti daudz lasīt par uzupurēšanos. Vecajā Derībā mēs varam izlasīt par šādiem upuru veidiem:

1. Dedzināmais upuris (3Moz. 1.), kad dzīvnieks pilnībā tika sadedzināts uz altāra. Tas simbolizēja pilnīgu nodošanos Dievam, pielūgsmi un paklausību.

2. Ēdamais (jeb graudu upuris (3Moz. 2) – tas tika pagatavots no miltiem, eļļas un vīraka; daļa tika sadedzināta, pārējais palika priesteriem. Tas simbolizēja pateicību un nodošanos Dievam no darba augļiem.

3. Pateicības jeb mieru upuris (3Mozus 3) - kā pateicības, solījuma vai labprātīgais upuris. Daļu sadedzināja Dievam, daļu apēda upurētājs un priesteri kopīgā mielastā. Tas simbolizēja kopību un mieru ar Dievu; prieku, pateicību.

4. Grēku upuris (3Moz 4.–5.). Tas tika pienests, kad cilvēks nejauši grēkoja vai apgānīja svēto vietu. Dzīvnieka asinis tika izmantotas šķīstīšanai (uz altāra, reizēm arī svētnīcā). Tas simbolizēja grēka izpirkšanu un attīrīšanos.

5. Vainas jeb atlīdzības upuris (3Moz. 5.–7.). Tas tika upurēts, kad bija nodarīts pārkāpums pret Dieva svētumu vai citu cilvēku. Upurētājam bija arī jāatlīdzina zaudējums (plus piektdaļa). Tas simbolizēja vainas atzīšanu un izlīgumu gan ar Dievu, gan ar cilvēkiem.

Vēl bija arī ikdienas upuri – rīta un vakara (4Moz. 28:3–8), sabata un svētku īpašie upuri (4Moz. 28–29), pirmās ražas, piedzimšanas vai šķīstīšanās upuri u.c.  (3Moz. 12, 15).

Par visiem šiem upuru veidiem mēs varam lasīt, ka Dievs tos pavēlēja veikt. Un tomēr pravieša Jesajas grāmatā (1.nod.) mēs arī varam lasīt, ka Dievs Sodomas pilsētas cilvēkiem saka: ,,Man ir apnikuši jūsu aunu un baloto teļu dedzināmie upuri, man netīk jēru un āžu asinis.’’ Sodomas iedzīvotāji bija sajaukuši ārējās darbības upurēšanu, lūgšanas, svētku svinēšanu ar īstām pārmaiņām, kuras pie viņiem Dievs vēlējās redzēt. Viņš saka, ka svētki gan ir krāšņi un skaisti, bet tajā pašā laikā bezdievības pilni. Lūgšanu ir daudz, un tomēr tās Dievam nepatīk, viņš saka. Viņš pat saka: lai cik liels būtu ari jūsu skaitāmo lūgsnu daudzums, Es jūs tomēr neuzklausu, jo jūsu rokas ir aptraipītas ar asinīm. Dievs redzēja, ka cilvēki aiz visas šīs upurēšanas, svētku svinēšanas un garajām lūgšanām vēlējās paslēpt savus grēkus. Šie cilvēki, par kuriem runā Dievs, neko dzīvē nemainīja. Viņi izpildīja ārējās lietas, veica kādus rituālus, taču viņu sirdis palika tādas, kādas bijušas. Dievam nevajag tikai upurēšanu un grēksūdzes. Dievs vēlas reālas pārmaiņas. Viņiem tas dārgi izmaksāja, jo bija jāuztur ārējais tēls, bet tajā pašā laikā viņi paturēja savu īsto es. Viņi neupurēja to, kas bija patiesi jāupurē – savas iegribas, savu egoismu, savas iekāres un ļauna darīšanu. Viņš saka: ,,Jūsu rokas asiņu pilnas – mazgājieties, šķīstieties, aizvāciet savus ļaunos darbus no manām acīm, beidziet darīt ļaunu, mācieties darīt labu, dzenieties pēc taisnības, lai apspiestais laimīgs, taisnīgi tiesājiet bāreni, aizstāviet atraitni!’’ Vai gan tas nebūtu liekulīgi – sacīt, cik pareizi vārdi, bet nekad savā dzīvē nepalīdzēt nevienam bārenim?

Mēs varam uzcelt kaut vai desmit baznīcas, bet ja mēs neatgriežamies no saviem ļaunajiem darbiem un Dievam netīkama dzīvesveida, tad tas neko nedos. Šodienas evaņģēlija lasījumā (Lk. 19) mēs dzirdējām par Caķeju, par kādu komisku vīru, kurš uzkāpa kokā, lai tikai redzētu Jēzu. Šis Caķejs bija virsmuitnieks. Ja muitnieki jau tā bija naudas izspiedēji un neieredzētākie cilvēki tautā, tad Caķejs bija īsts viņu simbols, jo viņš ne tikai pats izspieda naudu, bet, būdams virsmuitnieks, saņēma vēl arī nodevas no muitniekiem, kuri bija viņa pārraudzībā.

Un tomēr viņš vēlējās redzēt šo slaveno Jēzu. Viņš noteikti par Jēzu bija daudz ko dzirdējis. Tādam bagātniekam tas noteikti bija arī pazemojoši – kāpt kopā, lai tikai Jēzu redzētu. Tomēr notika vēl kas – Jēzus ieraudzīja viņu. Un šeit ir tas moments, kas raksturo pārmaiņas cilvēkā – ka cilvēks un Jēzus sastopas – ka abi ierauga viens otru.

Jēzus, tā vienkārši sakot, uzprasās pie šī virsmuitnieka ciemos - ,,Man šodien jāiegriežas tavā namā’’ – Viņš saka, bet mēs varam arī lasīt sirdī – man jāienāk tavā sirdī, domā Jēzus. Jēzus viņam pat nesacīja, ka viņš kaut ko ir darījis nepareizi vai ka viņam tagad jāatsakās no savas bagātības. Tomēr to izdarīja viņu abu sastapšanās, ka Caķejs sacīja: ,, Redzi, Kungs, pusi no savas mantas esmu gatavs atdot nabagiem, un, ja esmu no kāda netaisnīgi kaut ko izspiedis, to atdošu četrkārtīgi.’’ Viņš varēja arī sacīt – es aiziešu kaut ko upurēt uz templi, jo es jau saprotu, ka kaut ko esmu ņēmis par daudz un esmu izspiedis no cilvēkiem naudu. Un turpinātu darīt visu, kā līdz šim darīja. Un šeit ir tā atšķirība. Sodomas iedzīvotāji gan upurēja, bet darīja briesmīgas lietas. Un mēs zinām, kas notika ar Sodomu un Gomoru – tur palika vien tukša vieta par spīti visiem šiem upuriem. Bet Caķejs – otrādi – tika izglābts Dieva Valstībai, jo Viņš ieraudzīja, kas ir Jēzus, un Jēzus ienāca viņa sirdī.

Visi šie upuru veidi bija ieviesti nevis tādēļ, lai būtu ārēja izrādīšanās, bet gan tādēļ, ka Dievs ar to cilvēkam mācīja, ka viņa grēki kaut ko maksā – tas piepildījās Jēzū Kristū. Ar laiku palika tikai ārējais un cilvēka aizmirsa un nedomāja līdzi, kādēļ viņi to dara. Cilvēkiem, kuri patiesi nenožēloja savus grēkus un negodāja no sirds Dievu, tas bija bezjēdzīgi. Līdzīgi ja mēs dziedātu valsts himnu par to, lai Dievs svētī Latviju un tomēr darītu visu pretēji tam, ko māca Dievs, tad tāda dziedāšana vairs nav lūgšana, bet tikai valsts simbols bez īsta satura, tikai čaula bez kodola. Par patiesu nožēlu liecina patiesas pārmaiņas. Tie, kuri ņēmuši negodīgi, labojas un atdod tiem, kurus apkrāpuši. Kuri aprunājuši citus, atvainojas un pārstāj to darīt. Kuri dzīvojuši kopā bez laulības, labojas un apprec savas sievas, kuri krituši atkarībās, patiesi no tām ārstējas. Kurš pametis savus bērnus, tos atstādams par bāreņiem, no sirds nožēlo un labojas.

Caķejs bija daudz grēkojis. Un neko tas šiem apspiestajiem cilvēkiem nedotu, ka viņš nožēloja un aizgāja un templi upurēt, bet gan tas ka viņš atdeva to, ko no viņiem izspiedis, tas gan kaut ko mainīja un kaut ko par viņu liecināja un liecināja par Kristu, kādu brīnumu spēj paveikt Kungs Kristus. ,,Jēzus viņam sacīja: “Šodien šim namam pestīšana ir notikusi’’. Caķejam dārgi maksāja interese par Jēzu – sākot no raušanās kokā līdz tā, ka viņam bija jāatsakās no visas savas bagātības. Es esmu pieredzējis cilvēkus, kuri atgriezdamies no grēkiem, aiznesa atpakaļ uz veikalu to, ko bija agrāk nozaguši. Piedzīvot tādu kaunu, piedzīvot tādu atvainošanos, tas nebūs nav viegli un vienkārši, jā tas ir patiesi pazemojoši. Tajā pašā laikā – tas ir tā vērts, jo tad ir notikusi patiesa pestīšana. Un Dievs par patiesu nožēlu saka: ,, Kaut jūsu grēki ari būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie ari būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna.’’, jo patiesais upuris un patiesā samaksa par grēkiem ir pienesta – un tā ir Kungs Kristus. Kā rakstīts vēstulē efeziešiem: ,, “Kristus mūs ir mīlējis un nodevis sevi par mums kā upuri un Dievam patīkamu smaržu.” (Ef. 5:2). Svētīgu visiem Bāreņu svētdienu!

ĀMEN.

Sprediķis 28.09.2025

,,Bija kāds bagāts vīrs, kas tērpās purpurā un smalka lina drānās un lepni dzīroja ik dienas. Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds ar vātīm klāts nabags, vārdā Lācars. Tas kāroja ēst to, kas krita no bagātnieka galda, bet tikai suņi nāca un laizīja viņa vātis. Un notika, ka nabagais nomira un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātais nomira un tika apglabāts. Ellē, ciezdams mocības, viņš pacēla acis un no tālienes redzēja Ābrahāmu un viņa klēpī Lācaru. Un viņš sauca: tēvs Ābrahām, apžēlojies par mani un atsūti Lācaru, lai viņš iemērc pirksta galu ūdenī un atvēsina manu mēli, jo es ciešu mokas šajās liesmās. Bet Ābrahāms sacīja: dēls, atceries, ka tu visu labo saņēmi savā dzīvē, tāpat kā Lācars visu slikto; tagad viņš šeit gūst iepriecinājumu, bet tu ciet mokas. Turklāt starp mums un jums ir nolikts liels bezdibenis, lai tie, kas gribētu pāriet no šejienes pie jums, to nevarētu, nedz arī no turienes pie mums. Tad tas sacīja: es tevi lūdzu, tēvs, sūti viņu uz mana tēva namu, jo man ir pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī viņi nenonāk šajā mocību vietā. Bet Ābrahāms atbildēja: viņiem ir Mozus un pravieši – lai viņi tiem klausa. Tad viņš teica: nē, tēvs Ābrahām! Ja vien kāds no mirušajiem dotos pie viņiem, tie atgrieztos no grēkiem. Bet Ābrahāms sacīja: ja viņi neklausa Mozu un praviešus, viņi neticēs, pat ja kāds no mirušajiem augšāmceltos.” (Lk. 16:19-31)

                                                               Sprediķis 31.08.2025

,,Un notika, ka Jēzus iegāja sabatā kāda farizeju priekšnieka namā maizi ēst; un tie Viņu novēroja. … Bet novērodams, ka ielūgtie izvēlas sev pirmās vietas, Viņš stāstīja tiem līdzību, sacīdams: ,,Ja tevi kāds ieaicina kāzās, tad neieņem pirmo vietu, jo varbūt viņš ir aicinājis kādu cienīgāku par tevi, un atnācis tas, kas tevi un viņu ielūdzis, nesaka tev: Dod šim vietu, un tad ar kaunu tev būs jāieņem pēdējā vieta. Bet kad tevi kāds aicinās, ej un ieņem pēdējo vietu, lai tad tas, kas tevi aicinājis, nāktu un sacītu tev: Draugs, virzies augstāk! Tad tev būs gods viesu priekšā.. Jo katrs, kas sevi paaugstinās, tiks pazemots, bet kas pazemosies, tas tiks paaugstināts. Bet tam, kas Viņu bija ielūdzis, Viņš sacīja: Ja tu sarīko pusdienas vai vakariņas, neaicini savus draugus, nedz savus brāļus, nedz radus, nedz bagātus kaimiņus, ka viņi kādreiz arī tevi neielūdz, un tad tu būsi saņēmis atlīdzību, Bet ja tu rīko mielastu, aicini nabagus, kropļus, klibus un aklus! Un svētīgs tu būsi, jo viņiem nav ar ko tev atlīdzināt, bet tev tiks atlīdzināts, kad taisnīgie augšāmcelsies.’’ (Lk. 14:1, 7-14)
            Labrīt, mīļie brāļi un māsas Kristū! Kā ir cilvēkam dzīvot, kad viņam šķiet, ka viņam pienākas, bet viņš nedabū? Es domāju, ka tādam cilvēkam nav viegli, jo viņam sanāk bieži vilties. Un tad, kad viņš nedabū to, ko domājis, viņš pārdzīvo daudzas reizes vairāk, kā tas, kurš nesaņem, bet viņš arī nav uzskatījis, ka viņam pienākas. Atceros, ka reiz kāds cilvēks man sacīja, ka arī cieņa ir jānopelna. Es tam, kā jau kristietis, nepiekrītu, jo uzskatu, ka katrs cilvēks ir jāciena, pirms, viņš kaut kā to būtu pelnījis, un tā arī cenšos to darīt. Tomēr tas, ka man tas reiz tika pateikts, ka cieņa ir jānopelna, atgādināja citu cilvēku domāšanu, kāda tā realitātē ir. Un tad jautājums, kad tad ir gana izdarīts, kad ir tā robeža sasniegta, kur viņam tevi būtu jāciena? Protams, ka tādas normas nav, tādēļ otrs ir jāciena, pirms tu vēl esi bildis ar viņu kaut vārdiņu.
Tajā pašā laikā mums jāatceras, ka mēs, ja cieņu saņemam, pirms to esam pelnījuši, tad tā ir Dieva žēlastība, neuztversim to, kā pašu par sevi saprotamu. Savukārt, ja cilvēks pats sevi paaugstina, tas Dievam nepatīk. Tieši otrādi – Kristus māca, ka katrs kas sevi paaugstinās, tiks pazemots. Kādā veidā? Tādā, ka cilvēks, kad par sevi daudz labi domā, ir pašpārliecināts un jūtas pārāks par citiem jau šajā dzīvē var saņemt smagu triecienu tad, kad atklās, ka visa apkārtējo cieņa ir nepatiesa. Tāds cilvēks var pievilties arī tad, kad zaudēs savu amatu vai kad paliks vecs un slims un atklās, ka šī cieņa, ko viņš dabūja, bija balstīta uz viņa bagātību vai varu, bet grūtībās viņš tiek atstāts un nicināts. Turklāt viņš, protams, var saņemt arī pazemojumu, kad ir uzskatījis, ka viņš ir tik ļoti labs, ka ir pelnījis Debesu Valstību, bet Dievs viņam to nedos, jo viņš ir noraidījis.
            Jēzus arī runā par aprēķina mielastu. Ir cilvēki, kuri ielūdz tikai tādēļ, lai ar to dabūtu sev kādu labumu. Savukārt pie kristiešiem tā nedrīkst būt. Varbūt mums šķiet, ka  mēs neesam tādi, bet pārbaudīsim pie sevis – vai nav tā, ka mēs lielākās dāvanas tiem, no kuriem mēs ceram pēc tam arī paši dabūt lielas dāvanas? Vai nav tā, ka dārgākās dāvanas aiziet bāgātākajiem un niecīgākās dāvanas tiem, kuriem ir jau tā ir vismazāk? Tas ir tas, kā praksē var pārbaudīt savu kristietību – vai tu proti dot tam, kurš nekad nespēs iedot tev?
            Jēzus atgādina, ka mums tiks atlīdzināt, kad taisnīgie augšāmcelsies. Ja tu nesaņem šajā pasaulē cieņu, tu tiksi ar to atalgots ar to Augšāmcelšanās dienā. Ja tev nepietiekami dod atalgojumu par tavu darbu, bet tu tik un tā to labi izdari, tev būs atalgojums Debesīs. Ja tev ir darīts pāri, tev būs tūkstoškārt svētlaimība. Un ja maz būsi saņēmis un daudz citiem devis, tad Debesu Valstībā tev netrūks itin nekā. Varētu teikt, ka katra nesavtīga rīcība ir ieguldījums Dieva Valstībā.
Vēstulē ebrejiem rakstīts: ,,Un mums taču šeit nav paliekamas pilsētas, bet mēs meklējam to, kas nāk. Tad nu vienmēr caur viņu nesīsim Dievam pateicības upuri, tas ir, mūsu lūpu augļus, kas apliecina viņa vārdu. 16Neaizmirstiet labdarību un līdzdalību citu vajadzībās, tādi upuri ir tīkami Dievam.’’ (13:15-16).
{irms dažām dienām ģimenes vakara lūgšanas laikā lasījām kādu stāstiņu no grāmatas ,,365 iespējas’’, kas ir diezgan iederīgs arī saistībā ar šīs dienas tēmu.  
,,Kāda bagāta sieviete nonāk debesīs un eņģeļa pavadībā dodas uz savu mājokli. Viņi tuvojas kādai lielai, skaistai mājai ar atvērtiem logiem un baltiem, plīvojošiem aizkariem. Sieviete eņģelim saka:” Šī noteikti ir manējā!” Eņģelis atbild:” Nē, šī pieder tavai mājkalpotājai, kura uzticami pie tevis strādāja līdz mūža galam, kaut tik bieži nenovērtēju viņas darbu!” Ejot tālāk, paveras skats uz vēl vienu māju, kuru ieskauj krāšņs dārzs.
“ Vai šī būtu mana?”: sieviete jautā eņģelim.  “Nē, šī pieder tavam dārzniekam, kurš ļoti mīlēja savu darbu. Viņš bez kurnēšanas nāca rudeņos vākt lapas un apsegt rožu krūmus; ziemā nopurināt sniegu no trausliem kociņiem un vienmēr parūpējās, lai tevi iepriecinātu ar svaigiem ziediem vāzē!”
Nākošā bija viņas šofera māja, kurš bija vadājis kundzi no vienas vietas uz otru. Atsaucies uz saimnieces  zvaniem nakts vidū un bieži uzklausījis viņas pilno sirdi.
Turpat bija vēl dažu kalpotāju mājas, lielākas un mazākas, bet visas krāšņas.
Sieviete , klusējot, sekoja eņģelim, gaidot. ka tūlīt, tūlīt jau kāda no tām būs viņas. Bet iela tuvojās galam un tur stāvēja maza, pavisam necila mājiņa!
Sieviete nodomāja, noteikti jau vēl pagriezīsimies un …. bet eņģelis apstājās un norādot uz būdiņu, teica:” Laipni lūgta mājās!”
“ Tu noteikti ko esi sajaucis,” sieviete pārsteigti teica!
“ Nē, neesmu viss!, kundze! Cik atsūtīji, par tik arī uzcēlām,” atbildēja eņģelis.
            Stāsts ir stāsts, tomēr tas liek aizdomāties. Tas, ar ko tu esi palīdzējis citiem, to tu esi devis Dievam un iesējis Debesu Valstībā, tu to esi ieguldījis Mūžībai.
            Visas reizes, kad esi pazemojjies, lai cilvēkam liecinātu par Jēzu, ar to tu saņemsi tūkstoškārtīgas svētības un iepriecinājumu Viņa Valstībā. Visas reizes, kad tev ir šķitis, ka tev ir tiesības atriebties un atdarīt otram tāpat kā tev ir darīts pāri, bet tomēr to neesi darījis, tu esi atstājis vietu Dieva dusmībai un neļāvis sevi grēkam, kas tevi pašu var novest ellē. Debesīs neviens cilvēks nebūs nelaimīgs. Tādēļ nesteidzies Debesu valstības svētlaimi par katru cenu izcīnīt šeit caur laicīgiem līdzekļiem, pieprasīdams no cilvēkiem to, ko viņi nevar vai nevēlas sniegt. Un kādreiz pat cilvēki cenšas citu cieņu ar galējiem līdzekļiem, sevišķi, kad runa ir par skolasbiedriem. Lai otrs tevi cienītu, viņš pieprasa, lai tu arī smēķētu, vai iedzertu, lai tu arī kopā ar viņu izdarītu kādas blēdības, lai nevajadzīgi riskētu ar dzīvību. Vai tev noteikti vajag šādu cieņu? Nē, izvēlies tā vietā patiesu draudzību, kas nebalstās uz sliktām lietu kopā darīšanu. Tu gan vari iemantot kāda cilvēka apbrīnu uz zināmu laiku, taču pazaudēt Debesu Valstību uz visiem laikiem.
Atcerēsimies to, ka Dievs cilvēkam var sniegt itin visu un Viņš arī dos itin visu un daudz vairāk, kā varam iedomāties. Cieņa vai apbrīna vai kas cits šeit,  ir tik pārejošs un iznīkstošs kā zāle, tāpat arī visa iznīkstošā manta, bet tas, ko iemantojam mūžībai, ko darām labu vai kur pazemojamies Dieva Valstības labad, tas dos neiznīkstošu labumu.
Apustulis Pāvils arī saka: ,,Dievs stājas pretī augstprātīgajiem, bet pazemīgajiem dod žēlastību.’’
1Pēt 5:5b
Pārbaudi sevi, lūdz Dievu, lai Viņš tev uzrāda, vai tu neesi gadījumā augstprātīgs. Un ja esi, nožēlo to un lūdz piedošanu. Un tu piedzīvosi, cik lielu prieku un svētību var iegūt caur šo nomesto nastu.
Jēzus mūs māca: ,,…mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. " (Mt. 11:29)
ĀMEN

Sprediķis Marijas Magdelēnas dienā, 23.07.2025.

,,Un redzi, tanī pilsētā kāda sieva, kas bija grēciniece, dzirdējusi, ka Viņš sēžot farizeja namā pie galda, atnesa alabastra trauciņu ar svaidāmo eļļu un stāvēja aiz Viņa pie Viņa kājām, raudāja un iesāka slacināt Viņa kājas ar savām asarām un nožāvēja ar saviem matiem, un skūpstīja Viņa kājas un tās svaidīja ar eļļu. Bet farizejs, kas Viņu bija aicinājis, to redzēdams, runāja pats pie sevis: "Ja šis būtu pravietis, tad Viņš zinātu, kas šī sieva tāda ir, kas Viņu aizskar; jo tā ir grēciniece." Un Jēzus, to uzrunādams, sacīja: "Sīmani, Man tev kas jāsaka." Viņš atbildēja: "Mācītāj, saki." Jēzus sacīja: "Kādam naudas aizdevējam bija divi parādnieki, viens tam bija parādā pieci simti denāriju un otrs piecdesmit. Kad nu tie nespēja atdot, viņš abiem atlaida parādu. Kurš no abiem to vairāk mīlēs?" Bet Sīmanis atbildēdams sacīja: "Man šķiet, tas, kam viņš vairāk atlaidis." Bet Viņš tam sacīja: "Tu pareizi esi spriedis." Un, pagriezies pie sievas, Viņš sacīja Sīmanim: "Vai tu redzi šo sievu? Es nācu tavā namā, tu Man ūdeni neesi devis Manām kājām, bet šī savām asarām Manas kājas slacījusi un ar saviem matiem nožāvējusi. Tu Mani neesi skūpstījis, bet šī, kamēr Es še esmu, nav mitējusies skūpstīt Manas kājas. Ar eļļu tu neesi svaidījis manu galvu, bet šī ar svaidāmo eļļu ir svaidījusi Manas kājas. Tādēļ Es tev saku: viņas grēki, kuru bija daudz, ir piedoti, jo tā daudz mīlējusi; bet, kam maz piedod, tas mīl maz." Un Viņš tai sacīja: "Tev tavi grēki piedoti." Un tie, kas līdz pie galda sēdēja, sāka pie sevis runāt: "Kas Tas tāds, kas pat grēkus piedod?" Bet Viņš sacīja uz sievu: "Tava ticība tev palīdzējusi, ej ar mieru." (Lk. 7:37-50)

               Mums katram ir savs stāsts par to, kā esam saņēmuši Dieva piedošanu. Marijas Magdalēnas stāsts ir ļoti īpašs. Viņa Pestītāja klātbūtni un Viņa piedošanu neuztvēra pašsaprotami. Bieži vien mēs Dieva piedošanu uztveram pašsaprotami – ja esam lūguši piedošanu, tad Dievam ir jāpiedod. Taču šī sieviete to uztvēra ļoti personīgi, ka viņas pagātnes grēki nebija grēki tikai pašai pret savu miesu un dvēseli, tie nebija grēki arī tikai pret  -kādiem citiem cilvēkiem, bet gan, pirmkārt = pret pašu Dievu. Viņas uzvedība jebkuram šķistu savāda: nākt no aizmugures Jēzum, kad Viņš ir apsēdies pie galda un, slacīt ar asarām Viņa kājas, tās žāvēt ar saviem matiem, turklāt, uz Jēzus galvas vēl uzliet ļoti dārgu eļļu. Taču, lai cik savādi vai apkaunojoši tas nešķistu, Jēzum daudz būtiskāk ir, kas ir cilvēka sirdī, ka Viņš to dara, tas ir daudz nozīmīgāk par to, kā tas izskatās. Citiem ir ļoti bieži otrādi – mēs mācāmies pareizi izskatīties un pareizi darīt kaut ko, taču sirdī pietrūkst patiesas ticības uz Dievu, un patiesas nožēlas par saviem grēkiem. Viņas pateicība, un šī pazemošanās liecināja par to, cik viņā ir dziļi šī pagātne, ko viņa pati, pat gribēdama, nevar izdzēst. Iespējams, ka viņa bija ielasmeita vai arī laulības pārkāpēja, kā vienu tā otru var apzīmēt šis viņai pieliktais apzīmējums ,,grēciniece’’. Taču mūsu uzdevums nav iedziļināties viņas pagātnē un norādīt uz grēkiem, bet gan ieraudzīt, cik liela ticība un pateicība uz Dievu, viņai bija pēc atgriešanās no grēkiem.
Jēzus norāda uz to, ka viņai bija daudz piedots, tādēļ viņa daudz mīl. Mēs bieži vien redzam, ka cilvēki jautā pēc piedošanas tikai tad, kad vairs nav izejas un tie ir smagi pieķerti vai arī tad, kad kaut ko no otra vēlas, tad palūdz ātri piedošanu, lai kaut ko iegūtu, bet šāda nožēla un pateicība uz Dievu, kāda bija Marijai Magdalēnai, ir ārkārtīgi liels retums. Viņa bija tā, kura palika pie Jēzus, tad, kad Viņš bija pienaglots krustā. Viņa bija tā, kura nāca pie kapa, lai apraudzītu Jēzu pēc nāves. Un tieši viņai Jēzus, kā pirmajai atklājās pēc Augšāmcelšanās.
Kaut mēs spētu būt Pestītājam tik nožēlas, mīlestības, pateicības un uzticības pilni, kā Marija Magdalēna!

Sprediķis 20.07.2025.

,,Un Tas Kungs parādījās viņam pie Mamres ozoliem, kad tas dienas tveicē sēdēja savas telts durvīs. Un viņš pacēla savas acis un skatījās, un raugi, trīs vīri stāvēja viņa priekšā. Tos ieraudzījis, viņš steidzās tiem pretim no telts durvīm, noliecās līdz zemei un sacīja: "Mans Kungs, ja es esmu atradis labvēlību tavās acīs, tad, lūdzams, neej savam kalpam garām. Es likšu atnest drusku ūdens, ko nomazgāt kājas, tad apmetieties zem šī koka. Un es dabūšu kumosu maizes, ka jūs varat savas sirdis stiprināt, pēc jūs varat atkal doties ceļā, jo kādā citā nolūkā tad jūs būtu iegriezušies pie sava kalpa?" Un tie teica: "Labi, dari, kā tu esi sacījis." Un Ābrahāms iesteidzās teltī pie Sāras un sacīja: "Steidzies, paņem trīs mērus miltu no smalkajiem miltiem, iejauc tos un taisi plāceņus." Un Ābrahāms skrēja pie lopiem un paņēma labu un mīkstu telēnu un deva to puisim, steidzinādams to sagatavot. Tad viņš paņēma raudzētu un svaigu pienu un sagatavoto teļu un cēla to viņiem priekšā, bet pats viņš stāvēja pie viņiem zem koka, kamēr viņi ēda. Un tie sacīja viņam: "Bet kur ir Sāra, tava sieva?" Viņš atbildēja: "Lūk, teltī." Bet tas sacīja: "Es atgriezīšos pie tevis pēc gada šinī laikā, un redzi, tavai sievai Sārai būs dēls." (1Moz. 18:1-10a)
               Labrīt, mīļā draudze! Šodien Vecās Derības lasījums no 1.Mozus grāmatas jeb pasaulē vairāk pazīstamas kā Genesis jeb Iesākuma vai Sākuma grāmatas ir vairākiem no mums īpaši tuvs ar to, ka esam bijuši šajā vietā, kur tas viss notika. Šajā vietā joprojām ir šie ozolu pēcteči. Taču tas nav galvenais būt, protams, šajā vietā, jo arī mums ir savi ozoli, kas ne ar ko nav sliktāki vai labāki. Daudz vairāk vienmēr jāpievērš uzmanība paša notikuma būtībai, vieta nav tik būtiska. Dieva kalps Ābrahāms ieraudzīja stāvam trīs vīrus. Nebija tā, ka šie vīri devās tieši pie viņa. Taču viņš lūdza tos iegriezties viņa namā. Viņš tiem klanījās līdz zemes un sacīja: ,,Mans Kungs, kaut jel es gūtu tavu vēlību! Nepaej garām savam kalpam’’. Tur ir trīs vīri, bet Ābrahāms tos uzrunā, it kā tur būtu viens. Šajā notikumā, ļoti iespējams, ka šie trīs vīri apzīmē Dieva trīsvienību. Jo tikai Dievu var tā lūgties un viņa priekšā klanīties. Ābrahāms jau bija gados, viņš vairs nebija nekāds jaunais, tomēr viņš skrēja viņiem pretī un pēc tam skrēja pie sievas, lai viņa pagatavo maizi, skrēja uz ganāmpulku, paņēma teļu un to lika sagatavot. Pēkšņi šajā Dieva kalpā radās tāda enerģija, ka viņš burtiski skraidīja šurpu turpu, lai tikai šie vīri vēl viņu uzgaidītu un neaizietu projām. Kāda dedzība pret svešiem vīriem! Bet tie nebija parasti svešinieki. Viens no tiem sacīja: ,,Es noteikti atkal nākšu pie tevis nākamajā gadā ap šo laiku, un, redzi, tavai sievai Sārai būs dēls!”
Cilvēkiem gados kaut ko tādu dzirdēt, noteikti bija mazliet savādi.  Tas, pēc kā viņi bija ilgojušies visu mūžu, tagad svešinieku apsolīts. Pats galvenais nebija visa šī gatavošanās, šī gaļa un klaips, pēc kā Ābrahāms skrēja, bet gan pati satikšanās un uzņemšana.
Gluži kā šodienas evaņģēlija lasījumā (Lk. 10:38-42), kur Jēzus ar mācekļiem iegriežas pie Martas, Marijas. Jēzus nāk ar vārda dāvanu, Viņš vēlas dāvināt mācību - tā, lai tas būtu vērtīgs tiem, pie kā Viņš iegriežas. Marija apsēdās un Jēzū klausījās, bet viņas māsa bija aizņemta ar ļoti daudzām rūpēm. Ne sliktām, ne nepareizām. Varētu sacīt, ka pat ļoti labām rūpēm, ar labiem darbiem, rūpējoties par saimniecību. Tomēr viņa palaida garām to, ko Kungs Kristus vēlējās viņām mācīt, turklāt apsūdzēja savu māsu. Taču Jēzus bija šeit un tagad, lai kaut ko dāvinātu, no tā nedrīkstēja atteikties, aizbildinoties ar darbiem.
Un tā ir ar daudziem cilvēkiem šajā pasaulē. Viņi ir tik ļoti aizņemti ar labām lietām, ar rūpēm, ar darbiem un viņi tik ļoti visu laiku gatavojas. Gatavojas gadu gadiem laulībai un tā zaudē laiku, lai būtu kopā viens ar otru, kā vīrs ar sievu. Tik ļoti gatavojas pašam notikumam, kurš paiet ļoti ātri, ka pazaudē būtisko, kam nemaz tik ļoti nav jāgatavojas un ko varētu izdarīt daudz agrāk. Citi cilvēki savukārt tik ļoti gatavojas pirmo reizi atnākt uz dievkalpojumu, ka tā arī vēl gatavojas tam līdz pat nāves stundai. Ābrahāms burtiski skrēja – pēc klaipa, pēc teļa, lai tikai šie vīri, ko viņš ieraudzīja, nepaietu garām.
Svētie Raksti mums neatklāj, vai tā tiešām bija Dieva Trīsvienība vai arī vienkārši Dieva sūtīti trīs vīri, tas mums ticības noslēpums. Taču tur bija kaut kas ļoti īpašs šajā visā notikumā.
Apustulis Pāvils vēstulē Kolosiešiem raksta: ,,Viņš tagad salīdzinājis savā cilvēciskā miesā izciezdams nāvi, lai jūs svēti, bez kļūdām un nevainojami varētu stāties viņa priekšā, ja tikai paliksit savā ticībā stipri un nesatricināti un nenovērsīsities no cerības, kas ir dota evaņģēlijā, kuru jūs esat dzirdējuši.’’(1:22-23)
Nenovērsties no cerības, kas ir dota evaņģēlijā nenovērsties no galvenā. Lai mēs savā ikdienā, kas ir pilna ar dažādām rūpēm un no tām mēs neviens nevaram izbēgt, tomēr paliktu pie galvenā. Gan ticīgajiem ir savas rūpas, gan neticīgajiem. Ābrahāms skrēja tik ļoti ātri, lai tikai šos vīrus nepalaistu garām. Kaut mēs tik ļoti skrietu pie Dieva ar tādu degsmi, it kā Viņš varētu mums aiziet garām, ja mēs kavētos.
Patiesībā jau cilvēkam vispār nevajag daudz, un jo cilvēks paliek vecāks, jo vairāk to saprot, ja vien viņš ir saprātīgs. Tādēļ Jēzus sacīja: ,, Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām. Bet tikai vienas lietas vajag, Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta.“ Šī viena lieta ir – būt pie Kristus.
Es zinu tādas ģimenes, kur šķiet, ka viss ir tik ideāli un dzīve ir tik sakārtota, izglītoti, gudri, strādīgi cilvēki, uzceļ skaistu māja, ar savu darbu uzceļ savu uzņēmumu, visu prot tik labi un gudri izdarīt. Taču vienā jaukā dienā, mēs uzzinām, ka aiziet katrs uz savu pusi… Kāda vairs vērtība visam tam uzceltajam, visam tam ieguldītajam darbam pie šīs kopīgās saimniecības, ja pazaudēts pats galvenais… Un katrs, kurš savā dzīvē ir šajās lietās kļūdījies, zinās pateikt, cik tas, patiesībā, ir viegli. Cik viegli ir novērsties no galvenā un ,,salaist visu dēlī’’, un cik grūti to ir atgūt. Daudzos gadījumos tas tā arī nekad vairs neizdodas. Cik viegli ir baznīcai novērsties no evaņģēlija. Cik daudzas baznīcas pasaulē ir palikušas tādas, kur Dieva vārds vairs nav centrā, bet kur kā galvenais ir palicis vienkārši runas par mīlestību un tukša filozofēšana par ikkatra pieņemšanu, taču to, ko māca Dievs, ir nolikts malā. No graudiem atteikties un barot ļaudis ar sēnalām. Un cik gan liela iespēja, ka šīs Eiropas baznīcas, kuras to jau ir izdarījušas, kādreiz atgriezīsies atpakaļ pie galvenā. Vēl ir tas pats piemērs ar svētajiem. Ka tos tik ļoti dažas baznīcas godā un pielūdz, ka tāda sajūta rodas, ka pats Dievs ar laiku tiek nolikts kaut kur maliņā. Ir viegli pazaudēt galveno, bet ir grūti to atgūt. Mums vienmēr būs ļoti daudz saimniecisko rūpju un nebūšanu, arī draudzē. Kur vien paskaties, tur vajadzīga nauda, prasmīgas rokas un labs padoms, tomēr vienmēr atcerēsimies, ka Dievs šo saimniecību dod mums, nevis mūs, lai tikai būtu saimniecība. Mums ir ļoti skaidrs uzdevums, ko Kristus mums devis, tā ir Kristus lielā pavēle, no kuras nedrīkstam atkāpties (,,Tāpēc ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā, Mācīdami tās pildīt visu, ko es jums esmu pavēlējis.’’ Mt. 28:19-20) Viss pārējais, ko darām un kas ir ar to nesaistīts, ir otršķirīgs. Priekšnieks ir tas, kurš darbā nosaka prioritātes. Mūsu Kungs un Pestījājs, mūsu Labais Gans, draugs un ķēniņš ir Kristus. Lai Dievs mums palīdz, ka nepaejam tam garām, kas patiešām ir būtisks. Lai esam ar tādu dedzību, kā Ābrahāms, kurš ātri skrēja, lai tikai varētu papusdienot ar šiem trīs vīriem un ar tādu vēlmi klausīties Jēzu, kā Marija, kuru īstajā mirklī prata atlikt visu pārējo malā, lai pievērstos pašam Pestītājam. ĀMEN

Sprediķis 6.07.2025.

Tiem ejot pa ceļu, kāds viņam sacīja: “Es sekošu tev, lai kurp tu ietu.” Jēzus tam teica: “Lapsām ir alas un debesu putniem ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur galvu nolikt.” Un citam viņš teica: “Seko man!” Bet tas sacīja: “Kungs, ļauj man vispirms aiziet un apglabāt savu tēvu.” Bet viņš tam sacīja: “Ļauj miroņiem apglabāt savus miroņus, bet tu ej un sludini Dieva valstību!” Vēl kāds cits sacīja: “Es sekošu tev, Kungs, bet ļauj vispirms man atvadīties no saviem mājiniekiem.” Bet Jēzus tam teica: “Neviens, kas savu roku uzlicis uz arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.” (Lk. 9.)
            Labdien, mīļā draudze! Tas ir gandrīz kā likums, ka tad, kad esam kaut ko labu izlēmuši, vienmēr mūs kāds centīsies no tā atrunāt. Mēs esam bieži vien gatavi sekot Kristum, bet tikai līdz dievnama vai mājas slieksnim. Līdz ko esam ārpus dievnama, tā mūsu sekošana Kristum beidzas. Jēzum kāds cilvēks sacīja: ,,Es sekošu tev, lai kurp tu ietu.’’ Taču ar šādiem vārdiem jābūt uzmanīgiem. Lai ko tādu sacītu, jābūt gatavam šajā dzīvē atteikties no visa, kas var tam būt par šķērsli. Kādreiz mēs dzīvē piebalsojam citiem, lai izklausās labāk. Taču tad, kad jāsāk tas darīt, par ko runājām un kur piebalsojām, tad mūsos sākas šaubas. Kamēr ir tikai vārdi, tikmēr ir vienkārši, taču, kad jāsāk darīt, tad ir pavisam citādi. Kādam citam Jēzus saka: ,,Seko man!’’. Bet viņš sāk šaubīties, pārdomāt un saka: ,,Kungs, ļauj man vispirms aiziet un apglabāt savu tēvu’’. Tikko vēl viņa tēvs bija pavisam dzīvs, bet nu viņš to grib iet un apglabāt, kad Jēzus saka: ,,Seko man’’? Nē, viņa tēvs ir pavisam dzīvs, bet, līdz ko patiešām jāsāk sekot Kristum, tā viņš meklē iemeslus to nedarīt. Nu viņš gaidīs, iespējams, vēl gadiem, un paliks pie tēvs. Iespējams, ka viņš zina, ka tēvs viņu nekur nelaistu un gribētu, ka viņš mūžīgi paliek pie viņa. Viņš nespēj vēl pats pieaugt un aiziet projām uz to, kur Jēzus viņu aicina. Jēzus zina katru cilvēku un ja patiešām būtu viņš vajadzīgs sava tēva mājās, tad viņš šim cilvēkam nekad nesacītu: ,,Seko man’’.
Drīzāk tās ir attiecības, kurās tēvs un dēls nespēj viens otru atlaist. Tēvs negrib, ka viņa palīgs aizietu un dēls vēl nevēlas uzņemties atbildību pats par savu dzīvi. Līdz ar to viņa vāru: ,,Es sekošu tev, lai kurp tu ietu’’ ir vien tukša skaņa. Jēzus, škietami, atbild ļoti skarbi. ,,Ļauj miroņiem apglabāt savu miroņus, bet tu ej un sludini Dieva valstību! Jēzus zina, ka šis cilvēks vai nu tagad izlems nākt vai arī nenāks nekad. Tagad vai nekad. Ja viņš nenāks pēc Jēzus aicinājuma, tad vēl mazāk pēc kāda cita. Iespējams, ka Jēzus par miroņiem tajā brīdī nosauc jebkuru cilvēku, kuram dzīvē neinteresē nekas vairāk, kā vien ēst un gulēt. Jēzus atklāj, ka tādi cilvēki nedzīvo īstu dzīvi, bet tikai eksistē. Viņi ir dzīvi, bet vienlaikus miruši. Un tādu cilvēku nav maz. Jēzus mūs aicina dzīvē uz ko vairāk, mēs esam radīti kaut kam vairāk, kā tikai eksistēšanai. Un ja apkārtējie mūs kavē kaut kam vairāk, tad nevis viņi ir pie tā vainīgi, bet mēs paši, ka mēs tam pakļaujamies. Jo dzīvē vienmēr būs kādi cilvēki, kas centīsies likt mums šķēršļus tam, ko Dieva spēkā mēs varētu izdarīt, ja tikai mēs darītu. Drīzāk mēs bieži meklējam attaisnojumus un lielākie šķēršļi ir nevis tie, ko mums liek ceļā apkārtējie bet gan tie ir mūsos pašos. Apkārtējie ir tādi, kādi viņi ir, mēs nespējam viņus vienmēr mainīt, taču tas ko mēs varam, ir neļaut, ka viņi mums nemitīgi iestāsta, ka mēs neko nevaram, ka mums nekas neizdosies u.t.t.
Vēl kāds cits sacīja: ,,Es sekošu tev, Kungs, bet, ļauj vispirms man atvadīties no saviem mājiniekiem’’. Šis cilvēks noteikti dzirdēja iepriekšējo sarunu un gribēja izklausīties labāk. Taču Jēzus zināja, kas ir arī viņa sirdī. Viņš atvadīšanās varēja ieilgt no dažām dienām, līdz pat daudziem gadiem. Tādēļ Jēzus viņam sacīja: ,,Neviens, kas savu roku uzlicis uz arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.’’. Šis teiciens, kas jau iegājis pat tautasdziesmās un aforismos, ir ar dziļu domu. Zirgs, kas velk arklu dodas uz priekšu viņš negaidīs, kad arājs raudzīsies visu laiku atpakaļ un kāpsies atpakaļ, lai izlabotu, kā ir arts. Zirgs dosies un negaidīs. Jēzus ir tas, kas velk šo arklu, lai uzartu Debesu Valstības tīrumu, bet mums ir jāpieliek sava roka un jāseko. Kamēr mēs skatīsimies atpakaļ un mūžīgi atvadīsimies no mūsu vecās dzīves, mēs nevarēsim no sirds sekot Kristum. ,,Kāds Viņam (t.i. Jēzum) sacīja: “Es sekošu tev, lai kurp tu ietu.” Jēzus tam teica: “Lapsām ir alas un debesu putniem ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur galvu nolikt.’’ Jēzus ar to sacīja, ka dzīvē ir labi, ka ir katram lai tik daudz, ka tas nekavē tevi darīt to, kā dēļ tu uz šo pasauli esi sūtīts. Tad, kad tev ir par daudz mantu, par daudz īpašumu, tas tev paņem par daudz laika un novērš no mērķa.
Nevienu tas neuztrauca, vai Jēzum bija kur dzīvot, vai Jēzum bija ko ēst un dzert. Jēzus domāja par visiem, dziedināja, mierināja, dāvāja piedošanu un augšāmcēla, bet nevienu nesatrauca, kā ir Jēzum pašam. Pārsvarā visi domāja, kas katram no tā būs, ka viņi Jēzum sekos, ko Jēzus viņiem dos, vai kādi varoņi viņi būs vai kādi piedzīvojumi kopā viņiem būs, taču, kurš gan no viņiem iedomājās, kas no tā būs Jēzum, kāpēc Viņam palīdzēt šiem ļaudīm.
Tā arī mēs bieži vien domājam par saviem vadītājiem ne tikai baznīcā, bet arī savā laicīgajā darbā, bērni mājās par vecākiem, skolā par skolotājiem u.t.t. Mēs viņus kritizējam, meklējam viņos kļūdas un slikto, taču reti kad aizdomājamies, kā ir viņiem.
,,Tāpēc izvēlieties koncentrēties uz to, kāds Tu esi, nevis to, kas Tev ir.
Ko gan iegūst cilvēks, ja tas iemanto visu pasauli, bet savai dvēselei nodara ļaunumu? Un ko cilvēks lai dod kā samaksu par savu dvēseli? (Mat.16:26)
Ir kāds dīvains veids, kā Indijā ķer pērtiķus. Mednieki piesietā kokosriekstā iekša ieliek kādu kārumu un izgrebj tajā pavisam mazu caurumiņu, pa kuru pērtiķis var iebāzt roku. Būtība ir tāda, ka tad, kad pērtiķis satver kārumu, viņš roku vairs nevar izvilkt. Tā nav nekāda maģija. Pērtiķis vienkārši šo kārumu tur savā dūrē un nespēj to atlaist, bet dūre ir pārāk liela, lai to izvilktu caur šauro caurumu.
Ar mums var būt līdzīgi. Mēs varam pieķerties kādām lietām tik ļoti, ka nespējām tās atlaist un ienaidniekam, velnam, tā ir īsta uzvara, jo viņš sagūsta mūs tajā, ko nespējam palaist vaļā, ko nespējam uzticēt Dievam.
Kādiem no mums tā ir manta. Nauda, īpašumi, vai sasniegumi, kas mums ir tik mīļi, ka esam savu sirdi tajos ieslodzījuši. Bet dzīve kļūst auksta tam, kurš savu sirdi iesloga īpašumā.
Un ienaidniekam jau to vien vajag. Viņš jau neķer mūs ar slazdiem, kas nestrādā. Viņš ķer ar to ēsmu, kas tieši mums ir vājā vieta. Viņš nav muļķis, tāpēc mums ir jābūt gana gudriem, lai ienaidnieka nodomus saprastu un neļautu tiem mūs sagūstīt, kā tādus pērtiķus.
Bet tas var būt arī mūsu "es", mūsu ego. Kas neļauj piedot, neļauj tuvoties otram, neļauj piedzīvot to brīvību un dzīvību, ko Dievs jau sākotnēji paredzējis cilvēkam. Tam līdzi nāk lepnums un arī žēlums par sevi. Jēzus teica, ka tam, kurš grib Viņam sekot ir jāaizliedz pašam sevi. (Marka 8:34) Un to ir visgrūtāk izdarīt. Tā, bieži ir tā dūre, kuru nevaram atlaist un tāpēc beigās paši ciešam.’’ (no ,,365 iespējas’’)
Viens no visa Kristus dēļ atsakās, bet cits nē. Māceklis Matejs, kurš agrāk bija muitnieks, spēja atteikties no iepriekšējās dzīves, sāka sekot Kristum un viņa dzīve tika mainīta, mēs pat varam lasīt Mateja evaņģēliju, ko viņš pierakstīja. Savukārt kāds cits – bagāts jauneklis, kuram Jēzus sacīja: “Ja tu gribi būt pilnīgs, ej pārdod visu, kas tev pieder, un izdāvā nabagiem, tad tev būs manta debesīs, un nāc, seko man.” Bet jauneklis, šos vārdus dzirdēdams, aizgāja bēdīgs, jo tam piederēja lieli īpašumi. ' Kas ir mūsu īpašumi, kas mums traucē bieži vien sekot Kristum un kavē no kristīgas dzīves?
Jēzus vienmēr mums mācīs atteikties no tā, kas mums traucē labākai dzīvei un pieņemt to, kas darīs dzīvi pilnīgāku un ne otrādi. Ja mēs no kaut kā esam aicināti atteikties Jēzus dēļ, tad mēs kļūstam viņā daudz bagātāki, kā agrāk. Ja Jēzus aicina Tevi sekot Viņam, tas ir vislabākais aicinājums tavā dzīvē, nešaubies par to ne mirkli! ĀMEN
Māc. I. Matīss

Sprediķis 18.05.2025.
,,Jēzus sacīja: “Tagad Cilvēka Dēls ir pagodināts, un Dievs ir
pagodināts viņā. Dievs arī pagodinās viņu sevī un pagodinās viņu
tūlīt. Bērniņi, vēl mazu brīdi es esmu ar jums. Jūs mani meklēsiet,
un, tāpat kā es jūdiem esmu teicis, tā arī jums tagad saku: kurp es
aizeju, jūs nevarat nākt. 34Es jums dodu jaunu bausli – mīliet cits
citu! Kā es esmu mīlējis jūs, tā arī jūs mīliet cits citu. Ja jums būs
mīlestība savā starpā, visi zinās, ka jūs esat mani mācekļi.” (Jņ.
13:31-35)
Labdien, mīļā draudze! Šie Evaņģēlija vārdi mums kaut ko
atgādina no mūsu ticības apliecībām, ka Jēzus, būdams uz zemes, ir
patiess Dievs patiess cilvēks. Evaņģēlists Jānis saka, ka ,,Cilvēka
Dēls ir pagodināts un Dievs pagodināts Viņā.’’ Sarežģīti vārdi, taču
tie izsaka to, ka Jēzus doties uz krusta nāvi uztver kā lielāko godu –
atdot savu dzīvību par citiem! Šie vārdi arī runā par abām Jēzus
dabām – cilvēcisko un dievišķo. Tajā brīdī, kad Jēzus devās uz
krusta nāvi, mēs nevaram izšķirt, kurā brīdī ir cilvēciskā un kurā
dievišķā, jo cieta par mums abas Viņa dabas, taču mira cilvēciskā
daba, taču, kā Dievam sāpēja pazemojums un plīsa Viņa sirds
Bieži vien mēs esam tālu no tā, ka darīt kaut ko priekš mums
būtu patiess gods, ka varam citiem palīdzēt. Un arī, ka mēs to
neuztvertu tikai kā pazemojumu un ar lielām sāpēm, kad kāds
pasmejas par mūsu ticību uz Jēzu, bet gan drīzāk pat kā
pagodinājumu. Tas, ka tu vari Dievam kalpot – tas ir tavs gods un
tavs prieks, nevis tikai apgrūtinājums. Citā tulkojumā šis vārds
,,pagodināts’’ tiek tulkots arī kā ,,paaugstināts’’ – un šeit ir arī tiešā
šī vārda nozīmē, jo Jēzus tika pacelts augšā uz krusta. Tad kad mēs
vēlamies kādu pagodināt, mēs viņu saucam priekā, aicinām goda
vieta. Taču Jēzus goda un paaugstinājuma vieta, kur cilvēki Viņu
nolika, bija augšā uz krusta. Šis paaugstinājums bija sāpīgs, tā bija
Dieva Dēla izsmiešana un arī tāda nāve, pati kā tāda, un mocīšana, ir
vispār cilvēciskās cieņas izsmiešana. Taču Kristus šo paaugstināšanu
pie krusta saņēma kā to vienīgo pagodinājumu, ko grēka pilnā
pasaule var sniegt.
Nesen redzēju kādus kadrus no kara, kur krievu virsnieki tur
bedrēs paši savus tautiešus, izturoties pret tiem pat daudz sliktāk, kā
saprātīgi cilvēki izturas pret dzīvniekiem. Šie savējie bija kaut ko ne
tā izdarījuši kaujas laukā vai arī pametuši pozīcijas, vai nebija
pildījuši kādas pavēles. Šie virsnieki ņirgājoties meta šiem
izkāmējušajiem un puskailajiem cilvēkiem kādus dažus cepumus
virsū. Vēl ir bijuši gadījumi, kur šiem sagūstītajiem liek pat kauties
savā starpā un nogalināt vienam otru, un kurš izdzīvo, tas var
izrāpties no bedres - tā nav pagātne, bet mūsdienas. Tāpat tās
liecības, ko runā no krievu gūsta atgriezušies ukraiņu cilvēki, ir kaut
kas neiedomājams. To, cik cilvēks mēdz būt nežēlīgs, neviens pat īsti
nezina, līdz viņam tiek iedota vara tādam būt.
Tāpēc cilvēks nedrīkst būt bezdarbībā. Viņš nav aicināts neko
nedarīt un sēdēt malā, bet tieši otrādi - nemitīgi domāt, kā darīt labu.
Tad, kad tavas domas ir aizpildītas ar to, kā darīt labu, tad ir daudz
mazāka iespēja, ka tu savā dzīvē varētu darīt tik ļaunas lietas, pat ja
tev būtu šāda vara.
Vārds ,,Dievs’’ cilvēkiem šodien bieži vien izraisa
vienaldzību. Vienai daļai tas nav vairs ne bargs Dievs ne mīlošs
Dievs. Dievs ir gan bargs, gan mīlošs. Viņš ir bargs, jo Viņam ir
jāsoda grēks un jāuzvar velns, bet mīlošs, jo jāatpestī grēkus
nožēlojušo grēcinieku. Mīlestība ir Viņa būtība, bet bargums Viņa
tiesības. Jēzus mums ir atklājis Dieva būtību. Un tieši šo Dieva
būtību, tieši šo mīlestību, ar kādu nāca Jēzus, pasaule pienagloja
krustā, to paaugstinot Golgātā.
Kā mēs varam pagodināt Dievu? Nesot pacietīgi Viņa Vārdu arī tad,
kad ir grūti, arī tad, kad varam tikt par to apsmieti un nievāti, gluži,
kā to dara arī Viņš mūsu dēļ.
Kristus ir sacījis: ,,Laimīgi taisnības dēļ vajātie, jo viņiem pieder
Debesu valstība. Laimīgi jūs esat, ja jūs manis dēļ lamās un vajās, un
runās visu ļaunu par jums. Priecājieties un gavilējiet – jūsu alga ir
liela debesīs. Tāpat tie vajāja arī praviešus, kas bija pirms jums.’’
(Mt. 5:10-12)
Laimīgi jeb svētīgi, kā tas ir atšķirīgos tulkojumos. Jeb varētu arī
sacīt ,,svētlaimīgi’’. No cilvēciskā viedokļa to ir grūti saprast, kā ir
iespējams reizē tikt izsmietam un tajā pašā laikā būt svētīgam un
laimīgam.
Pētera 1. vēstulē arī ir rakstīts: ,,Ja jūs nievā Kristus Vārda dēļ,
svētīgi jūs esat! Jo apskaidrošanas un Dieva Gars dus uz jums. Bet,
ja kas cieš, kristietis būdams, lai netur to par kaunu, bet pagodina
Dievu ar šo vārdu.’’ (1Pēt. 4:14) ,,Bet, ja kas cieš, kristietis būdams,
lai netur to par kaunu, bet pagodina Dievu ar šo vārdu.’’ 1Pēt. 4:16)
Dot Dievam godu ir kristieša mīlestības izpausme uz Dievu. Arī
apustuļu vēstulēs nereti ir noslēgumā teikts par goda došanu Dievam,
piem. Galatiešiem rakstīts: ,,Viņam lai gods mūžīgi mūžos! Āmen’’,
(līdzīgi arī vēstulēs Ebrejiem, Filipiešiem un Pētera 1.vēstulē).
Tad, kad mūsu dievnamā ir skaisti, vai ir kārdinājums no
citiem to izdzirdēt, ,,cik pie viņiem ir skaisti’’. Taču patiesais
iemesls, ka ir skaisti, nekad nedrīkst būt vēlme saņemt cilvēcisko
atzinību, bet gan pagodināt Dievu. Tas būtu augstākais prieks par
draudzi tādēļ dzirdēt ,,kā viņi mīl Dievu’’, ,,Kā Viņi pagodina
Dievu’’, cik mani tas ļoti iespaidotu, ja kāds to sacītu par citu
draudzi: ,,kāda pie viņiem ir liela bijība un pagodinājums Dievam,
tas tik bija kaut kas, ko mēs pieredzējām!’’
Kristus mūs māca, ka Viņš tiek pagodināts arī caur mūsu
savstarpējām cieņpilnām attiecībām. Tas nav tikai par mums pašiem,
lai mēs labi sadzīvotu, bet gan tas ļoti pagodina vai tieši otrādi
ievaino Kristus sirdi, ja nav šādu attiecību draudzē.
Mums nav jāizpelnās pasaules atzinība. Pasaules un laicīgu
cilvēku viedoklis nekad nedrīkst būt mūsu atskaites punkts, bet gan
tikai un vienīgi Dieva skatījums uz mums un Viņa žēlastība ir mūsu
atskaites punkts. Viņa paaugstinājums un pagodinājums pie krusta ir
mūsu atskaites punkts. Kad mēs domājam par to, kas mēs esam,
pirmkārt domājam par šo paaugstinājumu, ko saņēma Kristus pie
krusta – kā mēs izskatāmies un kas esam raugoties tieši no krustā
sistā Jēzus perspektīvas.
Jēzus saka: ,,Es jums dodu jaunu bausli – mīliet cits citu! Kā
es esmu mīlējis jūs, tā arī jūs mīliet cits citu. Ja jums būs mīlestība
savā starpā, visi zinās, ka jūs esat mani mācekļi.” (Jņ. 11:34-35). Šie
vārdi ir par tādu mīlestību, kas ir izejoša no Dieva. Par tādu
mīlestību, kad esam pacietīgi, piedodoši un gatavi atdot pat dzīvību,
ja nepieciešams. Tieši pēc šādas, uzupurējošas mīlestības mūs var
pazīt, ka esam Kristus mācekļi. Pasaule un tie, kas nav Kristus
mācekļi, nav mūsu atskaites punkts, tomēr Kristus saka, ka ja šāda
pati mīlestība būs mūsu starpā, kādu Kristus ir parādījis uz mums,
tad pat pasaule (neticīgie cilvēki) mūs atpazīst kā Kristus mācekļus.
Jo ko tad mēs darām? - mēs rādām jeb atdarinām Kristu. Tieši to arī
nozīmē būt Viņa māceklim – rādīt un atdarināt Kristu.
Lai tas ir mūsu gods un mūsu rota! Lai tā ir mūsu laime un svētība
vienmēr gataviem pagodināt mūsu Kungu un Pestītāju!
ĀMEN

Sprediķis 25.maijā

,,Jēzus sacīja: “Tagad Cilvēka Dēls ir pagodināts, un Dievs ir pagodināts viņā. Dievs arī pagodinās viņu sevī un pagodinās viņu tūlīt. Bērniņi, vēl mazu brīdi es esmu ar jums. Jūs mani meklēsiet, un, tāpat kā es jūdiem esmu teicis, tā arī jums tagad saku: kurp es aizeju, jūs nevarat nākt. 34Es jums dodu jaunu bausli – mīliet cits citu! Kā es esmu mīlējis jūs, tā arī jūs mīliet cits citu. Ja jums būs mīlestība savā starpā, visi zinās, ka jūs esat mani mācekļi.” (Jņ. 13:31-35)

            Labdien, mīļā draudze! Šie Evaņģēlija vārdi mums kaut ko atgādina no mūsu ticības apliecībām, ka Jēzus, būdams uz zemes, ir patiess Dievs patiess cilvēks. Evaņģēlists Jānis saka, ka ,,Cilvēka Dēls ir pagodināts un Dievs pagodināts Viņā.’’ Sarežģīti vārdi, taču tie izsaka to, ka Jēzus doties uz krusta nāvi uztver kā lielāko godu – atdot savu dzīvību par citiem! Šie vārdi arī runā par abām Jēzus dabām – cilvēcisko un dievišķo. Tajā brīdī, kad Jēzus devās uz krusta nāvi, mēs nevaram izšķirt, kurā brīdī ir cilvēciskā un kurā dievišķā, jo cieta par mums abas Viņa dabas, taču mira cilvēciskā daba, taču, kā Dievam sāpēja pazemojums un plīsa Viņa sirds

Bieži vien mēs esam tālu no tā, ka darīt kaut ko priekš mums būtu patiess gods, ka varam citiem palīdzēt. Un arī, ka mēs to neuztvertu tikai kā pazemojumu un ar lielām sāpēm, kad kāds pasmejas par mūsu ticību uz Jēzu, bet gan drīzāk pat kā pagodinājumu. Tas, ka tu vari Dievam kalpot – tas ir tavs gods un tavs prieks, nevis tikai apgrūtinājums. Citā tulkojumā šis vārds ,,pagodināts’’ tiek tulkots arī kā ,,paaugstināts’’ – un šeit ir arī tiešā šī vārda nozīmē, jo Jēzus tika pacelts augšā uz krusta. Tad kad mēs vēlamies kādu pagodināt, mēs viņu saucam priekā, aicinām goda vieta. Taču Jēzus goda un paaugstinājuma vieta, kur cilvēki Viņu nolika, bija augšā uz krusta. Šis paaugstinājums bija sāpīgs, tā bija Dieva Dēla izsmiešana un arī tāda nāve, pati kā tāda, un mocīšana, ir vispār cilvēciskās cieņas izsmiešana. Taču Kristus šo paaugstināšanu pie krusta saņēma kā to vienīgo pagodinājumu, ko grēka pilnā pasaule var sniegt.

Nesen redzēju kādus kadrus no kara, kur krievu virsnieki tur bedrēs paši savus tautiešus, izturoties pret tiem pat daudz sliktāk, kā saprātīgi cilvēki izturas pret dzīvniekiem. Šie savējie bija kaut ko ne tā izdarījuši kaujas laukā vai arī pametuši pozīcijas, vai nebija pildījuši kādas pavēles. Šie virsnieki ņirgājoties meta šiem izkāmējušajiem un puskailajiem cilvēkiem kādus dažus cepumus virsū. Vēl ir bijuši gadījumi, kur šiem sagūstītajiem liek pat kauties savā starpā un nogalināt vienam otru, un kurš izdzīvo, tas var izrāpties no bedres - tā nav pagātne, bet mūsdienas. Tāpat tās liecības, ko runā no krievu gūsta atgriezušies ukraiņu cilvēki, ir kaut kas neiedomājams. To, cik cilvēks mēdz būt nežēlīgs, neviens pat īsti nezina, līdz viņam tiek iedota vara tādam būt.

Tāpēc cilvēks nedrīkst būt bezdarbībā. Viņš nav aicināts neko nedarīt un sēdēt malā, bet tieši otrādi - nemitīgi domāt, kā darīt labu. Tad, kad tavas domas ir aizpildītas ar to, kā darīt labu, tad ir daudz mazāka iespēja, ka tu savā dzīvē varētu darīt tik ļaunas lietas, pat ja tev būtu šāda vara.

Vārds ,,Dievs’’ cilvēkiem šodien bieži vien izraisa vienaldzību. Vienai daļai tas nav vairs ne bargs Dievs ne mīlošs Dievs. Dievs ir gan bargs, gan mīlošs. Viņš ir bargs, jo Viņam ir jāsoda grēks un jāuzvar velns, bet mīlošs, jo jāatpestī grēkus nožēlojušo grēcinieku. Mīlestība ir Viņa būtība, bet bargums Viņa tiesības. Jēzus mums ir atklājis Dieva būtību. Un tieši šo Dieva būtību, tieši šo mīlestību, ar kādu nāca Jēzus, pasaule pienagloja krustā, to paaugstinot Golgātā.

Kā mēs varam pagodināt Dievu? Nesot pacietīgi Viņa Vārdu arī tad, kad ir grūti, arī tad, kad varam tikt par to apsmieti un nievāti, gluži, kā to dara arī Viņš mūsu dēļ.

Kristus ir sacījis: ,,Laimīgi taisnības dēļ vajātie, jo viņiem pieder Debesu valstība. Laimīgi jūs esat, ja jūs manis dēļ lamās un vajās, un runās visu ļaunu par jums. Priecājieties un gavilējiet – jūsu alga ir liela debesīs. Tāpat tie vajāja arī praviešus, kas bija pirms jums.’’ (Mt. 5:10-12)

Laimīgi jeb svētīgi, kā tas ir atšķirīgos tulkojumos. Jeb varētu arī sacīt ,,svētlaimīgi’’. No cilvēciskā viedokļa to ir grūti saprast, kā ir iespējams reizē tikt izsmietam un tajā pašā laikā būt svētīgam un laimīgam.

Pētera 1. vēstulē arī ir rakstīts: ,,Ja jūs nievā Kristus Vārda dēļ, svētīgi jūs esat! Jo apskaidrošanas un Dieva Gars dus uz jums. Bet, ja kas cieš, kristietis būdams, lai netur to par kaunu, bet pagodina Dievu ar šo vārdu.’’ (1Pēt. 4:14) ,,Bet, ja kas cieš, kristietis būdams, lai netur to par kaunu, bet pagodina Dievu ar šo vārdu.’’ 1Pēt. 4:16)

Dot Dievam godu ir kristieša mīlestības izpausme uz Dievu. Arī apustuļu vēstulēs nereti ir noslēgumā teikts par goda došanu Dievam, piem. Galatiešiem rakstīts: ,,Viņam lai gods mūžīgi mūžos! Āmen’’, (līdzīgi arī vēstulēs Ebrejiem, Filipiešiem un Pētera 1.vēstulē).

Tad, kad mūsu dievnamā ir skaisti, vai ir kārdinājums no citiem to izdzirdēt, ,,cik pie viņiem ir skaisti’’. Taču patiesais iemesls, ka ir skaisti, nekad nedrīkst būt vēlme saņemt cilvēcisko atzinību, bet gan pagodināt Dievu. Tas būtu augstākais prieks par draudzi tādēļ dzirdēt ,,kā viņi mīl Dievu’’, ,,Kā Viņi pagodina Dievu’’, cik mani tas ļoti iespaidotu, ja kāds to sacītu par citu draudzi: ,,kāda pie viņiem ir liela bijība un pagodinājums Dievam, tas tik bija kaut kas, ko mēs pieredzējām!’’

Kristus mūs māca, ka Viņš tiek pagodināts arī caur mūsu savstarpējām cieņpilnām attiecībām. Tas nav tikai par mums pašiem, lai mēs labi sadzīvotu, bet gan tas ļoti pagodina vai tieši otrādi ievaino Kristus sirdi, ja nav šādu attiecību draudzē.

Mums nav jāizpelnās pasaules atzinība. Pasaules un laicīgu cilvēku viedoklis nekad nedrīkst būt mūsu atskaites punkts, bet gan tikai un vienīgi Dieva skatījums uz mums un Viņa žēlastība ir mūsu atskaites punkts. Viņa paaugstinājums un pagodinājums pie krusta ir mūsu atskaites punkts. Kad mēs domājam par to, kas mēs esam, pirmkārt domājam par šo paaugstinājumu, ko saņēma Kristus pie krusta – kā mēs izskatāmies un kas esam raugoties tieši no krustā sistā Jēzus perspektīvas.

Jēzus saka: ,,Es jums dodu jaunu bausli – mīliet cits citu! Kā es esmu mīlējis jūs, tā arī jūs mīliet cits citu. Ja jums būs mīlestība savā starpā, visi zinās, ka jūs esat mani mācekļi.” (Jņ. 11:34-35). Šie vārdi ir par tādu mīlestību, kas ir izejoša no Dieva. Par tādu mīlestību, kad esam pacietīgi, piedodoši un gatavi atdot pat dzīvību, ja nepieciešams. Tieši pēc šādas, uzupurējošas mīlestības mūs var pazīt, ka esam Kristus mācekļi. Pasaule un tie, kas nav Kristus mācekļi, nav mūsu atskaites punkts, tomēr Kristus saka, ka ja šāda pati mīlestība būs mūsu starpā, kādu Kristus ir parādījis uz mums, tad pat pasaule (neticīgie cilvēki) mūs atpazīst kā Kristus mācekļus. Jo ko tad mēs darām?  - mēs rādām jeb atdarinām Kristu. Tieši to arī nozīmē būt Viņa māceklim – rādīt un atdarināt Kristu.

Lai tas ir mūsu gods un mūsu rota! Lai tā ir mūsu laime un svētība vienmēr gataviem pagodināt mūsu Kungu un Pestītāju!

ĀMEN

,,VAI TU TAM TICI?’’ – Baznīcu nakts Gulbenē un Jaungulbenē!

Vēlos pateikties ikvienam, kurš bija klāt šajā notikumā! Paldies Gulbenes Novada pašvaldībai un kultūras centram par lielo atbalstu, lai varētu notikt šāds brīnišķīgs labdarības koncerts! Paldies Gulbenes kultūras centra jauktajam korim ,,Harmonija’’, diriģentiem Sabīnei Krilovai-Šmitei un Uldim Kokaram! Paldies pianistei Madarai Kalniņai, čellistei Elīzai Petrenko, flautistam Andim Klučiniekam, ģitāristam Rihardam Lībietim, tubistam Kasparam Šmitam, sitaminstrumentālistam Mārcim Kalniņa, vokālistam Hugo Ušackim, dziesminiekam Goran Gora un aktierim Gerdam Lapoškam! Paldies manai mīļajai draudzei, kura tik daudz nesavtīgi kalpo ar savu viesmīlību, gādājot bez mitas par tīrību, kā arī ar laipnu vārdu, par kurināšanu, dievnama izgreznošanu un maltītēm, kurās ielikta patiesi kristīga mīlestība! Ipaši nozīmīga bija mācītāja Edgara Jundža dēla tiesību zinātņu doktora Tālava Jundža klātbūtne, kurš pagodināja Dievu ar savu uzrunu un mūs visus iedvesmoja! Paldies Normundam par sveicienu korim Gulbenes Ev. lut. Torņa Atjaunošanas fonda vārdā!

Simtiem cilvēku piedzīvoja šo ,,Gaismas ziedēšanu’’, ar augstas izpildījuma kvalitātes latiņu un daudz ielikta dvēseliskuma! Viss bija tik ļoti pārdomāts un tajā bija jūtams, ka ielikts milzīgs darbs, lai būtu šāds skanējums!

Es domāju pēc tik brīnišķīga koncerta, aizejot nakts stundā mājās, daudziem bija vēl 10 reizes jāpadomā, vai tiešām skatīties Eirovīziju. Kad tu esi dzirdējis kaut ko tik skaistu un tīru, tad negribas neko no tā, ko nes šie šovi, tas šķiet kaut kas tik pretējs tam skaistumam, ko saņēmām mēs un kas tika veltīts Dievam!

Mūsu dievnama torņa atjaunošanai šajā vakarā tika saziedoti 1611,52 EUR! Paldies visiem, kuri ziedoja un atbalstīja ar savu koncertēšanu, ar rūpēm, ar lūgšanām un turpinās to darīt vēl uz priekšu!

Ikreiz, kad mēs klausāmies kādu skaistu uzrunu, mūs var kaut kas tajā visā aizkustināt un saviļņot, tas var pacelt emociju lidojumā un pēc brīža likt atkal nolaisties. Tomēr tad, kad šos vārdus tu dzirdi, tad ne emocijas ir būtiskākais un aizkustinājums, bet gan, vai tu tam tici! Ja tu patiesi tici, tad nekas vēl nebeidzas ar koncertu vai dievkalpojumu – tu esi kaut ko saņēmis tik brīnišķīgu, ko tu vari līdzi paņemt un kas liek tev to pārdomāt atkal un atkal!

,,Vai tu tam tici?’’ – Šis Jēzus jautājums nav zaudējis savu svētību un attiecas arī uz šo labdarības koncertu. Tad, kad mēs sākam ar mazumu un Dievs pieliek klāt tādā veidā, kādā tu pat nevaru iedomāties. Iespējams, ka mēs katrs esam to reiz piedzīvojuši, ka palīdzība nāk caur to cilvēku, caur kuru mēs paši nekad necerētu. Tas būtu tik skaisti – atjaunot Gulbenes centru. Jā līdzīgi, kā Rīgas centrs ir Rīgas Doms, tā Gulbenes – tās senākais dievnams! Lai tas varētu izdoties, katram no mums ir jātic, ka šo dievnamu iespējams atjaunot tā sākotnējā spožumā! Vārdi ,,Vai tu tam tici?’’ ir par Augšāmcelšanos, jā par mūsu, bet šajā vakarā – arī par dievnama augšāmcelšanu! Mūsdienās ir ļoti grūti kaut ko labot, daudz vieglāk ir iegādāties jaunu! Taču gluži kā Kristus mūs pārveido, atjauno un augšāmceļ, tā arī šodien ir jūtama cilvēku ticība, ka tiks augšāmcelts arī mūsu dievnams!

Paldies arī ,,Vēstnešiem’’, kuri ar prieku kalpoja mazajā Jaungulbenes baznīciņā! Man allaž mīļš ir šis mazais, starp dīķiem un alejām ieslēptais dievnams, kurā var sanākt tieši tik, cik lauku ciematā ticīgo var būt. Paldies Aivaram, Aigaram, Ingai, Ingum, Dolāram, Sanijai, Kasparam! Bija prieks kopā kalpot ar stāstiem no mācītāja Vilhelma Buša grāmatas ,,Neikdienišķa dzīve’’! Cilvēki bija aizkustināti, un pats galvenais – viņiem bija, ko paņemt sev līdzi no šīs Baznīcu nakts! Šie stāsti iedeva īstenu skatījumu no dzīves par piedošanu, tuvāk mīlestību, sirdsšķīstību un mūžīgo dzīvību., tos papildināja skaista dzeja un viss tika ietērpts mūzikā!

GODS DIEVAM AUGSTĪBĀ!

Māc. I. Matīss

Mācītāja ILGVARA MATĪSA sprediķis 18.maijā- Lieldienu 5.svētdienā CANTATE.

Sprediķis Kristus augšāmcelšanās svētkos!

Tik kaitinoši mums var šķist, kad kāds pasaka: ,,Es taču teicu, ka tā būs.” Un tik grūti ir atzīt, ka tā ir patiesība, ko otrs ir sacījis, un ka viņam ir taisnība. Taču pie taisnības bieži vien mēs nonākam tieši caur kļūdām. Kad ieraugām papriekš visu slikto un tikai tad secinām, ka tomēr vajadzēja darīt tā, kā ir sacīts. Taču dzīve ir pārāk īsa, lai nemitīgi izmēģinātu visu, par ko citi saka, ka tas nav nekas labs.

Liels bija pārsteigums, kad sievas, nākušas pie kapa, atrada to tukšu. Kādēļ gan viņām vajadzēja būt pārsteigtām tā, it kā viņas neko nebūtu dzirdējušas, ko Jēzus būtu mācījis? Tādēļ, ka pieņemt to, kas ir ticamāks mūsu cilvēciskajam prātam vai arī kas ir pašiem piedzīvots un redzēts, ir daudz vienkāršāk, bet to, kas nav pieredzēts un ko nav arī pieredzējis neviens mums pazīstams cilvēks, ir daudz grūtāk. Jēzus no nāves tika uzcēlis trīs cilvēkus – Sinagogas priekšnieka Jaira meitu, kādas atraitnes mirušo dēlu un savu draugu Lācaru. Šķiet, ka vajadzētu taču tam pārliecināt, ka augšāmcelšanās ir iespējama. Tomēr izrādījās, ka pat tas nebija pietiekami. Ir situācijas, kad mūsu loģika darbojas pret mums un apstrīd mūsu ticību. Mūsu pieredzētais vēl nav viss, kas šajā pasaulē pastāv. Tāpat kā tas, kas mums šķiet jauns, visbiežāk izrādās, ka nav nekas jauns.

Zīmīgs ir eņģeļu jautājums: ,,Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušajiem?’’ Tieši tāpat arī, ja savus tuviniekus meklēsim kapos, tad veltīga ir mūsu kristīgā ticība – viņu tur sen jau vairs nav.

Eņģeļi tālāk saka: “Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies. Pieminiet, ko Viņš jums runājis, vēl Galilejā būdams.’’ Vai gan nav tā, ka mēs bieži vien, paliekot nobriedušāki, atceramies, ko mums mācīja vecvecāki? Cik tas bija vērtīgi, cik tas bija īpaši. Pagājušajā piektdienā Stāķu skoliņā bija vecvecāku diena, zinu, ka tādas ir arī bērnudārzos. Tie ir tik jauki un svētīgi pasākumi un kopā laika pavadīšana. Un tad laiks tik ātri skrien, ka mums nešķiet tik būtiski, ko viņi mums māca, un tas škiet tik nemūsdienīgi un tik novecojuši. Bet, kad paši kļūstam vecāki, tad daudz ko atceramies, un vēl ir tik daudz, ko gribētos uzjautāt. Taču būs laiks, kad to vairs nevarēsim.

Jēzus arī zināja, ka mācekļi daudz ko nesapratīs, bet tik un tā viņiem to visu mācīja. Varētu teikt – kāda gan tam ir jēga, mācekļi noklausījās, pamāja ar galvu, bet, kad Kristus gāja uz krusta nāvi, tad pamuka kur kurais. Atceros, ka reiz dziedāju vienā skolotāju korī, kur diriģents kādā reizē bija ļoti dusmīgs par to, ka koris neizklausās tā, kā viņš vēlas, un viņš dusmās sacīja: “Tie, kuri no jums ir beiguši mūzikas skolu, aizejiet mājās un piespraudiet savas beigšanas apliecības pie sienas ar skavotāju un padomājiet, cik tas ir bezjēdzīgi, ka jūs vispār to mācījāties!”

Līdzīgi tā varētu sacīt par daudz ko dzīvē, ko esam mācījušies, taču nekad neesam to pielietojuši, un tādēļ, ka neesam to pielietojuši, esam to arī aizmirsuši. Varētu sacīt – kāda gan tad vispār tam ir jēga? Kāda jēga Jēzum bija mācīt mācekļus un tērēt ar viņiem diendienā 3 gadus? Jēga bija tāda, ka tad, kad Jēzus bija augšamcēlies un pats parādījies saviem mācekļiem, viņiem beidzot pielēca tas, ko Jēzus bija mācījis. Viņi savā ziņā bija daudz privileģētākā stāvoklī par mums, jo pieredzēja to savām acīm. Taču vai mēs visu to, ko esam redzējuši darām savus vecvecākus, protam to atkārtot un tagad varam mācīt saviem bērniem un mazbērniem? Atkarīgs no tā, cik nopietni mēs uz viņiem raudzījāmies un viņos klausījāmies, kad viņi to mācīja, un kas ne mazāk – cik no tā ir pierakstīts. Tieši tāpat arī mācekļi – tad, kad Jēzus aizgāja no zemes un sēdās pie Tēva labās rokas, tad viņiem bija atkal ,,jāceļ augšā’’ viss, ko no Jēzus viņi bija redzējuši un dzirdējuši, jāvelk ārā savi pieraksti, lai tagad uz to paskatītos ar pavisam citu skatījumu – gan uz notikumiem, kas bijuši, gan tiem, kas vēl nāks, gan arī kā Jēzus mācību pielietot ikdienā.

Eņģelis sacīja: ,,Pieminiet, ko Viņš jums runājis!” Tādēļ ir tik būtiski arī tas, ka Jēzus mācību kristieši savā starpā pārrunā. Ka nevis tikai noklausās dievkalpojumu un sprediķi, bet runā par to, ko Jēzus dara, no jauna to izceļ un aktualizē. Jēzus darbs un mācība noder katru mīļu dienu mūsu dzīvē. Kad mēs tā iedziļināmies un aizdomājamies par dienu, ko piedzīvojām, katrs mirklis, darbība un doma ir saistīta ar Dievu. Ne tādā nozīmē, ka mēs par Viņu nemitīgi runājam, tik labi tas nav, bet gan ka viss šajā mūsu laikā ir saistīts ar to, kā mēs attiecamies pret Dievu.

Tad, kad mēs no rīta pieceļamies, vai mēs ar Dievu sasveicināmies? Vai mums ir kaut mirklis mūsu ikdienā, kad mēs paceļam savas acis uz augšu un pieminam to, ka Dievs mūs redz un vēro mūsu sirdis? Mūsu skatiens uz augšu mums pašiem atgādina, ka mēs neesam šīs pasaules centrā.

Man kursos par aprūpi kāda lektore sacīja: “Mums dabiski ir jāpieņem tas, ka jebkurš, kurš ir piedzimis, arī nomirst.” Tik vienkārši. Un tā ir patiesība, tā ir kā normāla mūsu eksistences un dzīves rituma sastāvdaļa, nevis kaut kas īpašs. Tomēr Apustulis Pāvils vēstulē Korintiešu draudzei raksta: ,,Kā pēdējais ienaidnieks tiks iznīcināta nāve.’’ Tad kā tad īsti ir – normāla mūsu eksistences beigu sastāvdaļa vai ienaidnieks? Svētie Raksti mums atklāj, lai arī tas notiek, tomēr tas nav jāuztver kā pats par sevi saprotams. Un ja jau tas ir pats par sevi saprotams, tad kādēļ tas tomēr mums vienmēr tik ļoti sāp? Un Svētie Raksti mums saka pat vēļ kaut ko vairāk un kaut ko vēl pārsteidzošāku: tad, kad Dievs radīja pasauli un cilvēkus, nāve kā tāda pat nebija ieplānota, nebija domāts, ka cilvēki mirs.

Tomēr nāve sākās, tā sākās ar grēku, ar nepaklausību, kad Ādams un Ieva čūskas jeb velna kārdināti nepaklausīja Dievam un ēda no Dzīvības koka, no kura Dievs bija aizliedzis ēst. Dzīvība no tā laika tika ievainota. Un no tā brīža notika tas, kas varēja arī nenotikt, – cilvēki palika par mirstīgiem. Nāvi nevajag nekad romantizēt, vai tā būtu varoņa nāve vai neģēļa nāve, pati nāve nav nekas skaists, drīzāk dzīve, kas nodzīvota godājami un dievbījīgi, ir skaista. Taču Kristus augšāmcēlās un cels augšām arī visus mūs. Jēzus saka: ,,Patiesi, patiesi es jums saku: kas manus vārdus dzird un tic viņam, kas mani ir sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir pārgājis dzīvībā.’’

Kristus trīs gados atdzīvināja trīs cilvēkus. Tomēr tas vēl nebija tas pats, kas augšāmcēlās. Jo šis vārds latviski un ne tikai latviski, izsaka to, ka kāds ir uz augšu celts, Viņš vairs nedzīvo šai pasaulei, Viņš vairs nevēlas šeit palikt un Viņam vairs nav ievainojama un mirstīga miesa.

Kristus arī saka: ,,Tie vairs nevar nomirt, jo ir līdzīgi eņģeļiem…’’ (Lk. 20:36)

Vai tu vēlētos būt līdzīgs eņģelim? Es vēlētos – es vēlētos būt bez grēka un sliktas pagātnes. Bez visa sliktā, ko esmu runājis, domājis un darījis. Un tas ir iespējams – gan man, gan tev.

Jēzus saka: ,,Mana Tēva griba ir, lai ikvienam, kas skata Dēlu un tic viņam, būtu mūžīgā dzīvība, un es to augšāmcelšu pastarā dienā.” Skatīt Dēlu nozīmē neapstāties pie Jēzus tukšā kapa, bet Viņu meklēt un satikt – lūgšanās, dievkalpojumos, Viņā vārdā, kā eņģelis sacījis: ,,Pieminiet, ko Viņš jums runājis!’’ Jēzus uz mums runā caur savu vārdu. To es redzu, cik tas ir dzīvs, kā tas pieskaras cilvēku sirdīm dievnamos, pansionātos, uz gultas gulošiem cilvēkiem, ievainotajiem, grūtsirdīgajiem un dzīves lauztajiem, un tiem, kas vēl tikko bija bezcerībā. Tāpat kā nāvi ļaunumu un grēku mēs nedrīkstam uzskatīt pašu par sevi saprotamu, tāpat arī Jēzus uzvaru pār nāvi, grēku piedošanu un Viņa vārdus, ko Viņš runājis.

Kristus augšāmcelšanās notikums padarīja visas nākamās paaudzes par Kristus sekotājiem. Tas bija kaut kas tik īsts, cik vien īsts var būt, tas lika saprast, ka viss, ko Jēzus tika mācījis, bija ar jēgu un piepildījumu priekš tiem, kas Viņu redzēja vaigu vaigā un dzirdēja, un visām iepriekšējām paaudzēm, un tām, kas vēl tikai dzims. Daudzi cilvēki šodien seko viltus ziņām, bildēm, video. Kā gan mācekļi un pēc tam nākamās paaudzes līdz pat mūsu laikam spēj ticēt tam, kas nav nofilmēts vai nofotografēts? Atbilde ir viena – tie, kas to bija pieredzējuši, bija ar tik lielu ticību, ka spēja to līdz cilvēkiem aiznest. Protams, ne visi ticēja, ko Jēzus sacīja, ne visi ticēja, ko mācekļi pēc tam sludināja tālāk, un ne visi tic šodien. Ticība uz augšāmcelto Kristu nav pati par sevi saprotama lieta, un mēs par to nedrīkstam dzīvot ilūzijās. Tā nedrīkst kļūt pati par sevi saprotama pat tiem, kuri jau dzīvo kristīgajā ticībā no bērna kājas. Ja tas kļūs tev kā pats par sevi saprotams, tad kādēļ gan lai vēl kāds pievērstos šai pašsaprotamai vēstij? Tai katru reizi vajag, pirmkārt, jau tevi pārsteigt. Augšāmcelšanās vēstij katrās Lieldienās vajag tevi saviļņot, un tavai sirdi katru reizi no jauna vajag slavēt Dievu par šo uzvaru pār nāvi!

Jāņa Evaņģēlija 20. nodaļā ir rakstīts: ,,Vēl daudzas citas zīmes Jēzus darīja savu mācekļu priekšā, par kurām šajā grāmatā nav rakstīts. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jums, kas ticat, būtu dzīvība viņa vārdā.’’ Augšāmcelšanās ir lielākā mūžīgās dzīvības zīme, un to mēs šodien svinam, ka Jēzus uzvara tādējādi ir kļuvusi uzvara mums visiem! Kristus ir augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies!

Gulbenes luterāņu mācītājs Ilgvars Matīss

Sprediķis gavēņa laika trešajā Svētdienā (23.03.2025)

Sprediķis gavēņa laika otrajā Svētdienā (16.03.2025)

Tai pašā brīdī pienāca daži farizeji un sacīja Viņam: Izej un aizceļo no
šejienes, jo Hērods grib Tevi nonāvēt; Bet Viņš tiem sacīja: Ejiet, sakait šai
lapsai: redzi, Es izdzenu ļaunos garus un dziedinu slimos šodien un rīt, bet parīt
Es būšu galā. Tiešām, Man vēl šodien un rīt un parīt jābūt ceļā, jo neklājas
pravietim mirt ārpus Jeruzālemes. Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nokauj
praviešus un akmeņiem nomētā tos, kas pie tevis sūtīti, cik reižu Es esmu
gribējis tavus bērnus pulcināt ap Sevi, kā vista pulcina zem spārniem savus
cālīšus, bet jūs negribējāt. Redziet, jūsu nams būs atstāts, un Es jums saku: jūs
Mani neredzēsit, tiekāms nāks diena, kad jūs sacīsit: svētīts, kas nāk Tā Kunga

Mācītāja ILGVARA MATĪSA uzruna PELNU dienas dievkalpojumā - 5.martā

2.marta sprediķis

,,Un Marija sacīja: "Mana dvēsele slavē To Kungu, un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju, jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemumu; redzi, no šī laika visi bērnu bērni mani teiks svētīgu, jo Varenais lielas lietas pie manis ir darījis, un svēts ir Viņa Vārds, un Viņa žēlastība paliek uz radu radiem pie tiem, kas Viņu bīstas. Viņš darījis varenus darbus ar Savu elkoni un izklīdinājis tos, kas ir lieli savā sirdsprātā. Viņš varenos nogāzis no augstiem troņiem un paaugstinājis zemos. Izsalkušo Viņš pildījis ar labumiem, un bagātos Viņš atstājis tukšus.’’ (Lk. 1:46-53)

Labdien, mīļā draudze ceturtajā Adventa Svētdienā! Labi, ka mums ir šis mazais brīdis vēl pirms Kristus Piedzimšanas svētkiem! Vēl nesen, škiet, ka bija septembris, un vēl nesen, šķiet, tikai decembris sākās, bet nu jau klāt ceturtā adventa svētdiena un parīt klāt jau 24. decembris. Tieši tāpat arī šķiet, tikko vēl biju mazs zēns un gāju skolā un nu jau klāt laiks, kad Kristus mūs ņems pie sevis. Tieši tik ātri laiks steidzas un mēs mēdzam to steidzināt vēl vairāk, ja neapsēžamies un nepārdomājam, kas notika vakardien, kas notika šodien, kas notika tikko un kāda tam jēga. Ja skrienam jau uz nākošajiem mirkļiem un dienām, bet šo brīdi, kas ir šobrīd, palaižam vienmēr garām.

Kas tad bija šī jaunava? Pat savā dzimtajā Nācaretē viņa nebija kāda mazpilsētas pārvaldnieka vai bagātnieka, bet parasta un nabadzīga pilsoņa meita. Mēs, cilvēki, vienmēr tiecamies pēc kaut kā, kas ir pārāks par to, kas mums ir: pēc vairāk naudas, varas, goda, pēc vieglākas dzīves. Bet tāds nav mūsu Dievs. Viņš uzlūko tos kas atrodas viszemāk. Tā kā Dievs ir Visaugstākais, tad Viņš nevar meklēt kaut ko augstāku, jo virs Viņa nekā nav; Viņš pat nevar skatīties uz kaut ko sev blakus, jo arī Viņam līdzīga neviena nav. Tādēļ Dievs nolūkojas uz tiem kas ir viszemākie un, jo zemāk kāds cilvēks atrodas, jo labāk Viņš to redz. Un Dievs ir izvēlējies nabadzīgu un zemu jaunavu, lai caur to Kristus nāktu pasaulē.

Marijai šī noslēpumainā Dieva-Glābēja piedzimšana par cilvēku jeb miesā nākšana tapa skaidra sevišķā, īpaši tuvā veidā: Viņš bija nācis miesā – un tieši viņas miesās, viņas klēpī. Šī atskārsme liek gavilēm un priekam pārņemt viņas dvēseli. Tāds noskaņojums – iekšējas gaviles un neizsakāms prieks – ir arī mums, kad atceramies Kristus dzimšanas stundu, kad tuvojas Svētvakars. Ar tādām brīnišķīgām emocijām mēs sagaidām Svētvakaru, domājam par tā jēgu un nozīmi un dziedam savās sirdīs „Klusa nakts, Svēta nakts”.

Arī Elizabete bija tapusi grūta no Dieva spēka un žēlastības, taču ne tādā veidā, kā Marija, kurā tas kas bija Viņa, bija no Svētā Gara. Elizabete jau bija vecāka sieviete un abiem ar viņas vīru Cahariju tas bija liels pārsteigums, ka viņu vecumā viņiem būs bērns, turklāt īpašs bērns – Jānis Kristītājs, kas sagatavos Jēzum ceļu.

Elizabete neparastā veidā zina visu, kas ir noticis ar Mariju bez nekādas stāstīšanas: viņa svētī Mariju un sauc Viņu par sava Kunga māti. Viņa pravieto un piesaka to, ko tūlīt teiks Marija. Un priecājoties par Mariju un Jēzu, viņa saka: ,,Labi tai, kas ir ticējusi, ka tas, ko Dievs licis viņai sacīt, piepildīsies.’’

Vai Dievs atrastu šodien šādu šķīstu, tikumīgu, neprecētu jaunavu, tas ir labs jautājums? Cik maz ir tādu cilvēku, kuri var lepoties ar to, ka ir saglabājuši nevainību līdz laulībām, tas ir ārkārtīgi liels retums un tādēļ īpaši teicami un godājami. Daudzi par to domā un tomēr krīt kārdinājumā un neiztur, lai paliktu šķīsti. Dievs bija no visām jaunavām pamanījis tieši Mariju un uzlūkoja kā tādu jaunavu, kura ar lielu atbildību iznēsās Viņa pārdabiskā veidā ieņemto Dēlu.

Kāda reakcija visbiežāk ir jauniem un ne tikai jauniem cilvēkiem, ja viņi uzzina par kādu atbildību? Viņi visbiežāk atgaiņājas. Turklāt, ja par to nebūs nekāda samaksa? Nu nē - kuram gan vajadzīgs uzņemties tādu atbildību?! No šādas atbildības – iznēsāt savās miesās un piedzemdēt Dieva Dēlu, pasaules Pestītāju – sirds pat varētu pamirt. Taču Marija, lai arī izbijusies, tomēr saka, eņģelim: ,,Redzi, es esmu Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda.’’ (Lk. 1:38). Un, pie tam, nevis gaužas un sūdzas par šādu atbildību, bet slavē Dievu.

Marija uzticas Dievam un paļaujas, ka notiks, tā kā tam ir jānotiek. Viņa negaužas ,,kā mēs tiksim galā, kā pabarosim, kā mēs varēsim viņu mācīt un izaudzināt, un aizsargāt no briesmām?’’, bet ieliek to Dieva rokās.

Dziesmā Marija slavē To Kungu, kas uzlūkojis Savu pazemīgo kalponi. Viņas vārdi mums atklāj, ka pats brīnišķīgākais bija tas, ka Dievs necilo Mariju bija uzlūkojis un izredzējis. Ko Dievs saskatīja Marijā? Viņa pati atbild: Dievs uzlūkoja manu zemību. Proti, – nekā diža un cildena manī nebija, taču lielais un cildenais Kungs mani – tādu sīku un nenozīmīgu, kāda esmu, uzlūkoja un izredzēja par Savu kalponi.

Visskaistākā mūzika un visskaistākā dzeja komponistiem un dzejniekiem ir tieši tā, kas slavē Dievu, jo tam Svētais Gars dod īpašas melodijas un neparasti skaistus vārdus.

Ja mēs domājam par to, kā vispār rodas dziesmas, tad tas patiešām ir kaut kas netverami brīnumains. Arī pie mums dievkalpojumos katru reizi skan dziesmas un šodien pie mums ir pat atbraucis ciemos mūzikas skolas koris. Mūzikas un dzejas rašanās ir kaut kas tāds, uz ko no visām radītajām būtnēm ir spējīgi tikai cilvēki un eņģeļi. 148. Psalmā ir vārdi par eņģeļu slavēšanu: Alelujā! Teiciet To Kungu no debesīm, teiciet Viņu debesu augstumos! Teiciet Viņu, visi Viņa eņģeļi un Jesajas grāmatā ir rakstīts par serafiem, eņģeļiem, kuri nemitīgi slavē Dievu ar vārdiem ,,Tie nemitīgi sauca cits aiz cita šos vārdus: "Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības!’’ – Tātad arī eņģeļos ir šis radošais gars, Svētais Gars, kas dod iedvesmu slavēt Dievu.

Tas, ka Dievs, izlēma, ka ir jāpiedzimst tieši caur Mariju, ir vēlreiz tāds liels atgādinājums, ka Dievs var izdarīt lielas lietas šajā pasaulē, caur pavisam vienkāršu cilvēku.

Tajā mirklī, kad tev ir kārdinājums teikt – kāda no manis jēga - atceries Mariju, šo vienkāršo un pazemīgo jaunavu, kura, visdrīzāk, bija nabadzīgāka par tevi, ne ar ko citu ļaužu priekšā nebija ievērojama, un tomēr Dievs viņu izvēlējās šim īpašajam uzdevumam.

Kādēļ cilvēki tik bieži ir depresijās un izdara pašnāvības? Viņi saka – no manis nav nekādas jēgas? Es neko nevaru izmainīt, vēl vairāk – es varu būt vai nebūt šajā pasaulē, neviens mani pat nepamanītu un nevienam manis nepietrūktu. Atceries Mariju – viņai nebija ne augsta amata, ne tūkstošiem sekotāju sociālajos tīklos, tikpat kā neviens par viņas eksistenci nezināja, viņa nāca no Nācarete ciemata, un tomēr Dievs Viņu uzlūkoja un paveica caur Viņu tādu brīnumu, ka mēs par to runājam un slavējam Dievu pat pēc tūkstošiem gadu, šis notikums izmainīja daudzu cilvēku dzīves un cik vēl izmainīs.

Varbūt tev par visa bezjēdzību ir domas dēļ nepareiza virziena. Varbūt tu lūkojies uz kaut ko tik augstu un salīdzini sevi ar tādiem cilvēkiem, kas daudz pasaulē sasnieguši un aizmirsti par to, ko māca Dievs. Tev varbūt šķiet, ka ir jātiecas arvien augstāk? Jā, ir, un vēl augstāk, nekā tu domā! Tikai lieta tāda, ka nevis pēc šīs pasaules augstumiem, bet pēc Debesu augstumiem. Dieva vārds saka: ,,Ja nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad tiecieties pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas. Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām.’’ (Kol. 3:1-2). Pāvils arī saka: ,,Kristus vārds lai bagātīgi mīt jūsu vidū: pamācait un paskubinait cits citu visā gudrībā un dziediet Dievam psalmus, himnas un garīgas dziesmas pateicības pilnām sirdīm!’’ (Kol. 3:16) Cik daudz tu esi slavējis Dievu, cik daudz Jēzus vārdus tu zini no galvas? Pāvils arī raksta: Jo jūs zināt, ka tas Kungs par atmaksu jums dos debess mantojumu. Jūs jau kalpojat savam Kungam—Kristum. Kas nepareizi darījis, dabūs pelnīto atmaksu; tur neievēro ārējo stāvokli.’’ (Kol. 3:24-25) Vai tu dari ievērojamu lietu Jēzum, kaut ko no tā, ko Viņš tev māca? Tad aizmirsti par dzīves bezjēdzību! Attopies – tava dzīve ir brīnišķīga, vērtīga un ar jēgu, tu kalpo lielam mērķim! Jēzus taču saka: Meklējiet vispirms Dieva valstību un viņa taisnību, tad jums viss pārējais tiks iedots. (Mt. 6:33) Meklē vienmēr Dieva svētumu, lai tāpat kā Marija, tu vari ieraudzīt, cik Dievs dara brīnišķīgas lietas! Lai tu slavē Dievu ar atvērtu sirdi Viņam un pateicies par to vērtību un jēgu, kādu Viņš iedod tavai dzīvei. Dievs neuzlūko augstus amatus, bet Viņš uzlūko pazemīgas sirdis, kuras tiecas pēc svētuma. Tev nav jābūt vistalantīgākajam vai gudrākajam cilvēkam pasaulē, lai tavai dzīvei būtu jēga. Arī Mariju nekas tāds nav sacīts. Bet šī necilā ciemata nākusī, nabadzīgā, pazemīgā, Dievam paklausīgā jaunava nekad, par spīti sirds sāpēm, ko viņai bija jāpiedzīvo, nesacīja, ka viņas dzīve ir nevērtīga, bet ieraudzīja Dieva varenos darbus un slavēja Dievu. Lai Dievs caur to mūs māca, kas ir patiesi lielas un vērtīgas lietas! ĀMEN

Sprediķis 4.Adventa svētdienā

,,Un Marija sacīja: "Mana dvēsele slavē To Kungu, un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju, jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemumu; redzi, no šī laika visi bērnu bērni mani teiks svētīgu, jo Varenais lielas lietas pie manis ir darījis, un svēts ir Viņa Vārds, un Viņa žēlastība paliek uz radu radiem pie tiem, kas Viņu bīstas. Viņš darījis varenus darbus ar Savu elkoni un izklīdinājis tos, kas ir lieli savā sirdsprātā. Viņš varenos nogāzis no augstiem troņiem un paaugstinājis zemos. Izsalkušo Viņš pildījis ar labumiem, un bagātos Viņš atstājis tukšus.’’ (Lk. 1:46-53)
Labdien, mīļā draudze ceturtajā Adventa Svētdienā! Labi, ka mums ir šis mazais brīdis vēl pirms Kristus Piedzimšanas svētkiem! Vēl nesen, škiet, ka bija septembris, un vēl nesen, šķiet, tikai decembris sākās, bet nu jau klāt ceturtā adventa svētdiena un parīt klāt jau 24. decembris. Tieši tāpat arī šķiet, tikko vēl biju mazs zēns un gāju skolā un nu jau klāt laiks, kad Kristus mūs ņems pie sevis. Tieši tik ātri laiks steidzas un mēs mēdzam to steidzināt vēl vairāk, ja neapsēžamies un nepārdomājam, kas notika vakardien, kas notika šodien, kas notika tikko un kāda tam jēga. Ja skrienam jau uz nākošajiem mirkļiem un dienām, bet šo brīdi, kas ir šobrīd, palaižam vienmēr garām.
Kas tad bija šī jaunava? Pat savā dzimtajā Nācaretē viņa nebija kāda mazpilsētas pārvaldnieka vai bagātnieka, bet parasta un nabadzīga pilsoņa meita. Mēs, cilvēki, vienmēr tiecamies pēc kaut kā, kas ir pārāks par to, kas mums ir: pēc vairāk naudas, varas, goda, pēc vieglākas dzīves. Bet tāds nav mūsu Dievs. Viņš uzlūko tos kas atrodas viszemāk. Tā kā Dievs ir Visaugstākais, tad Viņš nevar meklēt kaut ko augstāku, jo virs Viņa nekā nav; Viņš pat nevar skatīties uz kaut ko sev blakus, jo arī Viņam līdzīga neviena nav. Tādēļ Dievs nolūkojas uz tiem kas ir viszemākie un, jo zemāk kāds cilvēks atrodas, jo labāk Viņš to redz. Un Dievs ir izvēlējies nabadzīgu un zemu jaunavu, lai caur to Kristus nāktu pasaulē.
Marijai šī noslēpumainā Dieva-Glābēja piedzimšana par cilvēku jeb miesā nākšana tapa skaidra sevišķā, īpaši tuvā veidā: Viņš bija nācis miesā – un tieši viņas miesās, viņas klēpī. Šī atskārsme liek gavilēm un priekam pārņemt viņas dvēseli. Tāds noskaņojums – iekšējas gaviles un neizsakāms prieks – ir arī mums, kad atceramies Kristus dzimšanas stundu, kad tuvojas Svētvakars. Ar tādām brīnišķīgām emocijām mēs sagaidām Svētvakaru, domājam par tā jēgu un nozīmi un dziedam savās sirdīs „Klusa nakts, Svēta nakts”.
Arī Elizabete bija tapusi grūta no Dieva spēka un žēlastības, taču ne tādā veidā, kā Marija, kurā tas kas bija Viņa, bija no Svētā Gara. Elizabete jau bija vecāka sieviete un abiem ar viņas vīru Cahariju tas bija liels pārsteigums, ka viņu vecumā viņiem būs bērns, turklāt īpašs bērns – Jānis Kristītājs, kas sagatavos Jēzum ceļu.
Elizabete neparastā veidā zina visu, kas ir noticis ar Mariju bez nekādas stāstīšanas: viņa svētī Mariju un sauc Viņu par sava Kunga māti. Viņa pravieto un piesaka to, ko tūlīt teiks Marija. Un priecājoties par Mariju un Jēzu, viņa saka: ,,Labi tai, kas ir ticējusi, ka tas, ko Dievs licis viņai sacīt, piepildīsies.’’
Vai Dievs atrastu šodien šādu šķīstu, tikumīgu, neprecētu jaunavu, tas ir labs jautājums? Cik maz ir tādu cilvēku, kuri var lepoties ar to, ka ir saglabājuši nevainību līdz laulībām, tas ir ārkārtīgi liels retums un tādēļ īpaši teicami un godājami. Daudzi par to domā un tomēr krīt kārdinājumā un neiztur, lai paliktu šķīsti. Dievs bija no visām jaunavām pamanījis tieši Mariju un uzlūkoja kā tādu jaunavu, kura ar lielu atbildību iznēsās Viņa pārdabiskā veidā ieņemto Dēlu.
Kāda reakcija visbiežāk ir jauniem un ne tikai jauniem cilvēkiem, ja viņi uzzina par kādu atbildību? Viņi visbiežāk atgaiņājas. Turklāt, ja par to nebūs nekāda samaksa? Nu nē - kuram gan vajadzīgs uzņemties tādu atbildību?! No šādas atbildības – iznēsāt savās miesās un piedzemdēt Dieva Dēlu, pasaules Pestītāju – sirds pat varētu pamirt. Taču Marija, lai arī izbijusies, tomēr saka, eņģelim: ,,Redzi, es esmu Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda.’’ (Lk. 1:38). Un, pie tam, nevis gaužas un sūdzas par šādu atbildību, bet slavē Dievu.
Marija uzticas Dievam un paļaujas, ka notiks, tā kā tam ir jānotiek. Viņa negaužas ,,kā mēs tiksim galā, kā pabarosim, kā mēs varēsim viņu mācīt un izaudzināt, un aizsargāt no briesmām?’’, bet ieliek to Dieva rokās.
Dziesmā Marija slavē To Kungu, kas uzlūkojis Savu pazemīgo kalponi. Viņas vārdi mums atklāj, ka pats brīnišķīgākais bija tas, ka Dievs necilo Mariju bija uzlūkojis un izredzējis. Ko Dievs saskatīja Marijā? Viņa pati atbild: Dievs uzlūkoja manu zemību. Proti, – nekā diža un cildena manī nebija, taču lielais un cildenais Kungs mani – tādu sīku un nenozīmīgu, kāda esmu, uzlūkoja un izredzēja par Savu kalponi.
Visskaistākā mūzika un visskaistākā dzeja komponistiem un dzejniekiem ir tieši tā, kas slavē Dievu, jo tam Svētais Gars dod īpašas melodijas un neparasti skaistus vārdus.
Ja mēs domājam par to, kā vispār rodas dziesmas, tad tas patiešām ir kaut kas netverami brīnumains. Arī pie mums dievkalpojumos katru reizi skan dziesmas un šodien pie mums ir pat atbraucis ciemos mūzikas skolas koris. Mūzikas un dzejas rašanās ir kaut kas tāds, uz ko no visām radītajām būtnēm ir spējīgi tikai cilvēki un eņģeļi. 148. Psalmā ir vārdi par eņģeļu slavēšanu: Alelujā! Teiciet To Kungu no debesīm, teiciet Viņu debesu augstumos! Teiciet Viņu, visi Viņa eņģeļi un Jesajas grāmatā ir rakstīts par serafiem, eņģeļiem, kuri nemitīgi slavē Dievu ar vārdiem ,,Tie nemitīgi sauca cits aiz cita šos vārdus: "Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības!’’ – Tātad arī eņģeļos ir šis radošais gars, Svētais Gars, kas dod iedvesmu slavēt Dievu.
Tas, ka Dievs, izlēma, ka ir jāpiedzimst tieši caur Mariju, ir vēlreiz tāds liels atgādinājums, ka Dievs var izdarīt lielas lietas šajā pasaulē, caur pavisam vienkāršu cilvēku.
Tajā mirklī, kad tev ir kārdinājums teikt – kāda no manis jēga - atceries Mariju, šo vienkāršo un pazemīgo jaunavu, kura, visdrīzāk, bija nabadzīgāka par tevi, ne ar ko citu ļaužu priekšā nebija ievērojama, un tomēr Dievs viņu izvēlējās šim īpašajam uzdevumam.
Kādēļ cilvēki tik bieži ir depresijās un izdara pašnāvības? Viņi saka – no manis nav nekādas jēgas? Es neko nevaru izmainīt, vēl vairāk – es varu būt vai nebūt šajā pasaulē, neviens mani pat nepamanītu un nevienam manis nepietrūktu. Atceries Mariju – viņai nebija ne augsta amata, ne tūkstošiem sekotāju sociālajos tīklos, tikpat kā neviens par viņas eksistenci nezināja, viņa nāca no Nācarete ciemata, un tomēr Dievs Viņu uzlūkoja un paveica caur Viņu tādu brīnumu, ka mēs par to runājam un slavējam Dievu pat pēc tūkstošiem gadu, šis notikums izmainīja daudzu cilvēku dzīves un cik vēl izmainīs.
Varbūt tev par visa bezjēdzību ir domas dēļ nepareiza virziena. Varbūt tu lūkojies uz kaut ko tik augstu un salīdzini sevi ar tādiem cilvēkiem, kas daudz pasaulē sasnieguši un aizmirsti par to, ko māca Dievs. Tev varbūt šķiet, ka ir jātiecas arvien augstāk? Jā, ir, un vēl augstāk, nekā tu domā! Tikai lieta tāda, ka nevis pēc šīs pasaules augstumiem, bet pēc Debesu augstumiem. Dieva vārds saka: ,,Ja nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad tiecieties pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas. Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām.’’ (Kol. 3:1-2). Pāvils arī saka: ,,Kristus vārds lai bagātīgi mīt jūsu vidū: pamācait un paskubinait cits citu visā gudrībā un dziediet Dievam psalmus, himnas un garīgas dziesmas pateicības pilnām sirdīm!’’ (Kol. 3:16) Cik daudz tu esi slavējis Dievu, cik daudz Jēzus vārdus tu zini no galvas? Pāvils arī raksta: Jo jūs zināt, ka tas Kungs par atmaksu jums dos debess mantojumu. Jūs jau kalpojat savam Kungam—Kristum. Kas nepareizi darījis, dabūs pelnīto atmaksu; tur neievēro ārējo stāvokli.’’ (Kol. 3:24-25) Vai tu dari ievērojamu lietu Jēzum, kaut ko no tā, ko Viņš tev māca? Tad aizmirsti par dzīves bezjēdzību! Attopies – tava dzīve ir brīnišķīga, vērtīga un ar jēgu, tu kalpo lielam mērķim! Jēzus taču saka: Meklējiet vispirms Dieva valstību un viņa taisnību, tad jums viss pārējais tiks iedots. (Mt. 6:33) Meklē vienmēr Dieva svētumu, lai tāpat kā Marija, tu vari ieraudzīt, cik Dievs dara brīnišķīgas lietas! Lai tu slavē Dievu ar atvērtu sirdi Viņam un pateicies par to vērtību un jēgu, kādu Viņš iedod tavai dzīvei. Dievs neuzlūko augstus amatus, bet Viņš uzlūko pazemīgas sirdis, kuras tiecas pēc svētuma. Tev nav jābūt vistalantīgākajam vai gudrākajam cilvēkam pasaulē, lai tavai dzīvei būtu jēga. Arī Mariju nekas tāds nav sacīts. Bet šī necilā ciemata nākusī, nabadzīgā, pazemīgā, Dievam paklausīgā jaunava nekad, par spīti sirds sāpēm, ko viņai bija jāpiedzīvo, nesacīja, ka viņas dzīve ir nevērtīga, bet ieraudzīja Dieva varenos darbus un slavēja Dievu. Lai Dievs caur to mūs māca, kas ir patiesi lielas un vērtīgas lietas! ĀMEN

24.novembris - Mūžības svētdiena.

Mācītāja Ilgvara Matīsa sprediķis 3.novembrī

Mācītāja ILGVARA MATĪSA sprediķis Reformācijas dienā 31.oktobrī

Dievkalpojums 13.10.2024.

Un, kad Viņš bija izgājis uz ceļu, tad kāds pieskrēja un, ceļos nometies, Viņu lūdza: "Labais Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvību?" Bet Jēzus uz to sacīja: "Kāpēc tu Mani sauc labu? Neviens nav labs kā vienīgi Dievs. Tu baušļus zini: tev nebūs nokaut; tev nebūs laulību pārkāpt; tev nebūs zagt; tev nebūs dot nepatiesu liecību; nelaupi; godā savu tēvu un māti." Bet tas Viņam teica: "Mācītāj, šo visu es esmu turējis kopš savas jaunības." Bet Jēzus, viņu uzlūkodams, iemīlēja viņu un sacīja: "Vienas lietas tev trūkst - ej, pārdod visu, kas tev ir, un dod nabagiem; tad tev būs manta debesīs; ņem krustu un seko Man." Bet tas, par šo vārdu noskumis, aizgāja bēdīgs; jo viņš bija ļoti bagāts. Un Jēzus skatījās apkārt un saka uz Saviem mācekļiem: "Cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā!" Un mācekļi iztrūcinājās par Viņa vārdiem. Bet Jēzus atkal griežas pie tiem un saka: "Bērni, cik grūti ir ieiet Dieva valstībā! Vieglāk ir kamielim iziet caur adatas aci nekā bagātam ieiet Dieva valstībā." Bet tie vēl vairāk pārbijās un sacīja savā starpā: "Kas tad var tapt glābts?" Jēzus, tos uzlūkodams, saka: "Cilvēkiem tas neiespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas." Mk. 10:17-27

Labdien, mīļā draudze! Jēzus jauneklim sacīja: ,,vienas lietas tev trūkst.’’ Kas tev nāk prātā par sevi pirmkārt, ja tev tā Jēzus pasacītu: ka vienas lietas tev trūkst? Cilvēks, kurš domāja, ka viņam ir viss, kuram bija lieli īpašumi, daudz bagātības, izdzirdēja no Jēzus tādus vārdu., ka viņam kas trūkstot -mantas debesīs. Jēzus liek viņam dzīvē mainīt absolūti visu, lai iegūtu to vienu (gluži kā Jēzus līdzībā par tirgotāju un dārgo pērli (Mt. 13:45-46). Vai pēc šāda piemēra no Svētajiem Rakstiem tev nebūtu bailīgi uzdot Jēzum šādu jautājumu: pasaki, Jēzu, kā man trūkst? Iespējams, ka tu baidītos no atbildes, jo Jēzus liktu tev izmainīt visu, lai iegūtu to vienu. Tev būtu jāizmaina visa dzīve, lai varētu pilnībā savu dzīvi nodot Jēzus rokās. Taču dažkārt šī viena lieta, kas var šķist tikai viena starp daudzām citām, un kas, iespējams, pati par sevi nav slikta, taču priekš tava dvēseles -izšķiroša. Iedomājieties, ka jūsu datoram, kurš ir ārkārtīgi moderns un jaudīgs un dārgs, ir kaut kāds defekts, tas regulāri izslēdzas laukā un pazūd viss, ko jūs esat iesācis darīt. Izrādās, ka vaina ir kāda mikroshēmā. Taču šo mikroshēmu nav iespējams atsevišķi nomainīt, tev jāmaina visa pamatplate datoram, kas nozīmē praktiski jaunu datoru, no vecā beigās paliek tikai korpuss, ekrāns un atsevišķas detaļas. Vai arī kādam varbūt vieglāk būtu saprast līdzību par ēku. Kura ir jauna, skaista un moderna, uzcelta no ļoti labiem un energoefektīviem materiāliem. Taču ir viena problēma, kaut kur pamatos ir problēma un regulāri nāk iekšā mitrums. It kā sīkums, viss pārējais taču ir labs, taču ar laiku ikviens kurš šajā ēkā dzīvos, šo lietu izjutīs, iespējams cietīs pat veselība. Taču lai to novērstu, ir jānojauc gandrīz visa ēka, lai tiktu klāt pie pamatu izlabošanas.

Tā arī Jēzus vēlas mums palīdzēt kaut ko izlabot, kam mērķis būtu mainīt visu mūsu dzīvi. Jēzus šim bagātajam jauneklim neko sliktu nevēl. Viņš nenorāda uz to, ka jauneklis to būtu negodīgi nopelnījis vai ka šī bagātība būtu pati par sevi kas slikts. Citiem bagātiem Jēzus neko tādu nesacīja. Jēzus ir kā ārsts, kurš ierauga, kur ir tā vaina un vēlas to dziedināt. Jēzus to sacīja aiz mīlestības: kā rakstīts ,,Jēzus, viņu uzlūkodams, iemīlēja viņu’’. Dažkārt mēs otru cilvēku vēlamies pamācīt, lai izjustu kādu varu. Lai nodomātu pie sevis, ka mēs šajā lietā esam gudri, esam labāki un cik labi, ka otram varam pateikt priekšā, kā vajag, lai nu viņš saprot un redz. Bet Jēzus to darīja aiz mīlestības uz šo cilvēku.

Lai Jēzus paņemtu no mums mūsu klupšanas akmeni, iespējams mums būtu no daudz kā jāatsakās. Šim jauneklim viņa klupšanas akmens bija viņa bagātība. Tas nebija tā vienkārši, ka Jēzus teiktu viņam: aizej pie priestera, izsūdzi grēku un būsi brīvs. Nē, Jēzus viņam teica izmainīt visu savu dzīvi. Pārdot visu, kas viņam ir, izdalīt nabagiem, ņemt krustu un sekot Jēzum. Šis jauneklis būtu varējis kļūt par Jēzus māceklis. Jūs iedomājieties tikai: mēs lasītu evaņģēliju par vēl vienu mācekli, kurš būtu bijis ļoti bagāts, taču Jēzus sacītā dēļ no visa tā atteicies, visu pārdevis un viņam sekojis. Viņa vārds vēsturē būtu ierakstīts citādi, taču šeit mēs pat viņa vārdu neuzzinām, vien varam sacīt – tas bija tas bagātais jauneklis, kurš Jēzum jautāja: ,,ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?’’

Jēzus sacīja: ,,Cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā!” Un mācekļi bija satraukti par viņa vārdiem. Tad Jēzus vēlreiz tiem sacīja: “Bērni, cik grūti ir ieiet Dieva valstībā! Vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā!” – Citā tulkojumā sacīts, ka mācekļi bija satraukušies, citā izbijušies, vēl citā pat – pārbijušies… Kādēļ mācekļi bija tā pārbijušies? Noteikti katram no viņiem bija kāds labi pazīstams bagāts cilvēks, kuru viņi nepavisam neuzskatīja par sliktu Debesu valstībai un te pēkšņi Jēzus pasaka ko tādu, ka vieglāk kamielim tikt caur adatas aci, kā bagātam ieiet Debesu Valstībā. Šī ,,adatas acs’’ bija ieeja (vārti) Jeruzālemē, pa kuru kamielis varēja tikt tikai rāpus. Iedomājieties, ko kamielim, šim milzīgajam un majestātiskajam dzīvniekam nozīmē ieiet rāpus jeb uz ceļiem. Jēzum nekas nebija pret bagātiem, Viņš labprāt vēlējas un arī šodien vēlas viņus pestīt, tikai atgādina, cik tas ir grūti. Viņš ar mīlestību saka: ,,Cilvēkiem tas neiespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas’’.

Un kas ir tas krusts, par ko runā Jēzus? Jēzus sacīja, lai ņem krustu un seko Viņam. Pavisam vienkārši – tā ir nabadzība. Šim jauneklim, ja viņš patiešām būtu darījis tā, kā Jēzus viņam sacīja, būtu jāpaliek nabagam. Jēzus nesacīja, pārdod daļu, atstāj sev tomēr lielāko tiesu, nē - ,,pārdod visu’’. Kļūt no bagāta par nabadzīgu nav nekas patīkams vai vienkāršs, kļūt no vesela par slimu nav nekāda laime vai no augsta amata palikt par sētnieku. Taču ja Jēzus tev dod tādu krustu, kas palīdz iemantot mantu debesīs, tad ņem to ciet!

Šodienas lasījumā no vēstules ebrejiem ir sacīts: ,,Nav tāda radījuma, kas Dieva priekšā būtu apslēpts, viss ir kails un atsegts viņa priekšā, viņam mēs dosim norēķinu.’’. Taču Jēzum nav mērķis cilvēku tiesāt, bet gan izglābt, tādēļ tālāk ir rakstīts: ,,Mums augstais priesteris nav tāds, kas nevar just līdzi mūsu nespēkam, viņš, tāpat kā mēs, ir visādi kārdināts, bet viņš ir bez grēka. Tad nu ar drošu prātu tuvosimies žēlastības tronim, lai tiktu apžēloti un saņemtu žēlastību, kas nāk kā palīdzība īstā brīdī.’’ (Ebr. 4:15)

Nav viegli atteikties no kaut kā redzama vai jūtama, kad Jēzus vēlas dot kaut ko neredzamu. Jēzus saka jauneklim, ka viņam būs manta Debesīs. Tas, kas jauneklim šķita, kā dzīves pamats, kā drošības un stabilitātes garantija, tagad bija jāatdod citiem un jāatstāj, lai sekotu Jēzum un turpmāk pārtiktu no nezinu kā – no žēlastības dāvanām, gadījuma darbiem, no brīnuma un Jēzus mācības. Apmierināties vien ar Jēzus apsolījumu, ka būs manta Debesīs? Tātad - iemainīt redzamo pret neredzamo. (Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs’’. (2.Kor 4:18)) Taču pats galvenais no Jēzus pavēles: ,, ej, pārdod visu, kas tev ir, un dod nabagiem; tad tev būs manta debesīs; ņem krustu un seko Man’’, ir ,,seko man’’, jo sekojot Jēzum, visi mācekļi piedzīvoja lielu Debesu bagātību, tūkstošiem cilvēku paēdināšanu pat no gandrīz nekās (5 maizes un divas zivis), svētību, brīnumus un augšāmcelšanos

Katram no viņiem bija jānes savs krusts, taču Jēzus krusts izglāba viņus visus. Tādēļ vienmēr, kad Jēzus mūs aicina pacelt krustu, atcerēsimies, ka Jēzus nokāpa no Debesu troņa un atteicās no visa un paņēma krustu dēl tevis manis. Mēs varam saņemt grēku piedošanu tikai tādēļ, ka Jēzus spēja atteikties uz laiku no visa goda un bagātības, kas Viņam pieder, lai glābtu mūs visus.

ĀMEN.

Sprediķis 2024. gada Kristus Augšāmcelšanās svētkos 

Kad sabata diena bija pagājusi, Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome nopirka smaržīgas zāles, lai ietu un svaidītu Jēzu. Nedēļas pirmajā dienā rīta agrumā, saulei lecot, tās nāca pie kapa un sarunājās savā starpā: “Kas mums novels akmeni no kapa ieejas?” Pacēlušas acis, tās redzēja – akmens jau novelts. Bet tas bija ļoti liels. Ienākušas kapā, tās ieraudzīja baltās drānās tērptu jaunekli sēžam labajā pusē, un tās izbijās. Bet viņš tām sacīja: “Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu, Nācarieti, krustā sisto, viņš ir augšāmcēlies, un viņa šeit nav. Redziet, vieta, kur tie viņu nolika. Bet ejiet un pasakiet to viņa mācekļiem un Pēterim: viņš pirms jums aizies uz Galileju; tur jūs viņu redzēsit, kā viņš jums sacījis.” Mk. 16:1-7
Kristus ir Augšāmcēlies! Patiesi Augšāmcēlies! Dievs līdzi mums jūt un uztraucas kā par saviem bērniem. Ja mans bērns kaut ko nevar izdarīt, es uzreiz to uztveru personīgi. Ja mans bērns ir kaut ko sagrēkojies un sadarījis citiem zināmas blēņas, es uzreiz to uztveru personīgi, jo saprotu, ka atbildība ir uz mani. Kad kāds draudzes būtu izdarījis kaut ko tiešām nepatīkamu, to izjustu es personīgi, jo saprotu, ka nesu atbildību par savu draudzi. Ja garīdznieks izdara kādas aplamības un sāpina apkārtējos, tad to sāpīgi izjūt visa draudze. Ja katrs, kurš sauc sevi par kristieti un saka, ka tic uz Jēzu, bet izdara tiešām sliktas lietas, tad Jēzum tas tiešām personīgi ļoti sāp. Dieva Vārds saka, ka mēs nesam cits cita nastas. Un ne tikai tādā nozīmē, ka mēs esam priecīgi, ka ieraudzījām ko sliktu, pie cita, viņam norādīt uz to izsaukties ar sajūsmu – aha, es tevi pieķēru, bet tādā sāpju nozīmē, ka man arī sāptavs nodarījums. Un, tad, kad otram ir grūti, tad nevis tikai tā nejūtīgi nosakām ,,man ir žēl’’ (bet pie sevis nodomājam ,,pats vainīgs’’), bet patiešām jūtam līdzi un izjūtam šīs sāpes sevī pašā. Vai visas sāpes drīkst uztvert personīgi? Šķiet, ka nē, tad mēs zem tādas sāpju nastas vienkārši sabruktu, pat ja paši fiziski un mentāli būtu veseli, būtiskākais personīgi uztvert tuvāko sāpes un savu draudzes locekļu un draugu sāpes. Bet iedomājieties - Dievs uzklausa miljoniem sāpju, asaru un nopūtu ik minūti un mirkli. Viņš tik personīgi uztvēra mūsu grēku, ka nāca Pats par to maksāt. Kā Viņš nesagurst un nesabrūk no šīs sāpju nastas? Tas man arvien vēl ir brīnums. Pie tam Viņš vēl Pats arī mudina ,,aizlūdziet cits par citu’’, ,,izsūdziet savus grēkus’’, Viņš saka ,,Kad jūs Mani tad piesauksit, Es jums atbildēšu, un, kad jūs nāksit un Mani pielūgsit, Es jūs paklausīšu. Kad jūs Mani meklēsit, jūs Mani atradīsit. Ja jūs no visas sirds Mani meklēsit, Es būšu atrodams, tā saka Tas Kungs’’ (Jer. 29:12-14).
Dievs arvien vēl ir mums atrodams. Kad mācekļi ieraudzīja tukšo kapu, Viņiem šķita, ka Jēzus nekad vairs nebūs atrodams, ka viss būs pagalam. Tā arī mums dzīvē var šķist, ka ja esam pievīlušies un sāpināti, tad mums nav izejas. Un bieži vien cilvēkiem, kuri ir sāpināti vai zaudējuši vīru, sievu, bērnus vai vecākus, ir ļoti grūti, kad citiem ir blakus tieši otrādi – viņi ir tikko laulājušies vai viņiem tikko ir piedzimis bērns vai viņiem ir kaut kas tikko iegūts, par ko tu jau sen sapņoji, bet tā arī neieguvi. Tu raudi, bet viņi priecājas. Atceros, ka reiz kāds man cilvēks stāstīja to, cik ļoti viņam gribējās iezvelt pa galvu savam kādreizējam skolasbiedram, kurš stāstīja, cik viņam labi iet pa biznesu, kādus starptautiskos pasākumos piedalās savā jomā, cik daudz interesantās vietās pabijis. Viņš tikko bija zaudējis visus savus sapņus, kas viņam bija, kā sportistam, sakarā ar smagu kājas traumu un te blakus viņam draugs stāsta, cik viss šobrīd notiek uz labu. Vai kad kāds pāris tikko bija zaudējis jau trešo bērnu pirms tā piedzimšanas, cik grūti tiem bija dzirdēt citu priecīgās ziņas par jaunajām atvasēm. Vai kāds vientuļš cilvēks klausās, cik laulātajiem ir grūti sadzīvot ar nevietā noliktām zeķēm vai par daudz pielikto sāli pie ēdiena, viņš pie sevis nodomā: ak, mīļie, ja jūs zinātu, kā ir būt vienam, kad ar neviena, ar ko pat padalīties par to, kā tu jūties un nav neviena, ar ko no rīta kopā pabrokastot.  Nesen brīvprātīgie jaunieši bija veikuši kādu aptauju par to, ko visvairāk vēlētos sociālo aprūpes centru iemītnieki. Viņus pārsteidza tas, vairāki cilvēki bija teikuši, ka vēlētos ieturēt kopā maltīti kopā ar kādu citu cilvēku (ārpus tā cilvēku loka, kas redzami katru dienu). Vientulība ir viena no šīs pasaules lielākajām sāpēm, par to aizdomāsimies!
Mūsu dusmas, neapmierinātība sāpes un bēdas ir daļa no šīs dzīves, mēs bieži vien nepratīsim to izskaidrot.  Ir grūti to pieņemt, ja iedomājies idealizētu dzīvi. Bieži vien skaistas filmas rāda ideāli skaistus cilvēkus, kuriem nevienas pašas grumbiņas, kuri spēj būt supervaroņi, un kuriem vienīgās problēmas ir izvēlēties labāko savrupnamu vai ātrāko jahtu. Ja tu šādu iedomājies savu dzīvi, tev nāksies pievilties, jo varbūt tikai 0,001 procentam cilvēku būs šāda dzīve. Bet ja tu jau agrāk sapratīsi, ka dzīvē ir jārēķinās arī ar ļoti smagām dienām, ņemot vērā, ka šeit nav paradīze, tad arī vairāk arī iemācīsies just līdzi tiem, kuriem sāp. Mūsu Pestītājs, Kungs Kristus tieši man ir iemācījis pieņemt ļoti daudz ko caur Viņa ciešanām. Atliek vien acu priekšā iedomāties pie krusta asiņojošo un apsmieto Dieva Dēlu, lai saprastu – ja šajā pasaulē cieta pats Dieva Dēls, tad ir daudz vairāk saprotams, ka ciešu arī es - nepilnīgais grēcinieks.
Savukārt Augšāmcelšanās liek aizdomāties man šogad īpaši par to, cik būtiski ir neieslīgt bezcerībā, bet palikt ticībā, ka viss var vērsties uz labu, ka viss var mainīties, ka tās grūtības, kuras šobrīd šķiet nebeidzamas un nepārvaramas, nebūs mūžīgas. Paliec ticībā un uzticībā līdz galam un tu to redzēsi un piedzīvosi! Lai cik grūti ir priecāties par otru, kad pašam ir gŗūti, tomēr atrodi Pestītājā spēku novēlēt otram labu, pasmaidīt par otru, nedzīvot ar skaudību vai nenovīdību, ar otra virzienā vērstiem sarkasmiem un nicinājumu.
Tieši tad, kad priecāsies par otra izdošanos, Dievs tev dos lielāku spēku izturēt arī paša uzliktās bēdas, līdzi just tiem, kuriem vēl grūtāk, kā tev,  un dzīvot tālāk, turpinot lūgt Dievu.
Mēs ļoti bieži uzsveram tās situācijas, kuras izvērtušās daudz sliktākas, kā mēs iedomājāmies, bet kā ar tām, kurās bija pilnīgi pretējais? Sestdien draudžu pasākumā ģimenēm atnāca daudz vairāk cilvēku, kā jebkurš varēja iedomāties. Vai kā reiz ziemā piedzīvojām arī draudzē to, ka gatavojāmies tīrīt sniegu ap baznīcu, bet par pārsteigumu nobraucies jau greideris. Un tā ne vienu reizi vien, kad viss ir izvērties daudz labāk. Sievas gāja uz kapa vietu un domāja, kas viņām to akmeni novels no kapa ieejas. Un atnākot redz, ka tas jau novelts. Un vēl vairāk, viņas izdzird un vēlāk arī to piedzīvo, ka pats Kristus ir augšāmcēlies! Tā arī mēs domājam, kā mēs paši izdarīsim vienu vai otru lietu un piedzīvojam, ka tas mums nemaz nav jādara, ka Dievs jau ir to izdarījis priekš tevis vienā vai citā veidā.
Mūsu domas un stereotipi atšķiras no īstenības, ko Dievs mums ir paredzējis. Nereti mēs domājam, ka dievkalpojums būs tā kā tāda liela, meditatīva relaksācijas atpūta, bet izrādās, ka tur ir tik daudz jādara – jādzied, jādomā līdzi, pat jākustas līdzi. Izrādās, ka lai dievkalpojumi notiktu, ikvienam ir jāieliek sava kalpošanas artava. Izrādās, ka ticība dod ne tikai veiksmi un laimi, bet nes līdzi arī pacietību, savaldību, iekšēju mieru, paļaušanos un cerību. Tas, kuram šķiet, ka ticība atbrīvos viņu no visām problēmām, izrādās jāsāk ar atvainošanos savam brālim. Un tas, kurš domā, ka ticības dēļ viņam būs kādas priekšrocības, piedzīvo, ka ticības dēļ var nākties arī ciest un tikt pat izsmietam. Taču tas, kurš domā, ka ticība ir tikai virspusēja un ētiska mācība, piedzīvo, ka ir kas vairāk par to - paša Kunga klātbūtne katru dienu! Gluži kā kādas mūsu draudzes māsas liecība  - atnācu, lai bērns tiktu nokristīts, bet paliku, jo iemīlēju Jēzu.
Kunga Kristus tukšais kaps ir liecība visai pasaulei par to, ka galu galā Dievs uzvar sāpes, bēdas un pat nāvi.
ar Lieldienām jeb Augšāmcelšanās svētkiem, Dievs mums atklāj kaut ko fantastisku – ka Viņam neko no mums nevajag! Tieši tā – neko. Taču tas, ko varam paklausībā darīt, nāk par labu mums pašiem, pieaugot dziļāk ticībā. Viņam viss ir un viss, kas pasaulē vien, Viņam jau pieder! Augšāmcelšanās svētki atklāj to, ka Viņš vēlas paņemt projām grēku un dot piedošanu. Paņemt nāvi un dot dzīvību. Paņemt skumjas un dot –
prieku. Atņemt elli un dot pestīšanu, paņemt šaubas un dāvināt patiesu ticību. Viss, ko mēs darām ir tādēļ, ka Jēzus mums ir tik daudz dāvinājis. Ar Lieldienām un Augšāmcelšanos Jēzus iedod dzīvei jēgu. Dzīves jēga nav tikai pirkt un pārdot, pelnīt, lai tērētu. Un cilvēks Dievam ir kas tik mīļš un dārgs, ka Viņš ir bijis gatavs atdot pilnīgi visu, lai cilvēks ar Viņu būtu Debesīs, nevis ellē. Jēzus Augšāmcelšanās ir kaut kas absolūti neloģisks, raugoties no cilvēka saprāta viedokļa. Taču no dievišķā skatījuma tieši bez augšāmcelšanās cilvēka dzīve ir pilnīgi bezjēdzīga un neloģiska. Cilvēks šajā pasaulē visu laiku ar kaut ko cīnās – par iztiku, par ģimeni, par veselību par stāvokli sabiedrībā, par varu, par ietekmi un vēl daudz ko citu. Taču viens
ir skaidrs, tam visam ir robeža, ko sauc par nāvi, tur mūsu ietekme beidzas. Ar Augšāmcelšanos Jēzus parāda, ka Viņa vara aizsniedzas tālāk, kā mēs spētu iedomāties. Lieldienas arī vienmēr atgādina – grēku
piedošana kaut ko maksā. Mēs to varam iegūt par brīvu, bet Kristus ir maksājis augstu cenu – ar ciešanām un nāvi. Kristus saka: ,,Es biju miris, un redzi – Es esmu dzīvs mūžu mūžam, un Man pieder nāves un elles atslēgas.’’ Atkl 1:18 Visas pasaules reliģijas cilvēkam kaut ko piedāvā, kādas mācības, kādu it kā garīgu ceļu. Cik reižu gan man ar savu aizmāršību nav gadījies pazaudēt savas mājas vai  auto atslēgas, taču daudz daudz būtiskākā ir Kristus atslēga. Ja Kristum pieder nāves un elles atslēgas, tad tikai Viņš var izlaist no tumsas, lai ievestu patiesajā gaismā un neviens cits. Ja es pēc daudzām pasaules mantām tiecos, bet man nav šīs atslēgas, tad laukā es netikšu. Kristus bija kapā, bet viņam bija šī atslēga, lai tiktu laukā no nāves. Tas ir labs iemesls būt ar Kristu – ko nāve, grēks un velns man aizslēdz, to Kristus man atslēdz! Priecīgus visiem Kristus Augšāmcelšanās svētkus!
Mac. Ilgvars Matīss 2024. gadā

PIEMINOT 1949. GADA 25. MARTA DEPORTĀCIJAS
Mācītāja I.Matīsa uzruna.

Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs. Mt. 5:16
Ir pagājuši 75 gadi. No vēsturiskā aspekta ir savāktas ļoti daudz liecību un cilvēkstāstu par izsūtīšanām, bet pat tad tos visus ir grūti pārstāstīt bez asarām un sirdēstiem. Taču kā tas ir no garīgā viedokļa? No garīgā viedokļa arvien tā ir pāridarīšana mazākam, neaizsargātākam. Mazākam no skaitliskās puses. Tad, kad tu pret mazāku tautu izmanto savu pārspēku, lai pazemotu, iznīcinātu, kolonizētu, iebaidītu un visu atņemtu. Daudziem pēctečiem ilgus gadus bija jautājums, kāpēc un par ko? Un tika meklēti arī kādi loģiski skaidrojumi pat, kādēļ Padomju varai tik necilvēcīgi būtu vajadzējis tā rīkoties. Tomēr secinājums palika tas pats – tas nav no saprātīga cilvēka viedokļa izskaidrojums, kādēļ izsūtīt mazus bērnus, vecus cilvēkus, cilvēkus spēka gados, cilvēkus ar invaliditāti, turīgos un nabagos, ikvienu kā beztiesīgu būtni, kurai nav tiesību dzīvot savā zemē un kurai it nekas nedrīkst būt savs. Viss nebeidzās tikai ar īpašumu, bet tika atņemta arī cieņa. Daudziem it kā bija jākaunās, ka tie bijuši izsūtīti vai ka viņi ir izsūtīto bērni, tā vietā lai kaunētos tie, kuri lēma, kuri nodeva, kuri gatavoja sarakstus un kuri aizveda.
Jāņa evaņģēlijā rakstīts, kā Jēzus sacījis šādus vārdus: ,, Tiesas spriedums ir tāds, ka gaisma ir nākusi pasaulē. Bet cilvēki bija iemīlējuši tumsu vairāk nekā gaismu, tādēļ ka viņu darbi bija ļauni. Ikviens, kurš dara ļaunu, nīst gaismu un nenāk gaismā, lai viņa darbi netiktu nosodīti. Bet, kas patiesību dara, tas nāk pie gaismas, lai viņa darbi kļūtu atklāti, ka tie darīti Dievā.” Jņ. 3:19-21
Ja šie darbi būtu bijuši labi, tad kādēļ par tiem nerunāja? Kādēļ vēsturē skolās par to nekā nebija? Tādēļ ka grūti bija atzīt, ka padomju vara ne ar ko nebija labāka par nacistisko varu. Mērķis bija kolonizētās tautas sajaukt, iznīcināt, pazemot, likt saprast, ka to valodas un kultūras ir mazāk vērtīgas. Taču tas neizdevās - te mēs esam. Diemžēl šodien Krievijā darbojas šīs pašas varas turpinājums. Karot pret ukraiņiem pirmkārt tiek sūtīti ne jau Maskavas un Pēterburgas iedzīvotāji, bet visvairāk no Tuvas, Burjatijas, Dagestānas, Ziemeļosetijas un citiem apgabaliem, kuri atrodas pat 10 tūkstošu kilometru attālumā no Ukrainas, bet kuri gan propogandas, gan naudas dēļ brauc it kā aizstāvēt ,,dzimteni’, nereti arī piespiesti. Te var tikai pabrīnīties, kā gan 10tk kilometru attālumā no Ukrainas esošas teritorijas ir apdraudētas? Taču procentuāli visvairāk tieši no šīm tautām ir aizbraukuši karot. Lūk, ko dara cilvēku nedomāšana līdzi, dzīšanās pēc naudas un propogandas mašinērija.
Diemžēl, bet joprojām pagātne nāk līdzi. Kā būtu kristīgi pat raugoties uz pagātnes vardarbību? Ka notiktu izlīdzināšanās, atvainošanās un grēku nožēla. Taču tas nav noticis. Tieši otrādi, tieši šobrīd vairāk, kā jebkad kaimiņvalstī šie genocīdi tiek attaisnoti bez vismazākās nožēlas. Dieva vārds saka: ,,piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis’’ (Ef. 4:32), to arī būtu jādara, taču nav, kas nožēlotu.
Diemžēl šobrīd katru dienu tiek gatavoti jauni ļauni darbi, kas tiek pat attaisnoti ar Dieva vārdu, kaut gan Dievs nav pavēlējis karot, bet turēt miru starp tautām. Ir aprēķināts, ka no putina puses vērstu represiju skaits, ir pārspējis visu iepriekšējo Krievijas un Padomju Savienības vadītāju veidoto represiju skaitu, izņemot Staļinu. Taču ja pieskaita kara noziegumus, tad pārspēj arī pat Staļinu.
Ja mēs vēlamies būt citādi, tad mums arvien jāceļ gaismā, nevis jāslēpj ļauna darījumi, arī no mūsu pašu tautiešu vidus. Ja mēs vēlamies būt citādi, tad nekad nedrīkstam domāt, ka esam labāki, īpašāki vai svētāki par citām tautām. Mūsu lepnums nedrīkst būt nekad tāds, kas pazemo un ievaino citus. Tas sakas jau ģimenē, skolā, vēlāk starp kaimiņiem un kolēģiem. Nekoncentrēsimies arī tikai un vienīgi paši uz savām bēdām, bet jutīsim līdzi arī citām tautām, kuras cietušas un vēl šodien izjūt sekas. Minēšu kaut vai tikai vienu piemēru: 1944. gada 18.maijā gadā tika deportēti ap 190 tk etnisko tatāru no Krimas. Diemžēl okupētajā Krimā to ir aizliegts pieminēt jau kopš 2014. gada. Gadu gadiem Padomju un mūsdienu Krievijas varas veiktie noziegumi varēja turpināties, jo daudzejādā ziņā tika noklusēti un piesegti. Arī atriebība nemaina cilvēku. Cilvēku maina nožēla un atgriešanās no grēkiem, kā saviem personīgajiem, tā savas tautas.
Naids pret mazajām tautām nav pazudis, to redzējām ar notikumiem, kad Okupācijas muzejā tika iemests spridzeklis. Un tik ilga Putina noturēšanās pie varas ir prasījusi arī daudz represiju pret savu paša tautu. Taču diemžēl daudziem cilvēkiem joprojām ir aizmālētas acis, tas parādījās pat Latvijā tā saucamo Krievijas vēlēšanu laikā. Neaizmirsīsim, ka nodevēji var būt blakus jebkur. To pieredz šodien īpaši smagi arī Ukraina. Bet Kristus mums pašiem māca būt patiesiem.
Jēzus saka: ,,Redzi, Es jūs sūtu kā avis vilku starpā; tāpēc esiet gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži. 17Bet sargaities no cilvēkiem, jo tie jūs nodos’’ Mt.: 10:16-17
Neaizmirsīsim deportācijas šodien: tūkstošiem ukraiņu bērnu ir deportēti no savas dzimtenes uz Krieviju  un Baltkrieviju, šķirti no tuviniekiem un pārkrievoti. Citādi, bet tomēr tāpat.
Kristus tika nonāvēts, bet cēlās augšām. Kristus tikai zaimots, apsmiets, bet nenāca atriebties. Lai pagātnes pāri darīšana mūsu tautai nekad nenes sirdī naidu vai ļaunumu, jo tieši tad mēs būsim uzvarēti, ja gaisma mūsos apdzisīs, un ienāks tumsa, naids un atriebība. Neaizmirsīsim pagātni, atceroties, ka tā seko arī šodien līdzi. Aizstāvēsim savu zemi, mīlēsim to un lūgsim par to un par citām tautām, nebūsim vienaldzīgi! Garā spēcīgs kristietis iemācās lūgt arī par tiem, kas dara pāri – lai tie attopas, jo Kristus ir sacījis: ,,lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā’’ (Mt.5:44)
ĀMEN.

Šodien mēs pieminam 10 kara gadus un 2 pilna mēroga Krievijas iebrukuma Ukrainā gadus. Ir kādas lietas, kas notiek tā, mēs nespējam palikt malā. Vai vairāk vai mazāk, taču, ja izliekamies, ka mūs tas neskar, tad melojam paši sev. Dievnamā mēs nākam lūgt spēku, izturēt, pastāvēt un uzvarēt. Bez Dieva palīdzības, tikai ar pašu gribu vien nepietiek. Es esmu ticis pāri šim jautājumam, cik šodien cilvēku atnāks, vai kādam tas būs tikpat nozīmīgi kā man. Man ir būtiski šodien būt šeit, dievnamā, neatkarīgi no tā, vai atnāk 2 vai 3, vai 300 cilvēki. Kad vēlamies iegūt kaut ko bez Dieva palīdzības, tad drīzāk zaudēsim vēl daudz vairāk, nekā mums bija. Mēs patiesībā visi kaut kam sekojam līdzi, un es te nedomāju kādus sociālos tīklus, bet gan savas dzīves autoritātes un principus. Taču pirmajā vietā mums vienmēr jāpatur acu priekšā, ka visi, itin visi cilvēki zemes virsū ir maldīgi, bet tikai Dievs ir svēts un nemaldīgs. Tādēļ, ja cilvēks vēlas dzīvi bez Dieva, tad viņš nostājas uz maldu ceļa. Jēzus saka: “Ne ikkatrs, kas uz mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.’’ Vadonis vai tauta, kas apspiež citas tautas, dara to, ko Dievs Debesīs nav pavēlējis, un dodas taisnā ceļā uz elli, lai aiz kādiem Dieva vārdiem tad slēptos. Iebrukt ir teicis kāds elku dievs, kas diemžēl sēž Kremlī. Kā lai mēs zinātu, ka mēs paši neejam maldu ceļos? Tikai ar turēšanos pie Kristus – pie Viņa vārdiem un personas. Nevis Viņa vārda izteikšana skaļāk un vairāk, bet tieši dzīva saskarsme ar Dievu ikdienas lūgšanās.

Nav neviena cilvēka darba, kas Dievam nebūtu zināms, viss tiks izgaismots. Kā rakstīts daudziem zināmajā 139. psalmā: “Tu zini – vai es sēdu, vai ceļos, Tev ir skaidras manas domas jau no tālienes.” Cilvēks, kurš domā, ka viņa vardarbība un ļaunie nodomi, ir Dievam apslēpti, ir ļoti naivs cilvēks. Un pat ja viņš būtu šajā pasaulē ar vislielāko varu un ietekmi, viņš tik un tā ir naivs un neapzinās savu galu un stāšanos Dieva priekšā. Tāds cilvēks arī aizmirst, ka Bībele pirmām kārtām māca to, ka katram būs jāatbild par sevi un par to, ka viņš darījis pāri citiem. Mēs katrs kaut kādā ziņā šajā karā piedalāmies. Ar to, ko mēs darām, un arī ar to, ka nekā nedarām. Katrs mēs esam atbildīgi Dieva priekšā par savu dzīves laiku arī tieši šobrīd ar to, ko un kā atbalstām, vai ar to, ka esam vienaldzīgi. Ir cilvēki, kas saka apmēram tā – viņi paši pārāk labi dzīvo, lai mēs viņiem palīdzētu, vai arī viņi paši pietiekami nepalīdz savai tautai. Atcerēsimies vienu lietu – tas ir tikai attaisnojums tavai vienaldzībai un nedarīšanai. Vai visi neatbalsta, vai visi nedara, vai visi neaizstāv? Tad jau sanāk, ka tu vēlies līdzināties tieši negodprātīgai tautas daļai. Bet kā tad ar tiem, kuri tiešām cieš, kuri aizstāv un aizsargā? Kā ar tiem, kuri sagūstīti un spīdzināti? Mazākais un reizē lielākais ir lūgties. Mazākais – jo tas neprasa daudz, bet lielākais – jo kopīgai lūgšanai ir patiesi liels Dieva spēks, un tas pauž patiesu ticību un gribu. Cilvēku bieži paralizē tieši bailes, tādēļ viņš nerīkojas, jo netic nekam labam. Bet Dieva vārds saka: “Dievs mums nav devis bailības garu.” Kristus arī saka, ka bailes rodas no mazas ticības. Un tieši tas ienaidniekam ir nepieciešams – maza ticība un bailes. Vai atdosim to, ko vēlas ienaidnieks, vai arī ticēsim, lūgsim, palīdzēsim, atbalstīsim? Tad, kad šaubāmies, vai un cik daudz palīdzēt, atcerēsimies nodedzināto Harkivas ielu, kur kādā mājā gāja ģimene ar trīs bērniem, sadegot dzīvi, jaunākajam bērnam bija 10 mēnešu, atcerēsimies nogalinātos gūstekņus, nevis korupciju vai nodevējus, kuru netrūkst nevienā tautā (arī mūsu)! Kā sacīja Krievijas opozicionārs A.Navaļnijs: “Nepadodieties! Ļaunuma triumfam ir vajadzīga tikai viena lieta – labo ļaužu bezdarbība.” Kas ir grūtāk – palīdzēt ar naudu, ar higiēnas lietām, silto veļu, ierakumu svecēm, maskēšanās tīkliem, dāvinātiem džipiem? Nolieciet to visu iepretim – savas dzīvības atdošanai par saviem mīļajiem, un viss iepriekšminētais šķitīs, kā pilnīgs sīkums. Taču, ja šis sīkums kaut mazlietiņ var dot atbalstu, tad vismaz tas ir jādara. Citu nedarīšana neattaisno tieši tevi, jo Dievs jautās: “Kur biji tu, kurā pusē un kādēļ?’’ Cilvēka vērtība karā tiek pazemināta līdz tik degradējošam stāvoklim, ka tas bieži vien tiek uzskatīts par tik vērtīgu, cik tas nes labumu citiem cilvēkam vai vienam konkrētam cilvēkam – vadonim. Ir vieglāk nedomāt, kā domāt, un ir vieglāk domāt, kā rīkoties un palīdzēt – katram viņa iespējās. Ja cilvēks zinātu visu, kas varētu notikt, iespējams, ka viņš ātri zaudētu ticību. Ja viņš zinātu, cik vajadzēs daudz, lai nonāktu pie mērķa, iespējams viņš nemaz neko nesāktu, tādēļ labi, ka mēs visu nezinām. Mēs esam pieraduši pie ļoti daudzām šausmīgām ainām ekrānos, tā vienam ziņu skatītājam, tāpat kā spriedzes filmu un šausmu filmu skatītājam ir palikusi par normalitāti, tādēļ cilvēku domāšana līdzi mēdz būt diezgan notrulināta, un viņam, bieži vien, nav ne jausmas, ka piedzīvot un redzēt šausmas un karu dzīvē ir pavisam kas cits. Vieni no lielākajiem meliem, ko ļaunums cilvēkam cenšas iestāstīt, ir, ka viņš vēlas cilvēkam kaut ko dot un ka viņš vispār kaut ko var iedot. Viņš piedāvā to, kā viņam nemaz nav, un to, ko viņš nevar dot. Krievijā karš tiek dēvēts par “speciālo militāro operāciju’’ ar nosaukumu “spaseņija’’ jeb “izglābšana’’. Ko izglāba 16 tūkstoši KF pārstāvji, mirstot par 32 tūkstošu iedzīvotāju pilsētu Avdijivku? Palika vien posts, drupas, krāsmatas, līķu un ievainoto kaudzes – lūk, šāda “izglābšana’’. Taču mēs nedrīkstam neko nedarīt un būt vienaldzīgi! Dievs māca mūs būt aktīviem! Kā rakstīja apustulis Pāvils: “Priecīgi cerībā, pacietīgi bēdās, neatlaidīgi savās lūgšanās.” (Rm. 12:12), un pats Kristus mācīja ļaudis ar vārdiem: “Lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts! Jo ikkatrs, kas lūdz, dabū, kas meklē, atrod, un, kas klauvē, tam atvērs.’’ Novērtēsim brīvību un pateiksimies par katru dienu, kas mums dota! Vēlaties izjust daudz vairāk brīvības? Aizejiet ar ģimeni uz Okupācijas muzeju, izstaigājiet, izdzīvojiet domās līdzi izsūtīto stāstus un iemācīsieties vairāk pateikties par šodienu!

• Ilgvars Matīss, Gulbenes luterāņu mācītājs

"Eņģelis tiem sacīja: “Nebīstieties, redziet, es jums pasludinu lielu prieku, kas būs visiem ļaudīm, jo jums šodien Dāvida pilsētā ir dzimis Pestītājs, kas ir Kristus, Kungs. Redzi, jums šī zīme: jūs atradīsiet bērniņu, autos ietītu un silē gulošu.” Piepeši tur pie eņģeļa bija redzama debespulku draudze, tie slavēja Dievu un sacīja: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā viņam labs prāts.” Lūkas 2:10‭-‬14

3.Decembris - 1.Advente

5.novembris

29.oktobris