Mācītāja Ilgvara Matīsa uzruna Valsts svētkos!

Sirsnīgi sveicu mūsu mīļās Latvijas svētkos!

Ar ko gan sākas mūsu valsts simbols-himna? Tas sākas ar vārdu ,,Dievs’’ – pirmais no visiem vārdiem, kas apzīmē arī visas cilvēces iesākumu - gluži tāpat, kā Svēto Rakstu pirmie vārdi ir ,,Iesākumā Dievs radīja Debesis un zemi’’. Kurš ir tas brīdis, kad mēs to aizmirstam? Kad imūsu domāšanā arvien vairāk iezogas ,,iesākumā es’’, iesākumā man’’? Gluži tāpat arī valsts nesākas no manis, bet gan no Dieva žēlastības, ka Viņš dod tai pastāvēt. Šo esam aicināti vienmēr atcerēties – vienmēr aizlūgt Dievu vairāk par citiem, kā par sevi. Vienmēr lepoties vairāk ar citiem, kā ar sevi. Mazāk patosa, bet vairāk līdzcietības, iejūtības un paklausības Dievam. Un tad, kad ir grūti, palīdzēt tam, kuram ir vēl grūtāk, tad labāk paliks arī pašam.

Dzīves jēga nav piepildīt savas vēlmes un vajadzības, un salīdzināt sevi ar citiem, lai būtu ar sevi apmierināts un atrastu, par ko būt pārāks, bet gan piepildīt Augstākā gribu. To izsaka ar Kungs Kristus tad, kad runa ir par kalpošanu, nosaucot sevi par Cilvēka Dēlu, kam, protams, ir vēl cits pamatojums, jo pasaulē Viņš nāca caur māti Mariju. Viņš saka ,,Cilvēka dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet lai viņš pats kalpotu un atdotu savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem.” (Mt. 20:28). Nav nepieciešami ārkārtīgi spiedīgi apstākļi, lai būtu iespēja kļūt par varoni. Katram ir iespēja būt par varoni, to mūsu Dievs mums neliedz, bet pat māca. Tikai būt par varoni nav vienmēr tāds spožums, kāds mums ar šo vārdu saistās. Tas visbiežāk prasa atvērt acis un ausis un noliekties pie tā, kuram nepieciešama palīdzība. Katrs var atrast kādu lietu, ko darīt, kur piedalīties un kur palīdzēt ārpus ikdienas darba, kur par to nesaņemt redzamu atalgojumu, bet kur lielākais atalgojums ir apziņa, ka tas ir pareizi, labi un nepieciešami, un ka to mums mācīja pats Kungs Jēzus Kristus ar Savu pazemības piemēru, te labs, piemērs, ir protams, arī nesavtīgie kalpotāji draudzēs.

Kā ir nepieciešama garīga vara un autoritāte, tā arī laicīga vara un autoritāte. Tomēr kā vienai, tā otrai, ir jākalpo un jāpaklausa Dievam. Un kā laicīgā vara nemāca par ticību un nerūpējas par dvēseļkopšanu savā zemē, tā garīgā vara nedomā par pabalstu sistēmām un nekrāj pensijas. Vienmēr ir jāatceras, ka Dievs ir tas, kurš svētī Latviju, kā mēs arī dziedam mūsu Valsts himnā. Ja mēs atmetam Viņu un pirmajā vietā liekam sevi, savus darbus un savus nopelnus, tad Viņa svētību mēs pazaudējam.

Mums ir labi cilvēki, mums ir varoņi, un tie, visbiežāk, nelepojas ar sevi, sevi neizceļ un nelielās, un tāpēc arī par viņiem mēs zinām mazāk. Tomēr Dievs redz un zina katru vienu, kurš mīl savu zemi, un strādā paklausībā un patiesā ticībā uz Viņu. Tieši Viņa klātbūtne un apsardzība dzīvē dod vislielāko drošību.

Mēs vienmēr kā

dus izcelsim vairāk un publiskāk, un tas ir labi, pateikt paldies, tomēr arī personīgs paldies par to, ko tu dari, nav ar mazāku vērtību, ja tas nāk patiesi un no sirds, turklāt - to varam kādam izdarīt katru dienu. Kristus mums māca ar savu dzīvi un darbu kalpot Dieva gribai, un to piepildīja Viņš pats ar savu piemēru un dara to joprojām, arī šodien. Ne velti - mise jeb dievkalpojums nozīmē ,,Dievs kalpo jums’’. Ja mēs arvien raugāmies, kā mēs varam kalpot savā zemē un to darām mīlestībā, un pēc labākās sirdsapziņas, tad var teikt, ka esam īsteni patrioti. Dievs, svētī Latviju! ĀMEN.

Mācītāja Ilgvara Matīsa sprediķis 2.novembrī

Labrīt, mīļā draudze! Jūs katrs kaut ko savā ziņā, upurējat, nākdami uz dievkalpojumu: miegu, brīvu rītu, vienatni, darbu izdarīšanas, kuri, šķietami neatliekami, gaida, ka tos varētu izdarīt tieši svētdienas rītā, savu ziedojumu, kuru varējāt noēst restorānā un tomēr to iemetāt ziedojumu kastītē, un tamlīdzīgi. Dievs vienmēr ir mācījis cilvēkiem kaut ko upurēt. Arī rūpes par bērniem nozīmē kaut ko upurēt. Tā nebūs tikai viegla pastaiga, bet tas dod īpašu svētību. Šodien īpaši pateicamies par visiem, kuri rūpējas par bāreņiem un vecāku pamestajiem bērniem!

Arī Bībelē mēs varam ļoti daudz lasīt par uzupurēšanos. Vecajā Derībā mēs varam izlasīt par šādiem upuru veidiem:

1. Dedzināmais upuris (3Moz. 1.), kad dzīvnieks pilnībā tika sadedzināts uz altāra. Tas simbolizēja pilnīgu nodošanos Dievam, pielūgsmi un paklausību.

2. Ēdamais (jeb graudu upuris (3Moz. 2) – tas tika pagatavots no miltiem, eļļas un vīraka; daļa tika sadedzināta, pārējais palika priesteriem. Tas simbolizēja pateicību un nodošanos Dievam no darba augļiem.

3. Pateicības jeb mieru upuris (3Mozus 3) - kā pateicības, solījuma vai labprātīgais upuris. Daļu sadedzināja Dievam, daļu apēda upurētājs un priesteri kopīgā mielastā. Tas simbolizēja kopību un mieru ar Dievu; prieku, pateicību.

4. Grēku upuris (3Moz 4.–5.). Tas tika pienests, kad cilvēks nejauši grēkoja vai apgānīja svēto vietu. Dzīvnieka asinis tika izmantotas šķīstīšanai (uz altāra, reizēm arī svētnīcā). Tas simbolizēja grēka izpirkšanu un attīrīšanos.

5. Vainas jeb atlīdzības upuris (3Moz. 5.–7.). Tas tika upurēts, kad bija nodarīts pārkāpums pret Dieva svētumu vai citu cilvēku. Upurētājam bija arī jāatlīdzina zaudējums (plus piektdaļa). Tas simbolizēja vainas atzīšanu un izlīgumu gan ar Dievu, gan ar cilvēkiem.

Vēl bija arī ikdienas upuri – rīta un vakara (4Moz. 28:3–8), sabata un svētku īpašie upuri (4Moz. 28–29), pirmās ražas, piedzimšanas vai šķīstīšanās upuri u.c. (3Moz. 12, 15).

Par visiem šiem upuru veidiem mēs varam lasīt, ka Dievs tos pavēlēja veikt. Un tomēr pravieša Jesajas grāmatā (1.nod.) mēs arī varam lasīt, ka Dievs Sodomas pilsētas cilvēkiem saka: ,,Man ir apnikuši jūsu aunu un baloto teļu dedzināmie upuri, man netīk jēru un āžu asinis.’’ Sodomas iedzīvotāji bija sajaukuši ārējās darbības upurēšanu, lūgšanas, svētku svinēšanu ar īstām pārmaiņām, kuras pie viņiem Dievs vēlējās redzēt. Viņš saka, ka svētki gan ir krāšņi un skaisti, bet tajā pašā laikā bezdievības pilni. Lūgšanu ir daudz, un tomēr tās Dievam nepatīk, viņš saka. Viņš pat saka: lai cik liels būtu ari jūsu skaitāmo lūgsnu daudzums, Es jūs tomēr neuzklausu, jo jūsu rokas ir aptraipītas ar asinīm. Dievs redzēja, ka cilvēki aiz visas šīs upurēšanas, svētku svinēšanas un garajām lūgšanām vēlējās paslēpt savus grēkus. Šie cilvēki, par kuriem runā Dievs, neko dzīvē nemainīja. Viņi izpildīja ārējās lietas, veica kādus rituālus, taču viņu sirdis palika tādas, kādas bijušas. Dievam nevajag tikai upurēšanu un grēksūdzes. Dievs vēlas reālas pārmaiņas. Viņiem tas dārgi izmaksāja, jo bija jāuztur ārējais tēls, bet tajā pašā laikā viņi paturēja savu īsto es. Viņi neupurēja to, kas bija patiesi jāupurē – savas iegribas, savu egoismu, savas iekāres un ļauna darīšanu. Viņš saka: ,,Jūsu rokas asiņu pilnas – mazgājieties, šķīstieties, aizvāciet savus ļaunos darbus no manām acīm, beidziet darīt ļaunu, mācieties darīt labu, dzenieties pēc taisnības, lai apspiestais laimīgs, taisnīgi tiesājiet bāreni, aizstāviet atraitni!’’ Vai gan tas nebūtu liekulīgi – sacīt, cik pareizi vārdi, bet nekad savā dzīvē nepalīdzēt nevienam bārenim?

Mēs varam uzcelt kaut vai desmit baznīcas, bet ja mēs neatgriežamies no saviem ļaunajiem darbiem un Dievam netīkama dzīvesveida, tad tas neko nedos. Šodienas evaņģēlija lasījumā (Lk. 19) mēs dzirdējām par Caķeju, par kādu komisku vīru, kurš uzkāpa kokā, lai tikai redzētu Jēzu. Šis Caķejs bija virsmuitnieks. Ja muitnieki jau tā bija naudas izspiedēji un neieredzētākie cilvēki tautā, tad Caķejs bija īsts viņu simbols, jo viņš ne tikai pats izspieda naudu, bet, būdams virsmuitnieks, saņēma vēl arī nodevas no muitniekiem, kuri bija viņa pārraudzībā.

Un tomēr viņš vēlējās redzēt šo slaveno Jēzu. Viņš noteikti par Jēzu bija daudz ko dzirdējis. Tādam bagātniekam tas noteikti bija arī pazemojoši – kāpt kopā, lai tikai Jēzu redzētu. Tomēr notika vēl kas – Jēzus ieraudzīja viņu. Un šeit ir tas moments, kas raksturo pārmaiņas cilvēkā – ka cilvēks un Jēzus sastopas – ka abi ierauga viens otru.

Jēzus, tā vienkārši sakot, uzprasās pie šī virsmuitnieka ciemos - ,,Man šodien jāiegriežas tavā namā’’ – Viņš saka, bet mēs varam arī lasīt sirdī – man jāienāk tavā sirdī, domā Jēzus. Jēzus viņam pat nesacīja, ka viņš kaut ko ir darījis nepareizi vai ka viņam tagad jāatsakās no savas bagātības. Tomēr to izdarīja viņu abu sastapšanās, ka Caķejs sacīja: ,, Redzi, Kungs, pusi no savas mantas esmu gatavs atdot nabagiem, un, ja esmu no kāda netaisnīgi kaut ko izspiedis, to atdošu četrkārtīgi.’’ Viņš varēja arī sacīt – es aiziešu kaut ko upurēt uz templi, jo es jau saprotu, ka kaut ko esmu ņēmis par daudz un esmu izspiedis no cilvēkiem naudu. Un turpinātu darīt visu, kā līdz šim darīja. Un šeit ir tā atšķirība. Sodomas iedzīvotāji gan upurēja, bet darīja briesmīgas lietas. Un mēs zinām, kas notika ar Sodomu un Gomoru – tur palika vien tukša vieta par spīti visiem šiem upuriem. Bet Caķejs – otrādi – tika izglābts Dieva Valstībai, jo Viņš ieraudzīja, kas ir Jēzus, un Jēzus ienāca viņa sirdī.

Visi šie upuru veidi bija ieviesti nevis tādēļ, lai būtu ārēja izrādīšanās, bet gan tādēļ, ka Dievs ar to cilvēkam mācīja, ka viņa grēki kaut ko maksā – tas piepildījās Jēzū Kristū. Ar laiku palika tikai ārējais un cilvēka aizmirsa un nedomāja līdzi, kādēļ viņi to dara. Cilvēkiem, kuri patiesi nenožēloja savus grēkus un negodāja no sirds Dievu, tas bija bezjēdzīgi. Līdzīgi ja mēs dziedātu valsts himnu par to, lai Dievs svētī Latviju un tomēr darītu visu pretēji tam, ko māca Dievs, tad tāda dziedāšana vairs nav lūgšana, bet tikai valsts simbols bez īsta satura, tikai čaula bez kodola. Par patiesu nožēlu liecina patiesas pārmaiņas. Tie, kuri ņēmuši negodīgi, labojas un atdod tiem, kurus apkrāpuši. Kuri aprunājuši citus, atvainojas un pārstāj to darīt. Kuri dzīvojuši kopā bez laulības, labojas un apprec savas sievas, kuri krituši atkarībās, patiesi no tām ārstējas. Kurš pametis savus bērnus, tos atstādams par bāreņiem, no sirds nožēlo un labojas.

Caķejs bija daudz grēkojis. Un neko tas šiem apspiestajiem cilvēkiem nedotu, ka viņš nožēloja un aizgāja un templi upurēt, bet gan tas ka viņš atdeva to, ko no viņiem izspiedis, tas gan kaut ko mainīja un kaut ko par viņu liecināja un liecināja par Kristu, kādu brīnumu spēj paveikt Kungs Kristus. ,,Jēzus viņam sacīja: “Šodien šim namam pestīšana ir notikusi’’. Caķejam dārgi maksāja interese par Jēzu – sākot no raušanās kokā līdz tā, ka viņam bija jāatsakās no visas savas bagātības. Es esmu pieredzējis cilvēkus, kuri atgriezdamies no grēkiem, aiznesa atpakaļ uz veikalu to, ko bija agrāk nozaguši. Piedzīvot tādu kaunu, piedzīvot tādu atvainošanos, tas nebūs nav viegli un vienkārši, jā tas ir patiesi pazemojoši. Tajā pašā laikā – tas ir tā vērts, jo tad ir notikusi patiesa pestīšana. Un Dievs par patiesu nožēlu saka: ,, Kaut jūsu grēki ari būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie ari būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna.’’, jo patiesais upuris un patiesā samaksa par grēkiem ir pienesta – un tā ir Kungs Kristus. Kā rakstīts vēstulē efeziešiem: ,, “Kristus mūs ir mīlējis un nodevis sevi par mums kā upuri un Dievam patīkamu smaržu.” (Ef. 5:2). Svētīgu visiem Bāreņu svētdienu!

ĀMEN.

Màcítàja Ilgvara Matísa sprediķis 26.oktobrí.

"Es jau tieku ziedots kā lejamais upuris, un manas aiziešanas laiks jau ir klāt. Krietno cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis un ticību saglabājis. Vēl tik man atlicis taisnības vainags, ko tajā dienā man piešķirs Kungs, taisnais Tiesnesis, un ne tikai man, arī visiem citiem, kam viņa atnākšana ir mīļa. … Manā pirmajā aizstāvībā pie manis nebija neviena, bet visi mani pameta – lai viņiem tas netiek pieskaitīts! Man līdzās bija Kungs un apveltīja mani ar spēku, lai caur mani tiktu paveikts sludināšanas uzdevums un visas tautas dzirdētu vēsti, un es tiktu atbrīvots no lauvas mutes. Mani atbrīvos Kungs no jebkura ļauna darba un izglābs savai Valstībai, kas debesīs. Viņam slava uz mūžu mūžiem! Āmen!’’ (2Tim. 4:6-8; 16-18)

Labdien, brāļi un māsas Kristū! Viens no draudzes kristīgās mīlestības principiem ir diakoniskā kalpošana jeb praktiskas rūpes vienam par otru. Un te mēs saprotam ar to ļoti bieži, ka mums ir diakonijas darbinieki un mums ir draudzē arī atbildīgais – diakonijas nozares vadītāja, kas ir uzņēmusies īpašas rūpes par draudzes vecākajiem un nespēcīgākajiem. Tomēr mums tajā būtu jābūt iesaistītiem itin visiem. Otrajā Vēstulē Timotejam apustulis Pāvils runā gluži kā atvadoties no visiem, jo smagā stāvoklī atrodas cietumā. Un lai cik skarbi būtu apstākļi šajā cietumā, kur viņu ieslodzīja par kristīgās ticības sludināšanu, viņš vēl joprojām ir pie skaidra saprāta un viņa vēstules iedvesmo kristiešus visur, kur vien šīs vēstules tika saņemtas. Pāvils tajā mirklī jūtas kā ziedots upuris, kura laiks ir pienācis. Tomēr viņš tai dienai ir gatavs, kad viņu notiesās uz nāvi. Viņš raksta Timotejam un visiem, kas caur viņu lasīs Pāvila vēstuli ,,krietno cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis un ticību saglabājis’’. Mūs visvairāk arī dzīvē no cilvēkiem var iedvesmot tieši tie, kuri ir kādā grūtā situācijā un tomēr nepadodas. Ja mums ir veselības grūtības, mēs varam lasīt par cilvēkiem, kuri izdarījuši lielas lietas, būdami pat gultas. Pagājušajā nedēļā es lasīju par kādu 90 gadīgu sievieti Lielbritānijā, kura savā vecumā pabeigusi universitāti, ko bija atlikusi izdarīt 70 gadus. Mēs varam uzzināt par cilvēkiem, kuriem nav roku un kāju un tomēr ir spējuši iedvesmot tik daudzus un paveikt darbus ar savu intelektu un tamlīdzīgi. Savukārt, Pāvils mūs iedvesmo nepagurt ticības grūtībās un tajās nepadoties. Ja tev ir dzīvē kādas grūtības, Dieva Vārds vienmēr palīdzēs un iedvesmos, tomēr ir situācijas, kad vajadzīgs kāds cilvēks ar kuru parunāties. Un uz šodienu ir tik daudz iespēju sazināties ar cilvēkiem visā pasaulē un uzzināt, kā viņi tika galā ar savām grūtībām un kā iemācījās nepadoties. Un ne tikai pasaulē, bet ja mēs meklēsim un patiešām ieklausīsimies, mēs atklāsim, ka tādi cilvēki ir ne tikai tālu, bet arī līdzās.

Otra lieta, ko mēs varam smelties no šīs apustuļa Pāvila vēstules Timotejam, ir viņa sāpes un pārdomas par to, ka viņš jūtas atstāts.

Viņš raksta: ,,Manā pirmajā aizstāvībā pie manis nebija neviena, bet visi mani pameta – lai viņiem tas netiek pieskaitīts!’’ Lai cik viņš būtu stiprs un varētu teikt, ka viens pat no stiprākajiem cilvēkiem ticībā, kāds jebkad dzīvojis, tomēr cilvēcīgi viņam ļoti pietrūka, ka pie viņa ir klāt ticības brāļi un māsas, kad viņam jāstāv bija tiesas priekšā. Līdzīgi kā Kristum, ka tad, kad Viņš tika tiesāts, mācekļi bija izklīduši un viņu pametuši. Jēzus zināja, ka tiks pamests, un to jau arī mācekļiem pirms tam pravietoja, sacīdams ,,Lūk, nāk stunda un jau atnākusi, kad jūs izklīdīsiet katrs uz savu pusi un atstāsiet mani vienu. Bet es neesmu viens, Tēvs ir ar mani. To es jums sacīju, lai jums būtu miers manī. Pasaulē jums būs apspiešana, bet stiprinieties: es uzvarēju pasauli.’’ (Jņ. 16:32). Arī apustulim Pāvilam cietumā ļoti sāpēja vientulība, tomēr viņš uzreiz arī piedod, tādēļ viņš raksta: ,, visi mani pameta – lai viņiem tas netiek pieskaitīts’’. Arī tie draudzes brāļi un māsas, kuri nevar vairs tikt uz dievnamu un tikties ar savu draudzi ne ar saviem spēkiem, ne citu palīdzību, nav tāpēc pelnījuši tikt pamestiem, jo viņi nenāk ne savas negribēšanas dēļ, ne neticības dēļ, bet gan nespēka dēļ, un tādēļ jo īpaši viņiem ir nepieciešams draudzes brāļu un māsu atbalsts.

Apustulis Pāvils uzsver, ka pat tad, ka visi viņu pameta un nebija līdzās, tomēr, kā viņš raksta ,,Man līdzās bija Kungs un apveltīja mani ar spēku, lai caur mani tiku paveikts sludināšanas uzdevums’’. Viņš ar to uzsver, ka Dievs nepamet pat tad, kad pamet un pieviļ cilvēki. Viņš turpina paļauties uz Dievu un zina, ka Kungs viņu izglābs itin no visa un vedīs uz Savu Valstību.

1. Grūtības ir vieglāk izturēt tad, ja tur zini, kādēļ tev tās jāiztur. Šajā gadījumā Apustulis Pāvils izturēja cietumu tādēļ, ka zināja, ka Kristus dēļ tas ir tā vērts un ar to viņš iedvesmoja citus kristiešus.

2. Palīdz izturēt arī tas, ka tu zini, kas tevi sagaida pēc grūtībām. Sv. Pāvils zināja, ka galā viņu sagaidīs Dieva Valstība – neatkarīgi no tā vai viņam būs nāvessods vai arī viņš tiks atbrīvots no cietuma.

3. Izturēt palīdz Dieva tuvums, paļaušanās uz Viņu visā pilnībā, līdz pat galam.

4. Palīdz un dod spēku ticības biedru atbalsts. Tieši šīs lietas viņam iztrūka.

No Pāvila ticības uz Pestītāju Jēzu Kristu mēs un, iespējams, ka vēl simtiem gadu uz priekšu cilvēki iedvesmosies, mācīsies un ņems piemērus.

Dalies ar saviem iedvesmas piemēriem arī tu un esi pats par iedvesmu citiem, jo viss, kas mums ir, ar ko mēs varam kalpot, galu galā jau nav no mums pašiem, bet no mūsu Kunga, no mūsu Dieva. Iedvesmo arī pasaulīgi cilvēki arī kādām lietām, tomēr viņu iedvesmas piemēri aizved uz viņu spēku un varēšanu, tie neceļ uz augšu. Tieši kristīga iedvesma ir tā, kas ved mūs pie Pestītāja un Viņa dāvātās žēlastības caur grēku piedošanu. Grēkus mums Dievs piedod ne Pāvila un citu apustuļu dēļ, ne mācītāja dēļ, ne baznīctēvu un svēto dēļ, bet Kristus upura un ciešanu dēļ. Tādēļ arī Apustulis Pāvils, cietumā un cilvēku atstātībā vēstuli (pirms pēcvārda) noslēdz ar ne uz sevi vērstiem vārdiem, bet gan ar vārdiem ,,Viņam slava uz mūžu mūžiem! Āmen.’’

Màcītāja Ilgvara Matīsa sprediķis 19.oktobrī.

Labdien, brāļi un māsas Kristū! Šodienas evaņģēlija lasījums, Jēzus līdzība par atraitni un netaisno tiesnesi (Lk. 18:1-8) tiem, kuri nāk regulāri uz dievkalpojumiem un lasa Bībeli, noteikti ir zināma, taču vēlu jūsu uzmanību pievērst dažiem aspektiem, kuriem, ļoti iespējams, ka citkārt mēs paejam garām.

Jēzus līdzībā runā par kādu tiesnesi, kuri ir gan cilvēki ir pilnīgi vienaldzīgi, gan tieši tāpat arī viņam ir vienalga, ko domā Dievs. Viņš ir šajā amatā, bet viņš sen ir aizmirsis, kādēļ. Iespējams, ka jūs arī zināt tādus cilvēkus, kuri to ir aizmirsuši. Uz kuriem raugoties, jūs nodomājat – izskatās, ka viņam viss ir vienalga un ka tie cilvēki, priekš kuriem viņš strādā, ir tikai tādēļ, lai viņam būtu darbs. Tomēr amati taču pastāv tādēļ, lai ar tiem kalpotu priekš cilvēkiem, nevis cilvēki tādēļ, lai būtu amati. Un ir skumji, ja cilvēks to ir aizmirsis. Tomēr cilvēka dzīvē tas ienāk pamazām – šī rutīna un apnikums. Kādam tie ir pēdējie gadi līdz pensijai un viņš vēlas vienkārši ,,atstrādāt’’, bez kaut kādas dziļākas jēgas. Reizēm tas ir tāds stāvoklis, pie kura tu nonāc, kad neviens tavu darbu nenovērtē vai arī kad tu redzi, ka ar savu darbu tu īsti nespēj neko ietekmēt. Tomēr pēdējais variants tiesneša darbā atkrīt, jo viņš spēj ietekmēt ļoti daudz. Un kādēļ gan Jēzus piemin atraitni? Tādēļ, ka, ja atraitne nāk lūgt iztiesāt viņas lietu, tas patiešām ir sarežģīti tajos laikos. Tas nozīmē sievieti, kurai nebija stiprā vīrieša pleca un, ja pretī ir kāds pretinieks, kurš šo sievieti bija apkrāpis vai darījis tai pāri, tad bija tiešām ļoti grūti pierādīt taisnību un saprast, kurš runā patiesību. Tādēļ tiesnesis šo lietu ilgi atlika un to nekustināja. Bet šī atraitne nebija kāda klusā būtne, kura samierinātos – viņa nāca pie tiesneša atkal un atkal, līdz panāca, ka viņas lieta tiktu iztiesāta. Patiešām ziņkāre moka mūs ar to, kā tad Jēzus šo līdzību būtu stāstījis tālāk – iedziļinoties, kas tā bija par lietu un kāds bija tās spriedums, tomēr Jēzus paliek pie šī un vērš uzmanību uz neatlaidību, vēršoties lūgšanās pie Debesu Tēva un ticību, kas paliks vai attiecīgi nebūs paliekusi cilvēkos, nākot Jēzum otrreiz.

Tiesnesis sāka sevī spriest: ,,lai gan es Dieva nebīstos un no cilvēkiem nekaunos, tomēr, lai viņa mani nemocītu, es gribu viņas lietu izlemt, citādi viņa vēl beigās nāks un man sitīs vaigā.’’ – viņš jūt, ka šī lieta ir tik jau ļoti samilzusi, ka viņš vēl arī pats var saņemt apkaunojumu jeb pliķi vaigā. Taču šī spriešana sevī – vai tā kaut ko neatgādina? Cilvēki bieži mēdz domāt kaut ko pie sevis vai arī, kā mēdzam sacīt, ,,parunāt ar gudru cilvēku’’ – tas ir ar sevi. Kas ir tavs labākais padoma devējs? Kur tu meklē padomu, kad esi neziņā, kad nesaproti, kad tev ir šaubas? Vai tu arī parunā ar sevi? Šim tiesnesim jau nebija īpaši nekādu citu variantu, jo viņš Dieva nebijās jeb viņam uz Dieva padoms bijis nebijis, viņš nelasītu Rakstus, lai meklētu tajos atbildi. Un cilvēki viņam bija diezgan vienaldzīgi. Viņš bija tā nocietinājies sevī, ka viņam neinteresēja, ko domāja citi. Taču viņam bija kāda robeža un šī robeža bija šis publiskais pazemojum - šis pliķis sejā. Viņš zināja, ka viņam beigušies ir attaisnojumi šo lietu atlikt.

Tas man atgādināja kādu 2001. gadā notikušu incidentu, kad uz Latviju atbrauca Velsas princis Čārlzs un kāda jauniete no Daugavpils mēģināja iepļaukāt viņu ar neļķēm. Šai jaunietei ar princi nebija absolūti nekāda sakara. Viņa bijusi pret Latvijas iestāšanos NATO un viņa bija arī kādas nacionālboļševiku kustības dalībniece, taču viņa noteikti uzskatīja sevi par varoni, mēģinot šādu darbību – publiski pazemot šo britu monarhijas pārstāvi, tagadējo Lielbritānijas karali.

Katrs mēs mēdzam apspriesties ar sevi (pie sevis apdomāties). Un pat tad, kad esam prasījuši padomu citiem, nereti tas ir tikai sevis mierināšanai, ja, patiesībā, jau mēs tik un tā esam izdomājuši, kā mēs rīkosimies. Tieši tāpat arī tad, ja meklējam uz kādu savu situāciju atbildi Bībelē, un vēlamies tur atrast to, ko vēlamies. Tad pirms jautāt padomu citiem un meklēt to Rakstos, uzdod pie sevis šo jautājumu – vai es esmu vispār gatavs tam, ka Dievs domā citādi, kā es? Vai es esmu gatavs tam, ka otra cilvēka padoms būs labāks par manu sasteigto vai tieši otrādi – atlikto plānu? Ja nē, tad kādēļ tu vispār jautā un kādēļ tu meklē? Te mums jāatgriežas vēlreiz pie tā, ka Svēto Rakstu mērķis nav sniegt tev labu pašsajūtu un apstiprināt tavs pēdiņās pareizās domas, bet gan mainīt -mainīt tavu dzīvi, likt atgriezties no grēkiem, iegūt pestīšanu un mūžīgo dzīvi. Ja tu domā, ka tavā dzīvē vispār nav neko vērts mainīt un tajā viss ir perfekts, tad nav vērts arī lasīt Svētos Rakstus.

Jēzus par cilvēku attieksmi uz Rakstiem reiz sacīja tā: ,, Jūs pētāt rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par mani! Bet jūs negribat nākt pie manis, lai iegūtu dzīvību.’’ (Jņ. 5:39-40) –Dzīvība raksturo to, ka tu esi dzīvs, tu neesi vienmuļš, bet tu attīsties, tevī ir šī dievišķā rosība. Tas nozīmē, ka tu nevis izlasīsi un noteiksi pie sevis – ,,Jēzus tik skaisti to pateica’’, bet tu esi gatavs, ka tas, ko tu izlasīsi mainīs tavu dienu un tavu dzīvi. Tu esi gatavs, ka Viņš mainīs tavu nodomu un tavus izdomātos plānus, ka Viņš mainīs to, kā tu lietas darīsi, kā tu runāsi cilvēkiem, kā tu otram piedosi un kā nožēlosi – tikai tad var teikt, ka tu iegūsti dzīvību šeit, lai turpinātu dzīvot Debesīs. Vai tu esi uz to gatavs, kad tu atver Svētos Rakstus?

Ja tu meklēsi padomu sevī un runāsies ar sevi, kā Jēzus stāstītajā līdzībā netaisnais tiesnesis, tu arī to sevī atradīsi, bet nav garantijas, ka tas būs labs padoms.

Šodienas lasītajā Vārdā no Apustuļa Pāvila 2. vēstules Timotejam skanēja šādi vārdi: ,,Un ka tu no mazām dienām zini svētos rakstus, kas spēj padarīt tevi gudru, ka tu iegūsti pestīšanu ticībā, kas sakņojas Kristū Jēzū. Ikkatrs Dieva iedvesmots raksts ir arī noderīgs mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, Lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam.’’ (2Tim. 3:15-17.) Apustulis Pāvils atgādina, ka Dieva vārds padara cilvēku gudru – nevis vienkārši apstiprina cilvēka paša gudrību. Ja mēs vienmēr būsim ļoti apmierināti ar savu gudrību, tad mūs būs grūti kaut ko paņemt sevī no Rakstiem.

Dieva Vārds šeit arī atgādina, ka Dievs neatstās pamestas visas mūsu lietas jeb mums izdarītās pārestības. Tas ir arī reizē kā mierinājums cilvēkiem, kuri pieredz netaisnības un pāridarījumus, ka Dievam tie ir zināmi. Mums nav jāuztraucas par to, vai Dievs vilcinās vai nē. Visam ir savs iemesls un ir savs īstais laiks. Kristus ar šo līdzību arī liek ņemt vērā, ka ja jau pat netaisnais tiesnesis beigu beigās ķērās pie šīs atraitnes lietas viņas neatlaidības dēļ, tad kur nu vēl vairāk Dievs izlems visas mūsu lietas, kad mēs Viņu pielūdzam dienu un nakti.

Tātad Dievs dara savu un mēs - savu. Mums jāpaliek dienu un nakti lūgšanās un jābūt tiešām neatlaidīgiem, un jāpaliek ticībā līdz pat Kristus otrajai atnākšanai. Dievs savukārt visu saliks, kā saka, pa pareiziem plauktiņiem, un par to mums nav vairs jāuztraucas, ja mēs to zinām un uzticamies Viņam. Cilvēki mēdz būt ļoti neatlaidīgi savos mērķos un savos sapņos, un tas ir labi, bet cik vēl vairāk mums jābūt neatlaidīgiem savās lūgšanās un ticībā uz Dievu! ĀMEN

Mācītāja ILGVARA MATĪSA spredķis 5.oktobrī.

Labrīt, mīļā draudze Pļaujas svētkos!

Uz to, kas un kādi ir cilvēka ticības augļi var paskatīties dažādi: var paskatīties uz to no laikā (vai tas būtu gadu tūkstotī, gadsimtā vai vienā gadā) , var paskatīties, kādi tie ir draudzē un var paskatīties, kādi tie ir konkrētā cilvēkā – tevī un manī, kas ir visbūtiskākais. Un ja mēs tā godīgi apskatīsimies, tad apratīsim, ka mums īsti nav, ar ko lielīties. Cilvēka lielīšanas ir sauciens pēc uzmanības, pēc uzslavām un goda izrādīšanas, tas ir aicinājums pēc novērtējuma un atzinības. Tomēr šīs visas ir gaistošas lietas, Ja tu kaut ko dari šo, tikko nosaukto lietu dēļ, tad labāk tev agrāk to saprast, kā vēlāk, ka nav tā vērts.

Apustuļi sacīja Jēzum ,,Vairo mums ticību’’. Tieši ticībai ir jādzen uz priekšu cilvēku darīt, nevis atzinībai vai uzslavām. Tieši ticība ir tas iemesls, kādēļ mēs šodien esam šeit.

Citā reizē Jēzus saka: ,,Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu.’’ (Jņ. 4:34). Tātad tā ir pat kā nepieciešamība, ka mēs darām Dieva pavēlētus uzdevumus. Mēs pārtiekam ne tikai no rezultāta, no tā, kas ir ievākts, no augļiem, bet arī no paša procesa. Draudzes kontekstā varētu teikt tā, ka mēs topam piepildīti ticībā ne jau tikai caur to, ka mums ir par kādu draudzes locekli vairāk, bet no evaņģēlija sludināšanas darba. Tāpat arī dievkalpojumam, nevar vienmēr pateikt, ka ir kāds taustāms rezultāts, pat ja mēs apzināmies, ka tie procesi, ko Dievs pie mums paveic dievkalpojuma laikā, notiek, tomēr šo rezultātu nevaram mēs uzskaitīt. Tāpēc arī apustuļi Jēzum lūdz – ,,vairo mums ticību’’. Tādēļ uz baznīcu pilnīgi noteikti var nenākt tie, kuriem ir liela ticība. Kas ir liela ticība? Nu vismaz sinepju graudiņa lielumā. Jēzus sacīja: ,,Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš un jūs sacītu uz šo vīģes koku: izraujies ar savām saknēm un dēsties jūrā,- viņš jūs paklausītu.’’ (Lk. 17:6) – ja kādam ir tik liela ticība, ka viņš var kokam likt pārcelties no sauszemes augt uz jūru, tad pavisam noteikti viņš var nenākt vairs uz baznīcu. Bet kamēr tas tā nav, tikmēr ir jānāk.

Jēzus arī attēlo laicīgu kungu un kalpu attiecības. Tomēr pats Kristus nav tāds Kungs – Viņš ir Kungs, kurš nāk lai kalpotu. Vairāk Viņš šo laicīgo kungu – kalpu attiecību modeli runā uz mācekļiem tādēļ, lai viņi viens otram nelielītos par to, kurš vairāk no viņiem ir strādājis vai kuram ir lielāka ticība.

Kad mēs domājam par darbu, tad spriežam, ka tas ir tādi darbi, kā nopļaut zāli, uzcelt kādu ēku, dibināt skolu vai vēl kas cits tamlīdzīgs. Tomēr Vecās Derības kontekstā, kur runa ir par darbu, un ka tu tiksi tiesāts pēc saviem darbiem, tur ir pirmkārt tas saistīts ar baušļu ievērošanu, ka tas ir tas darbs, ne jau lopus ganīt vai ko tādu – nē. Un Jaunās Derības kontekstā visbiežāk tur, kur runa ir par darbu, tur vairāk par evaņģēlija sludināšanas darbu un žēlsirdības darbu. Tie ir Dieva pavēlēti darbi, kas dod labumu tev pašam, jo tiek vairota caur to tava ticība un citiem, kuri to piedzīvo kā tavas ticības liecību. Tie tev ir nepieciešami, bet vēl daudz vairāk par visu ir nepieciešama Kristus žēlastība. Lai cik tev būtu labu darbu, tev arvien to nebūs nekad pietiekami, lai iemantotu Debesu Valstību. Kā Pāvils arī rakstīja: ,,Viņš mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc Savas žēlsirdības’’ (Tit. 3:5) ,, Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu’’.

Šodienas lasījumā no vēstules Timotejam (1Tim.6:11) skanēja šie vārdi: ,,dzenies pēc taisnības, dievbijības, ticības, mīlestības, pacietības, lēnprātības’’.

Kāpēc gan lai Dievs nedotu, ja tu patiešām pēc tām dzenies. Ja tu dzīsies pēc atzinības, goda un uzslavām, tu to dabūsi, pavisam droši. Izdari, kādas lietas, ar kurām iegūsi atpazīstamību, visiem stāsti, ko tu esi darījis un diezgan droši, ka dabūsi uzslavas un godu. Bet Dievs mums māca, ka tas kristietim nav nepieciešams. Tev ir vajadzīga taisnība, dievbijība, ticība, mīlestība, pacietības, lēnprātība’’. Un tie ir tie augļi, kurus nevar nosvērt kilogramos un nevar novērtēt, cik laba ir bijusi raža, bet tie ir šie neredzamie augļi, ka Dievs tevi ir mainījis un tu šajās lietās esi audzis, neatkarīgi no tā, vai citi to ir pamanījuši vai nē.

Ir jau skaisti pienākt pie lieliem, grezniem dievnamiem un tad varētu spriest – kādus lielus darbus darījuši cilvēki, ka viņiem ir kas tāds. Bet tā var spriest arī par skolu, par jaunu tiltu un pat par lielveikalu. Ārēji redzamās un pamanāmās lietas var būt kā rezultēts iekšējiem ticības augļiem, bet var arī nebūt, jo mēs nezinām katra cilvēka motivāciju, līdz ar to ir viegli kļūdīties un aplami spriest. Kad mēs ieraugām kaut ko ārēji spožu un pamanāmu, mēs varam nodomāt, ka kādā cilvēkā ir bijusi tik liela dievbījība, ka viņš ar to pagodina Dievu, taču izrādītos, ka tieši otrādi – viņā bijusi vairāk goda un atzinības meklēšanas, un tieši tā ir bijusi viņa motivācija, un vēl citā gadījumā – bizness un naudas ieguves avots..

Aiz visa ārēji redzamā spožuma pasaulē to Dieva īsto darbu mēs tā arī varam nepamanīt, kas ir daudz vērtīgāks par visu ārēji redzamo.Citā reizē vēl apustulis Pāvils tos sauc par Svētā Gara augļiem, rakstīdams: ,,Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, izturība, krietnums, labestība, uzticamība, lēnprātība, savaldība.‘’ (Gal. 5:22)

Tie ir augļi, kurus nevar nopirkt ne par kādu naudu, tieši tāpēc tie ir visvērtīgākie. Tas, ko varam pienest no tā, kas mums ir, no sava dārza, tas ir mūsu pienākums un arī prieks, lai tādejādi pagodinātu Dievu un visi kopā pateiktos par Viņa dāvanām, jo patiesa ticība vairo pateicību un pateicība – ticību!

ĀMEN

Sprediķis 28.09.2025

,,Bija kāds bagāts vīrs, kas tērpās purpurā un smalka lina drānās un lepni dzīroja ik dienas. Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds ar vātīm klāts nabags, vārdā Lācars. Tas kāroja ēst to, kas krita no bagātnieka galda, bet tikai suņi nāca un laizīja viņa vātis. Un notika, ka nabagais nomira un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātais nomira un tika apglabāts. Ellē, ciezdams mocības, viņš pacēla acis un no tālienes redzēja Ābrahāmu un viņa klēpī Lācaru. Un viņš sauca: tēvs Ābrahām, apžēlojies par mani un atsūti Lācaru, lai viņš iemērc pirksta galu ūdenī un atvēsina manu mēli, jo es ciešu mokas šajās liesmās. Bet Ābrahāms sacīja: dēls, atceries, ka tu visu labo saņēmi savā dzīvē, tāpat kā Lācars visu slikto; tagad viņš šeit gūst iepriecinājumu, bet tu ciet mokas. Turklāt starp mums un jums ir nolikts liels bezdibenis, lai tie, kas gribētu pāriet no šejienes pie jums, to nevarētu, nedz arī no turienes pie mums. Tad tas sacīja: es tevi lūdzu, tēvs, sūti viņu uz mana tēva namu, jo man ir pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī viņi nenonāk šajā mocību vietā. Bet Ābrahāms atbildēja: viņiem ir Mozus un pravieši – lai viņi tiem klausa. Tad viņš teica: nē, tēvs Ābrahām! Ja vien kāds no mirušajiem dotos pie viņiem, tie atgrieztos no grēkiem. Bet Ābrahāms sacīja: ja viņi neklausa Mozu un praviešus, viņi neticēs, pat ja kāds no mirušajiem augšāmceltos.” (Lk. 16:19-31)

Labdien brāļi un māsas Kristū!

Jēzus runā uz ļaudīm kādu līdzību par vienu nabaga vīru, kuram nav ko ēst un kas ir ar vātīm apklāts. Un par kādu bagātu cilvēku, kuram visa ir pa pilnam tik daudz, ka viņam nav jāstrādā, un viņš var iztikt no iepriekšējo paaudžu saņemtā mantojuma.
Jēzus izmanto šādā līdzībā krasi pretējus tēlus, tomēr tiem ir arī kaut kas kopīgs. Ne viens, ne otrs nestrādāja. Bet viens no tiem gulēja zem klajas debess, kā jau bezpajumtnieks un otrs iekšā namā. Vienam nebija nekā, ko ēst, bet otram bija visa pa pilnam. Tomēr abu dienas aizritēja zināmā rutīnā – Lācaram diena pagāja gaidot ēdiena druskas, bet otram skaisti ģērbjoties, un katru dienu dzīrojot. Kā vienam, tā otram dzīvē nekas nemainījās. Tomēr viens nonāca Debesīs un otrs – ellē.
Jēzus mums attēlo tikai vienu dzīves mirkli, bet katram no viņiem ir savs stāsts, kā viņi pie tā nonāca. Arī mēs pie cilvēkiem bieži vien redzam šī brīža mirkli, bet nezinām cilvēka pagātni. Spriežot pēc Jēzus apraksta par Lācara vātīm – mēs varam domāt, ka šim cilvēkam bija kāda ādas slimība. Un dēļ šīs slimības viņš nevarēja dabūt darbu. Acīmredzot, viņam nebija arī tuvinieku, kuri viņu pabalstītu, jo tad viņš negulētu ar tādu pazemojumu pie bagātā nama durvīm. Jēzus ar šo līdzību mūs aicina domāt. Mēs bieži vien izdarām savus spriedumus, un tik bieži tie izrādās aplami. Šis Lācars bija tāds kā dzīves pabērns. Nesen es arī satiku šādu dzīves pabērnu, kad uzņēmu mašīnā kādu pusmūža sievieti ar invaliditāti, kurai bija arī kādas slimības no dzimšanas, bet kurai vairs šeit nebija neviena tuvinieka, citi bija ārzemēs, citi miruši, vēl citi – norobežojās. Un viņa devās ceļā pie kādas tantes, cerēdama, ka viņai atļaus palikt tur pa nakti, jo viņai nebija pastāvīgas vietas, kur dzīvot. Vienīgais, no kā viņa dzīvoja, bija no žēlastības, viņai katra diena bija meklēt, kur palikt, kādam lūgt. Jā, viņa bija no cilvēkiem, kurus mēdz saukt par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām vai funkcionāla rakstura traucējumiem vai vēl kā savādāk. Un jā, viņa kaut ko noteikti varētu darīt, bet arī tur viņai būtu vajadzīga liela palīdzība un atbalsts saprast, kā un ko.
Es domāju, ka tieši šeit Jēzus šo līdzību vairāk saista ar paļaušanos. Nabaga Lācaram nebija nekā, vienīgais, uz ko viņš cerēja, bija žēlastība. Dieva žēlastība, bagātnieka žēlastība, garāmgājēja žēlastība, pat suņu žēlastība, kuri laizot viņa vātis remdēja viņa sāpes. Savukārt bagātniekam nevajadzēja žēlastību ne no viena. Viņam nebija ne jausmas, kas ir žēlastība, jo viņam viss bija. Un patiesi – daudz patīkamāk taču ir būt tam, kurš dod, nevis tam, kurš lūdz. Patiesībā viņam vajadzēja žēlastību, tikai viņš to nezināja – viņam vajadzēja to no Dieva par saviem grēkiem, par savu izlaidību un slinkumu, par savu skopumu un varbūt vēl daudz ko citu, bet viņš to nezināja un nesaprata.
Taču Lācaram, šim brūcēm noklātajam bezpajumtniekam žēlastība bija viss, kas viņam bija, jo viņam nebija nekā redzama, uz ko paļauties – ne veselības, ne pajumte, ne ēdiena, ne naudas, ne tuvinieku – nekā, bet tikai žēlastība. Jā, arī tiem, kuriem šodien no mums ir kaut kas stabils mūsu dzīvē – alga vai pensija, kādi pastāvīgi ienākumi, vieta, kur dzīvot, draugi un cilvēki blakus, tas ir labi. Bet tāda diena, kad ir jālūdz žēlastība, var pienākt kādā brīdī, kuru tu negaidi. Kaut kas var notikt tāds, ko tu nevari paredzēt. Ja tu šobrīd vari būt tāds, kuram nav jālūdz no citiem, bet kurš var dot, tad arī dod.
Jēzus šos divus tēlus nostāda šajā līdzībā arī kā pretmetus, lai parādītu, ka vienam no šiem cilvēkiem bija ārkārtīgi daudz ko dot, tik daudz, ka viņš varēja dzīrot un dzīrot katru dienu. Tik daudz dzīrot, ka, iespējams, priekš viņa tas bija tas veids, kā aizmirsties, kā nedomāt par to, ka beidzot būtu jādomā un jāsāk kaut ko darīt, kaut ko mainīt. Tomēr viņš to tik ilgi atlika, ka pienāca nāves diena, un bija par vēlu. Tā ir ar lietām, kuras atliekam, var pienākt diena, kad ir par vēlu.
Kā atklājās tālāk līdzībā, tad šim bagātajam vīram bija vēl pieci brāļi, kurus viņš pat no elles mokām, tajās pats nonākdams, gribētu brīdināt, tomēr to nevar. Cik daudzi, šobrīd nonākdami ellē, iespējams kliegtu ,,lūdziet Dievam piedošanu, kamēr vēl varat, atkāpieties no grēkiem, kamēr vēl varat, vērsiet skatus uz Jēzu, kamēr vēl varat’’, bet tas nav iespējams. Taču līdzība noslēdzas ar vārdiem: ,,ja viņi neklausa Mozu un praviešus, viņi neticēs, pat ja kāds no mirušajiem augšāmceltos’’ – un patiešām – Jēzus augšāmcēlās un joprojām tik daudzi cilvēki netic.
Nabaga Lācars visu slikto saņēma dzīvē, bet tagad guva svētlaimi. Bagātais otrādi – visu saņēma šajā dzīvē, bet tagad cieta mokas.
Dievs no mums neprasa būt nabagiem un lūgt žēlastības dāvanas jeb kļūt no tādiem, kam kaut kas ir par tādiem, kam nekā nav. Gluži otrādi – Dieva vārds mums saka, ka ,,strādnieks ir savas algas cienīgs’’. Bet Dievs mūs aicina ieraudzīt, ka katrs var nonākt tādā situācijā, kad ir jālūdz palīdzība un nenoraidīt ikvienu cilvēku, kurš lūdz palīdzību.
Un ieraudzīt to, ka ja tev šobrīd viss ir, tad tomēr tas nav tikai no tava darba, tava talanta, bet arī no žēlastības, kas tev ir dota no Dieva. Tādēļ palīdzi citiem, kamēr tu vari, negaidi to brīdi, kad tu uzzināsi, ko nozīmē palīdzēt tikai caur to, kad tev pašam tev vajadzēs palīdzību.
Arī apustulis Pāvils mācīja vēstulē Timotejam: ,,…dievbijība pati par sevi jau ir liela bagātība. Bet liels ieguvums ir dievbijība ar pieticību: 7jo mēs neko neesam ienesuši šajā pasaulē un neko nevaram arī iznest.’’ (1Tim. 6:5-7)
Kristus nāca uz šo pasauli palīdzēt mums visiem, kaut Viņam viss pieder un nekā no mums nevajag. Mums visiem vajag Kungu Jēzu Kristu, bagātiem, nabagiem – visiem, jo Viņam ir tas, ko mēs neviens nevaram pats nopelnīt un nopirkt, un tā ir grēku piedošana. Tādēļ pa īstam dzīvot, nenozīmē, pilnīgi visu izbaudīt savā dzīvē, bet gan piedzīvot, kas ir Dieva žēlastība. Jā, to pat nav tik vienkārši formulēt un izstāstīt, bet tieši piedzīvot to var un vajag. Tie, kam klājas grūtāk, tiem vārds žēlastība ir pieņemamāks, bet kristiešiem tas ir ne tikai pieņemams, bet vārds, bez kura nevar dzīvot, nomirt un augšāmcelties. Ne velti tas Bībelē ir minēts 130 reižu. Vārds, kas mums ir tik salds un mīļš. Tiem, kuri to nepazīst, tas šķiet atbaidošs, rūgts un derdzīgs, viņi to vēl nevēlas saprast, ne pieņemt, ne pat izteikt, jo ,,es taču visu varu sasniegt pats’’. Bet vajadzīgs tas ir visiem – jā pat pasaules visvarenākajiem, visbagātakajiem, ir nepieciešamais šis mīļais Kristus Vārds, kas ir žēlastība. Kaut agrāk mēs to visi spētu aptvert!
ĀMEN.

Māc. Ilgvars Matīss

28.09.2025.

Mācītāja ILGVARA MATĪSA sprediķis 14.septembrī- Tēvu dienā.

.........

Labdien, mīļā draudze! Viena no lietām, kura palīdz mums ticības pieaugšanā ir spēja atcerēties to, kas ir bijis jeb mūsu spēja apzināties savas pagātnes kļūdas tā, lai tajās neatgrieztos. Atcerēties arī visus brīnuma darbus, ko Dievs mūsu dzīvē ir paveicis un par tiem slavēt Dievu. Atcerēties un neaizmirst savus ticības biedrus, ar kuriem sākās kopā mūsu ticības ceļš, lai arī kā šis ceļš šobrīd, iespējams, ka ir pašķīries. Spēja saprast pagātni palīdz nenovilkt starp visu vienādības zīmi. Un Bībelē ir vairāki mudinājumi, kur Dievs liek cilvēkiem atcerēties, piemēram:

,, Atceries, ka tu biji vergs Ēģiptē, un Kungs, tavs Dievs, tevi izveda no turienes ar stipru roku un izstieptu elkoni; tādēļ Kungs, tavs Dievs, tev pavēlēja svinēt sabata dienu.’’ (5Moz. 5:15);

,,Nebīsties no viņiem, bet atceries, ko Kungs, tavs Dievs, darīja faraonam un visiem ēģiptiešiem.’’ (5Moz. 7:18);

,,Atceries visu to ceļu, pa kuru Kungs, tavs Dievs, tevi četrdesmit gadus vadīja pa tuksnesi, lai tevi pazemotu un pārbaudītu, lai zinātu, kas ir tavā sirdī – vai tu turēsi viņa baušļus vai ne.’’ (5Moz. 8:2);

,,Atceries, neaizmirsti, kā tu tuksnesī apkaitināji Kungu, savu Dievu! No dienas, kad tu izgāji no Ēģiptes zemes, līdz pat jūsu nākšanai šai vietā, jūs esat bijuši nepaklausīgi Kungam. (5Moz. 9:7

,,Bet atceries, ka tu biji vergs Ēģiptē un ka Kungs, tavs Dievs, tevi no turienes izpestīja’’ (5Moz. 24:18)

Dievs liek cilvēkam atcerēties, lai cilvēks nesāktu idealizēt pagātni vai kādus aizgājušus laikus, bet lai cilvēks pieminētu un atcerētos, no viņš ir ticis izglābts. Un es domāju, ka tieši tāpat, kā šie citāti no Vecās Derības, kas liek jūdu tautai atcerēties un pieminēt par to, kā Dievs viņus izveda no Ēģiptes zemes verdzības, tieši tāpat arī mums ir jāpiemin, to un jāsvin, ka esam kļuvuši par kristiešiem.

Un jā, par to jau esmu daudzkārtīgi sprediķojis, ka ārēji bieži vien kristietis var neatšķirties no nekristieša. Un kā viens, tā otrs var darīt kādus labus darbus. Tomēr kristietis, atšķirībā no nekristieša, ļoti skaidri zina, ka viņš netiks pestīts šo darbu dēļ, bet viņam arvien jāpaļaujas tikai uz Kristus darbu un Viņa pestīšanas nopelnu. Būtisks ir stāvoklis, kurā tu atrodies un tas ir pilnībā mainījies, kad tu kļuvi par Dieva bērnu, no pagāna par kristieti, no ellei nolemtu cilvēku par Dieva atpestītu grēcinieku. Un, lai arī tu kļūdies un tev nākas katru dienu nožēlot atkal kādas lietas, un atzīt savu nepilnību, tomēr tu esi pestīts mūžīgai dzīvei. Tāpēc, lai arī var izskatīties, ka kristietis no nekristieša ne ar ko īpaši neatšķiras, patiesībā, tie ir velna vēlēti maldi, kuros viņš vēlas, lai cilvēki dzīvo un tādejādi novēršas no Kristus un kristīgas ticības.

Arī Apustulis Pāvils to Efezas draudzei vēstulē atgādināja, rakstīdams: ,,Tāpēc atcerieties, ka jūs reiz bijāt pagāni miesā, ko tie sauc par neapgraizītajiem, ko dara miesā ar rokām apgraizītie; ka jūs tanī laikā bijāt bez Kristus, atšķirti no Israēla valsts, svešinieki no apsolījuma derībām, bez cerības un bez Dieva pasaulē.’’ – Tātad atceries un slavē Dievu par to, kas tavā dzīvē mainījās, par to, ka Dievs tevi pieņēma par savu bērnu, par to, ka Kristus mira par taviem grēkiem, atceries un neturi to par pašsaprotamu lietu .

Gluži, kā arī svinot šodien Tēvu dienu, mums jāatceras, ka būt par tēvu, vīrietis nevar izpelnīties. Nav tāda nopelna un tādas samaksas, ko viņš būtu veicis un tad viņam būtu šāds tituls. Nē, tas ir ne par ko, tā ir Dieva dāvana, ka viņš dod tev šādu iespēju, šādu titulu un amatu. Bet tu vari paskatīties, kas ir mainījies, salīdzinot laiku, kad nebiji vēl tēvs un tagad kad esi! Uzlūko iespēju būt par tēvu kā iespēju mainīties pašam uz labo pusi!

Šodienas evaņģēlija lasījums ir šāds: ,,Daudzi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap viņu, lai viņu dzirdētu. Farizeji un rakstu mācītāji kurnēja: “Šis pieņem grēciniekus un kopā ar tiem ēd.” Bet viņš tiem sāka stāstīt līdzību: “Kurš cilvēks no jums, kam ir simts avju, vienu pazaudējis, neatstāj tās deviņdesmit deviņas tuksnesī un nedodas pakaļ pazudušajai, līdz to atrod? 5Un, atradis avi, viņš to ceļ uz saviem pleciem priecādamies 6un, pārnācis mājās, sasauc draugus un kaimiņus un tiem saka: priecājieties līdz ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis. Es jums saku: tāpat arī debesīs būs lielāks prieks par vienu atgriezušos grēcinieku nekā par deviņdesmit deviņiem taisnajiem, kuriem atgriešanās nav vajadzīga.’’ (Lk. 15:1-7)

Jēzus mums runā līdzību par pazudušo avi, kurai bija vajadzīgs gans atšķirībā no pārējām avīm, kurām šķita, ka ir labi tāpat, būt labāk tuksnesī, kur nav ēdiena, nekā ar ganu. Viena avs pret deviņdesmit deviņām. Deviņdesmit deviņas paliek, bet viena aiziet ar Kristu. Cik reizēm dzīvē, iespējams, ir grūti būt tam vienam, atšķirties no tiem deviņdesmit deviņiem. Tomēr, kā mēs to lasām, tad tieši to vienu Kristus paceļ uz saviem pleciem un pārnes mājās. Mēs esam tie mājās pārnestie, tie vieni iepretim deviņdesmit deviņiem. Un lai kā mums ir žēl to deviņdesmit deviņu, tomēr labāk ir būt tam vienam, mājās pārnestajam. Jēzus šīs līdzības – gan par mājās pārnesto avi, gan par atrasto grasi, stāstīja pie galda, kur bija klātesoši sabiedrībā ne visai cienījami ļaudis, kā rakstīts – muitnieki un grēcinieki, bet tur bija arī farizeji un mācītāji.

Farizeji un mācītāji vēlējās Jēzus oratora spējas izmanot savā labā. Viņi vēlējās, ka Jēzus ar laiku tomēr sāktu runāt ko līdzīgu, kā runā jau viņi un tad viņi varētu ar viņa palīdzību, iespējams, paveikt lielas lietas. Tomēr jo vairāk laiks gāja uz priekšu, jo vairāk viņi aptvēra, ka Jēzus visus iepriekšējos laikus un Mozus mācību skaidro pavisam citādi un ka viņi to nevar nedz saprast, nedz pieņemt. Un tad vēl viņš labprāt ir pie viena galda ar muitniekiem un grēciniekiem. Taču Jēzus nodoms bija starp visiem, kas tur bija pie galda, atrast šo vienu grēcinieku, kuru paņemt uz saviem pleciem un kā pazudušu grasi atrast noklīdušu grēcinieku, kurš caur Jēzu ieraudzītu, ka viņam šī atgriešanās ir vajadzīga. Paštaisnie un iedomīgie paliks pie galda, bet tie, kuriem vajadzīga glābšana aizies ar Jēzu.

Tāpēc nevairieties vienmēr no sliktas un pagrimušas sabiedrības, jo Jēzus to nedarīja, bet meklējiet arī starp visiem kādu paklīdušo, kuru vest pie ticības! Lieciniet par Viņa pestīšanas darbu, kur vien iespējams! Tomēr, lai tu spētu to darīt, pats paliekot šķīsts, tev ir pašam jācenšas būt par labu paraugu.

Atgādinu vēlreiz šīs dienas lasījumu no vēstules Timotejam: ,,Izvairies no pasaulīgiem vecu sievu stāstītiem mītiem. Vingrini sevi dievbijībā, 8jo miesīgā vingrināšana ir visai maz noderīga, bet dievbijība ir noderīga visās lietās, jo tai ir tagadējās un nākamās dzīves apsolījums. Uzticami un pilnīgi atzīstami ir šie vārdi. 10Tādēļ mēs arī nopūlamies un cīnāmies, jo ceram uz dzīvo Dievu, kas ir glābējs visiem cilvēkiem – it īpaši ticīgajiem. Sludini to un māci. Neviens lai tevi nenicina tavas jaunības dēļ, topi paraugs ticīgajiem savos vārdos, dzīvē, mīlestībā, ticībā, šķīstībā’’. (1Tim. 1:12-17)

Starp citu, iespējams, lasījāt par ASV konservatīvās domas pārstāvja Čārlija Krka (Charles James Kir) slepkavību. Un mani, tāpat kā daudzus ieinteresēja, kas viņš bija. Jo viņu noslepkavoja tieši par to, kas viņš bija. Čārlijs Krks pirmkārt bija pārliecināts kristietis, viņš jebkurā pasākumā, kurā runāja, izmantoja iespēju pārliecinoši apliecināt savu ticību. Otrkārt viņš bija un ir divu mazu bērnu tēvs un savas sievas vīrs, kurš tika nogalināts 3 gada vecumā, savas uzrunas laikā Jūtas Štata universitātes pilsētiņā, kur tobrīd viņu klausījās vairāki tūkstoši klausītāji. Viņa darbībai bija vairāki virzieni, viņš nodibināja kristīgi konservatīvi kopienu mobilizēšanas organizāciju. Viņš iestājās pret LGBT propogandu. Un, jā, viņš bija prezidenta Trampa atbalstītājs, tomēr daudzreiz arī viņam oponēja un nepiekrita. Viņš bija izcils orators, kurš spēja ļoti talantīgi uzrunāt cilvēkus, ar argumentiem, pret kuriem bija grūti diskutēt. Taču viņš vienmēr labprāt diskutēja ar cilvēkiem, kuri domāja citādi, pretēji viņam. Viņa uzskats bija, ka visiem cilvēkiem jābūt runas brīvībai. Viņa viena no būtiskākajām domām bija, ka vienmēr ir jārunā ar oponentiem. Ka vardarbību pielieto tie, kas neprot debatēt un argumentēt. Un tieši tā arī notika pret viņu. Kāds nespēja runāt, diskutēt, bet prata šaut un savu viedokli spēja izteikt tikai šādi.

Ne visas viņa idejas ir tādas, kurām visi piekritīs, bet atlasīju dažus izcilus, viņa teiktus vārdus, ar ko arī vēlos noslēgt šodienas uzrunu un novēlēt ikvienam Tēvu dienā:

,,Es ticu Bībelei un ticu, ka Kristus trešajā dienā augšāmcēlās no mirušajiem. Šī ir manas ticības pamatne, un tā vada manas rīcības.”

“Jēzus Kristus bija Dievs cilvēka miesā. Viņš vispirms mums parādīja, kā dzīvot, bet, pats svarīgākais, Viņš bija dāvana mums: ja mēs Viņu pieņemam kā savu Kungu un Glābēju, tad mums būs mūžīgā dzīvība.”

“Mērķim ir jābūt cilvēku atgriešanai baznīcā, ticības stiprināšanai, laulības un ģimenes dzīves veicināšanai. Tāds ir konservatīvisms, ko es pārstāvu – piedāvāt redzējumu, kas ne tikai pauž manas vilšanās, bet arī iedvesmo citus.”

“Nav loģiski domāt, ka tas viss ir tikai nejaušība. Bērna dzimšana, mūsu spējas tikt dziedinātiem, pat apziņa pati – tas viss šķiet brīnumaini. To skatīt tikai kā laimīgu nejaušību virkni ir mazāk saprātīgi, nekā to atzīt par mērķtiecīgu plānu.”

“Jēzus uzvarēs nāvi, un tu vari dzīvot.”

“Es gribētu, lai mani atceras pēc drosmes ticībā. Tas būtu pats svarīgākais. Pats svarīgākais ir mana ticība.”

,,Nekad nepadodies, nekad neatkāpies un vienmēr tiecies pēc uzvaras.’’

ĀMEN

Sprediķis 31.08.2025

,,Un notika, ka Jēzus iegāja sabatā kāda farizeju priekšnieka namā maizi ēst; un tie Viņu novēroja. … Bet novērodams, ka ielūgtie izvēlas sev pirmās vietas, Viņš stāstīja tiem līdzību, sacīdams: ,,Ja tevi kāds ieaicina kāzās, tad neieņem pirmo vietu, jo varbūt viņš ir aicinājis kādu cienīgāku par tevi, un atnācis tas, kas tevi un viņu ielūdzis, nesaka tev: Dod šim vietu, un tad ar kaunu tev būs jāieņem pēdējā vieta. Bet kad tevi kāds aicinās, ej un ieņem pēdējo vietu, lai tad tas, kas tevi aicinājis, nāktu un sacītu tev: Draugs, virzies augstāk! Tad tev būs gods viesu priekšā.. Jo katrs, kas sevi paaugstinās, tiks pazemots, bet kas pazemosies, tas tiks paaugstināts. Bet tam, kas Viņu bija ielūdzis, Viņš sacīja: Ja tu sarīko pusdienas vai vakariņas, neaicini savus draugus, nedz savus brāļus, nedz radus, nedz bagātus kaimiņus, ka viņi kādreiz arī tevi neielūdz, un tad tu būsi saņēmis atlīdzību, Bet ja tu rīko mielastu, aicini nabagus, kropļus, klibus un aklus! Un svētīgs tu būsi, jo viņiem nav ar ko tev atlīdzināt, bet tev tiks atlīdzināts, kad taisnīgie augšāmcelsies.’’ (Lk. 14:1, 7-14)
            Labrīt, mīļie brāļi un māsas Kristū! Kā ir cilvēkam dzīvot, kad viņam šķiet, ka viņam pienākas, bet viņš nedabū? Es domāju, ka tādam cilvēkam nav viegli, jo viņam sanāk bieži vilties. Un tad, kad viņš nedabū to, ko domājis, viņš pārdzīvo daudzas reizes vairāk, kā tas, kurš nesaņem, bet viņš arī nav uzskatījis, ka viņam pienākas. Atceros, ka reiz kāds cilvēks man sacīja, ka arī cieņa ir jānopelna. Es tam, kā jau kristietis, nepiekrītu, jo uzskatu, ka katrs cilvēks ir jāciena, pirms, viņš kaut kā to būtu pelnījis, un tā arī cenšos to darīt. Tomēr tas, ka man tas reiz tika pateikts, ka cieņa ir jānopelna, atgādināja citu cilvēku domāšanu, kāda tā realitātē ir. Un tad jautājums, kad tad ir gana izdarīts, kad ir tā robeža sasniegta, kur viņam tevi būtu jāciena? Protams, ka tādas normas nav, tādēļ otrs ir jāciena, pirms tu vēl esi bildis ar viņu kaut vārdiņu.
Tajā pašā laikā mums jāatceras, ka mēs, ja cieņu saņemam, pirms to esam pelnījuši, tad tā ir Dieva žēlastība, neuztversim to, kā pašu par sevi saprotamu. Savukārt, ja cilvēks pats sevi paaugstina, tas Dievam nepatīk. Tieši otrādi – Kristus māca, ka katrs kas sevi paaugstinās, tiks pazemots. Kādā veidā? Tādā, ka cilvēks, kad par sevi daudz labi domā, ir pašpārliecināts un jūtas pārāks par citiem jau šajā dzīvē var saņemt smagu triecienu tad, kad atklās, ka visa apkārtējo cieņa ir nepatiesa. Tāds cilvēks var pievilties arī tad, kad zaudēs savu amatu vai kad paliks vecs un slims un atklās, ka šī cieņa, ko viņš dabūja, bija balstīta uz viņa bagātību vai varu, bet grūtībās viņš tiek atstāts un nicināts. Turklāt viņš, protams, var saņemt arī pazemojumu, kad ir uzskatījis, ka viņš ir tik ļoti labs, ka ir pelnījis Debesu Valstību, bet Dievs viņam to nedos, jo viņš ir noraidījis.
            Jēzus arī runā par aprēķina mielastu. Ir cilvēki, kuri ielūdz tikai tādēļ, lai ar to dabūtu sev kādu labumu. Savukārt pie kristiešiem tā nedrīkst būt. Varbūt mums šķiet, ka mēs neesam tādi, bet pārbaudīsim pie sevis – vai nav tā, ka mēs lielākās dāvanas tiem, no kuriem mēs ceram pēc tam arī paši dabūt lielas dāvanas? Vai nav tā, ka dārgākās dāvanas aiziet bāgātākajiem un niecīgākās dāvanas tiem, kuriem ir jau tā ir vismazāk? Tas ir tas, kā praksē var pārbaudīt savu kristietību – vai tu proti dot tam, kurš nekad nespēs iedot tev?
            Jēzus atgādina, ka mums tiks atlīdzināt, kad taisnīgie augšāmcelsies. Ja tu nesaņem šajā pasaulē cieņu, tu tiksi ar to atalgots ar to Augšāmcelšanās dienā. Ja tev nepietiekami dod atalgojumu par tavu darbu, bet tu tik un tā to labi izdari, tev būs atalgojums Debesīs. Ja tev ir darīts pāri, tev būs tūkstoškārt svētlaimība. Un ja maz būsi saņēmis un daudz citiem devis, tad Debesu Valstībā tev netrūks itin nekā. Varētu teikt, ka katra nesavtīga rīcība ir ieguldījums Dieva Valstībā.
Vēstulē ebrejiem rakstīts: ,,Un mums taču šeit nav paliekamas pilsētas, bet mēs meklējam to, kas nāk. Tad nu vienmēr caur viņu nesīsim Dievam pateicības upuri, tas ir, mūsu lūpu augļus, kas apliecina viņa vārdu. 16Neaizmirstiet labdarību un līdzdalību citu vajadzībās, tādi upuri ir tīkami Dievam.’’ (13:15-16).
{irms dažām dienām ģimenes vakara lūgšanas laikā lasījām kādu stāstiņu no grāmatas ,,365 iespējas’’, kas ir diezgan iederīgs arī saistībā ar šīs dienas tēmu.
,,Kāda bagāta sieviete nonāk debesīs un eņģeļa pavadībā dodas uz savu mājokli. Viņi tuvojas kādai lielai, skaistai mājai ar atvērtiem logiem un baltiem, plīvojošiem aizkariem. Sieviete eņģelim saka:” Šī noteikti ir manējā!” Eņģelis atbild:” Nē, šī pieder tavai mājkalpotājai, kura uzticami pie tevis strādāja līdz mūža galam, kaut tik bieži nenovērtēju viņas darbu!” Ejot tālāk, paveras skats uz vēl vienu māju, kuru ieskauj krāšņs dārzs.
“ Vai šī būtu mana?”: sieviete jautā eņģelim. “Nē, šī pieder tavam dārzniekam, kurš ļoti mīlēja savu darbu. Viņš bez kurnēšanas nāca rudeņos vākt lapas un apsegt rožu krūmus; ziemā nopurināt sniegu no trausliem kociņiem un vienmēr parūpējās, lai tevi iepriecinātu ar svaigiem ziediem vāzē!”
Nākošā bija viņas šofera māja, kurš bija vadājis kundzi no vienas vietas uz otru. Atsaucies uz saimnieces zvaniem nakts vidū un bieži uzklausījis viņas pilno sirdi.
Turpat bija vēl dažu kalpotāju mājas, lielākas un mazākas, bet visas krāšņas.
Sieviete , klusējot, sekoja eņģelim, gaidot. ka tūlīt, tūlīt jau kāda no tām būs viņas. Bet iela tuvojās galam un tur stāvēja maza, pavisam necila mājiņa!
Sieviete nodomāja, noteikti jau vēl pagriezīsimies un …. bet eņģelis apstājās un norādot uz būdiņu, teica:” Laipni lūgta mājās!”
“ Tu noteikti ko esi sajaucis,” sieviete pārsteigti teica!
“ Nē, neesmu viss!, kundze! Cik atsūtīji, par tik arī uzcēlām,” atbildēja eņģelis.
            Stāsts ir stāsts, tomēr tas liek aizdomāties. Tas, ar ko tu esi palīdzējis citiem, to tu esi devis Dievam un iesējis Debesu Valstībā, tu to esi ieguldījis Mūžībai.
            Visas reizes, kad esi pazemojjies, lai cilvēkam liecinātu par Jēzu, ar to tu saņemsi tūkstoškārtīgas svētības un iepriecinājumu Viņa Valstībā. Visas reizes, kad tev ir šķitis, ka tev ir tiesības atriebties un atdarīt otram tāpat kā tev ir darīts pāri, bet tomēr to neesi darījis, tu esi atstājis vietu Dieva dusmībai un neļāvis sevi grēkam, kas tevi pašu var novest ellē. Debesīs neviens cilvēks nebūs nelaimīgs. Tādēļ nesteidzies Debesu valstības svētlaimi par katru cenu izcīnīt šeit caur laicīgiem līdzekļiem, pieprasīdams no cilvēkiem to, ko viņi nevar vai nevēlas sniegt. Un kādreiz pat cilvēki cenšas citu cieņu ar galējiem līdzekļiem, sevišķi, kad runa ir par skolasbiedriem. Lai otrs tevi cienītu, viņš pieprasa, lai tu arī smēķētu, vai iedzertu, lai tu arī kopā ar viņu izdarītu kādas blēdības, lai nevajadzīgi riskētu ar dzīvību. Vai tev noteikti vajag šādu cieņu? Nē, izvēlies tā vietā patiesu draudzību, kas nebalstās uz sliktām lietu kopā darīšanu. Tu gan vari iemantot kāda cilvēka apbrīnu uz zināmu laiku, taču pazaudēt Debesu Valstību uz visiem laikiem.
Atcerēsimies to, ka Dievs cilvēkam var sniegt itin visu un Viņš arī dos itin visu un daudz vairāk, kā varam iedomāties. Cieņa vai apbrīna vai kas cits šeit, ir tik pārejošs un iznīkstošs kā zāle, tāpat arī visa iznīkstošā manta, bet tas, ko iemantojam mūžībai, ko darām labu vai kur pazemojamies Dieva Valstības labad, tas dos neiznīkstošu labumu.
Apustulis Pāvils arī saka: ,,Dievs stājas pretī augstprātīgajiem, bet pazemīgajiem dod žēlastību.’’
1Pēt 5:5b
Pārbaudi sevi, lūdz Dievu, lai Viņš tev uzrāda, vai tu neesi gadījumā augstprātīgs. Un ja esi, nožēlo to un lūdz piedošanu. Un tu piedzīvosi, cik lielu prieku un svētību var iegūt caur šo nomesto nastu.
Jēzus mūs māca: ,,…mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. " (Mt. 11:29)
ĀMEN

Sprediķis Marijas Magdelēnas dienā, 23.07.2025.

,,Un redzi, tanī pilsētā kāda sieva, kas bija grēciniece, dzirdējusi, ka Viņš sēžot farizeja namā pie galda, atnesa alabastra trauciņu ar svaidāmo eļļu un stāvēja aiz Viņa pie Viņa kājām, raudāja un iesāka slacināt Viņa kājas ar savām asarām un nožāvēja ar saviem matiem, un skūpstīja Viņa kājas un tās svaidīja ar eļļu. Bet farizejs, kas Viņu bija aicinājis, to redzēdams, runāja pats pie sevis: "Ja šis būtu pravietis, tad Viņš zinātu, kas šī sieva tāda ir, kas Viņu aizskar; jo tā ir grēciniece." Un Jēzus, to uzrunādams, sacīja: "Sīmani, Man tev kas jāsaka." Viņš atbildēja: "Mācītāj, saki." Jēzus sacīja: "Kādam naudas aizdevējam bija divi parādnieki, viens tam bija parādā pieci simti denāriju un otrs piecdesmit. Kad nu tie nespēja atdot, viņš abiem atlaida parādu. Kurš no abiem to vairāk mīlēs?" Bet Sīmanis atbildēdams sacīja: "Man šķiet, tas, kam viņš vairāk atlaidis." Bet Viņš tam sacīja: "Tu pareizi esi spriedis." Un, pagriezies pie sievas, Viņš sacīja Sīmanim: "Vai tu redzi šo sievu? Es nācu tavā namā, tu Man ūdeni neesi devis Manām kājām, bet šī savām asarām Manas kājas slacījusi un ar saviem matiem nožāvējusi. Tu Mani neesi skūpstījis, bet šī, kamēr Es še esmu, nav mitējusies skūpstīt Manas kājas. Ar eļļu tu neesi svaidījis manu galvu, bet šī ar svaidāmo eļļu ir svaidījusi Manas kājas. Tādēļ Es tev saku: viņas grēki, kuru bija daudz, ir piedoti, jo tā daudz mīlējusi; bet, kam maz piedod, tas mīl maz." Un Viņš tai sacīja: "Tev tavi grēki piedoti." Un tie, kas līdz pie galda sēdēja, sāka pie sevis runāt: "Kas Tas tāds, kas pat grēkus piedod?" Bet Viņš sacīja uz sievu: "Tava ticība tev palīdzējusi, ej ar mieru." (Lk. 7:37-50)

Mums katram ir savs stāsts par to, kā esam saņēmuši Dieva piedošanu. Marijas Magdalēnas stāsts ir ļoti īpašs. Viņa Pestītāja klātbūtni un Viņa piedošanu neuztvēra pašsaprotami. Bieži vien mēs Dieva piedošanu uztveram pašsaprotami – ja esam lūguši piedošanu, tad Dievam ir jāpiedod. Taču šī sieviete to uztvēra ļoti personīgi, ka viņas pagātnes grēki nebija grēki tikai pašai pret savu miesu un dvēseli, tie nebija grēki arī tikai pret -kādiem citiem cilvēkiem, bet gan, pirmkārt = pret pašu Dievu. Viņas uzvedība jebkuram šķistu savāda: nākt no aizmugures Jēzum, kad Viņš ir apsēdies pie galda un, slacīt ar asarām Viņa kājas, tās žāvēt ar saviem matiem, turklāt, uz Jēzus galvas vēl uzliet ļoti dārgu eļļu. Taču, lai cik savādi vai apkaunojoši tas nešķistu, Jēzum daudz būtiskāk ir, kas ir cilvēka sirdī, ka Viņš to dara, tas ir daudz nozīmīgāk par to, kā tas izskatās. Citiem ir ļoti bieži otrādi – mēs mācāmies pareizi izskatīties un pareizi darīt kaut ko, taču sirdī pietrūkst patiesas ticības uz Dievu, un patiesas nožēlas par saviem grēkiem. Viņas pateicība, un šī pazemošanās liecināja par to, cik viņā ir dziļi šī pagātne, ko viņa pati, pat gribēdama, nevar izdzēst. Iespējams, ka viņa bija ielasmeita vai arī laulības pārkāpēja, kā vienu tā otru var apzīmēt šis viņai pieliktais apzīmējums ,,grēciniece’’. Taču mūsu uzdevums nav iedziļināties viņas pagātnē un norādīt uz grēkiem, bet gan ieraudzīt, cik liela ticība un pateicība uz Dievu, viņai bija pēc atgriešanās no grēkiem.
Jēzus norāda uz to, ka viņai bija daudz piedots, tādēļ viņa daudz mīl. Mēs bieži vien redzam, ka cilvēki jautā pēc piedošanas tikai tad, kad vairs nav izejas un tie ir smagi pieķerti vai arī tad, kad kaut ko no otra vēlas, tad palūdz ātri piedošanu, lai kaut ko iegūtu, bet šāda nožēla un pateicība uz Dievu, kāda bija Marijai Magdalēnai, ir ārkārtīgi liels retums. Viņa bija tā, kura palika pie Jēzus, tad, kad Viņš bija pienaglots krustā. Viņa bija tā, kura nāca pie kapa, lai apraudzītu Jēzu pēc nāves. Un tieši viņai Jēzus, kā pirmajai atklājās pēc Augšāmcelšanās.
Kaut mēs spētu būt Pestītājam tik nožēlas, mīlestības, pateicības un uzticības pilni, kā Marija Magdalēna!

Sprediķis 20.07.2025.

,,Un Tas Kungs parādījās viņam pie Mamres ozoliem, kad tas dienas tveicē sēdēja savas telts durvīs. Un viņš pacēla savas acis un skatījās, un raugi, trīs vīri stāvēja viņa priekšā. Tos ieraudzījis, viņš steidzās tiem pretim no telts durvīm, noliecās līdz zemei un sacīja: "Mans Kungs, ja es esmu atradis labvēlību tavās acīs, tad, lūdzams, neej savam kalpam garām. Es likšu atnest drusku ūdens, ko nomazgāt kājas, tad apmetieties zem šī koka. Un es dabūšu kumosu maizes, ka jūs varat savas sirdis stiprināt, pēc jūs varat atkal doties ceļā, jo kādā citā nolūkā tad jūs būtu iegriezušies pie sava kalpa?" Un tie teica: "Labi, dari, kā tu esi sacījis." Un Ābrahāms iesteidzās teltī pie Sāras un sacīja: "Steidzies, paņem trīs mērus miltu no smalkajiem miltiem, iejauc tos un taisi plāceņus." Un Ābrahāms skrēja pie lopiem un paņēma labu un mīkstu telēnu un deva to puisim, steidzinādams to sagatavot. Tad viņš paņēma raudzētu un svaigu pienu un sagatavoto teļu un cēla to viņiem priekšā, bet pats viņš stāvēja pie viņiem zem koka, kamēr viņi ēda. Un tie sacīja viņam: "Bet kur ir Sāra, tava sieva?" Viņš atbildēja: "Lūk, teltī." Bet tas sacīja: "Es atgriezīšos pie tevis pēc gada šinī laikā, un redzi, tavai sievai Sārai būs dēls." (1Moz. 18:1-10a)
Labrīt, mīļā draudze! Šodien Vecās Derības lasījums no 1.Mozus grāmatas jeb pasaulē vairāk pazīstamas kā Genesis jeb Iesākuma vai Sākuma grāmatas ir vairākiem no mums īpaši tuvs ar to, ka esam bijuši šajā vietā, kur tas viss notika. Šajā vietā joprojām ir šie ozolu pēcteči. Taču tas nav galvenais būt, protams, šajā vietā, jo arī mums ir savi ozoli, kas ne ar ko nav sliktāki vai labāki. Daudz vairāk vienmēr jāpievērš uzmanība paša notikuma būtībai, vieta nav tik būtiska. Dieva kalps Ābrahāms ieraudzīja stāvam trīs vīrus. Nebija tā, ka šie vīri devās tieši pie viņa. Taču viņš lūdza tos iegriezties viņa namā. Viņš tiem klanījās līdz zemes un sacīja: ,,Mans Kungs, kaut jel es gūtu tavu vēlību! Nepaej garām savam kalpam’’. Tur ir trīs vīri, bet Ābrahāms tos uzrunā, it kā tur būtu viens. Šajā notikumā, ļoti iespējams, ka šie trīs vīri apzīmē Dieva trīsvienību. Jo tikai Dievu var tā lūgties un viņa priekšā klanīties. Ābrahāms jau bija gados, viņš vairs nebija nekāds jaunais, tomēr viņš skrēja viņiem pretī un pēc tam skrēja pie sievas, lai viņa pagatavo maizi, skrēja uz ganāmpulku, paņēma teļu un to lika sagatavot. Pēkšņi šajā Dieva kalpā radās tāda enerģija, ka viņš burtiski skraidīja šurpu turpu, lai tikai šie vīri vēl viņu uzgaidītu un neaizietu projām. Kāda dedzība pret svešiem vīriem! Bet tie nebija parasti svešinieki. Viens no tiem sacīja: ,,Es noteikti atkal nākšu pie tevis nākamajā gadā ap šo laiku, un, redzi, tavai sievai Sārai būs dēls!”
Cilvēkiem gados kaut ko tādu dzirdēt, noteikti bija mazliet savādi. Tas, pēc kā viņi bija ilgojušies visu mūžu, tagad svešinieku apsolīts. Pats galvenais nebija visa šī gatavošanās, šī gaļa un klaips, pēc kā Ābrahāms skrēja, bet gan pati satikšanās un uzņemšana.
Gluži kā šodienas evaņģēlija lasījumā (Lk. 10:38-42), kur Jēzus ar mācekļiem iegriežas pie Martas, Marijas. Jēzus nāk ar vārda dāvanu, Viņš vēlas dāvināt mācību - tā, lai tas būtu vērtīgs tiem, pie kā Viņš iegriežas. Marija apsēdās un Jēzū klausījās, bet viņas māsa bija aizņemta ar ļoti daudzām rūpēm. Ne sliktām, ne nepareizām. Varētu sacīt, ka pat ļoti labām rūpēm, ar labiem darbiem, rūpējoties par saimniecību. Tomēr viņa palaida garām to, ko Kungs Kristus vēlējās viņām mācīt, turklāt apsūdzēja savu māsu. Taču Jēzus bija šeit un tagad, lai kaut ko dāvinātu, no tā nedrīkstēja atteikties, aizbildinoties ar darbiem.
Un tā ir ar daudziem cilvēkiem šajā pasaulē. Viņi ir tik ļoti aizņemti ar labām lietām, ar rūpēm, ar darbiem un viņi tik ļoti visu laiku gatavojas. Gatavojas gadu gadiem laulībai un tā zaudē laiku, lai būtu kopā viens ar otru, kā vīrs ar sievu. Tik ļoti gatavojas pašam notikumam, kurš paiet ļoti ātri, ka pazaudē būtisko, kam nemaz tik ļoti nav jāgatavojas un ko varētu izdarīt daudz agrāk. Citi cilvēki savukārt tik ļoti gatavojas pirmo reizi atnākt uz dievkalpojumu, ka tā arī vēl gatavojas tam līdz pat nāves stundai. Ābrahāms burtiski skrēja – pēc klaipa, pēc teļa, lai tikai šie vīri, ko viņš ieraudzīja, nepaietu garām.
Svētie Raksti mums neatklāj, vai tā tiešām bija Dieva Trīsvienība vai arī vienkārši Dieva sūtīti trīs vīri, tas mums ticības noslēpums. Taču tur bija kaut kas ļoti īpašs šajā visā notikumā.
Apustulis Pāvils vēstulē Kolosiešiem raksta: ,,Viņš tagad salīdzinājis savā cilvēciskā miesā izciezdams nāvi, lai jūs svēti, bez kļūdām un nevainojami varētu stāties viņa priekšā, ja tikai paliksit savā ticībā stipri un nesatricināti un nenovērsīsities no cerības, kas ir dota evaņģēlijā, kuru jūs esat dzirdējuši.’’(1:22-23)
Nenovērsties no cerības, kas ir dota evaņģēlijā nenovērsties no galvenā. Lai mēs savā ikdienā, kas ir pilna ar dažādām rūpēm un no tām mēs neviens nevaram izbēgt, tomēr paliktu pie galvenā. Gan ticīgajiem ir savas rūpas, gan neticīgajiem. Ābrahāms skrēja tik ļoti ātri, lai tikai šos vīrus nepalaistu garām. Kaut mēs tik ļoti skrietu pie Dieva ar tādu degsmi, it kā Viņš varētu mums aiziet garām, ja mēs kavētos.
Patiesībā jau cilvēkam vispār nevajag daudz, un jo cilvēks paliek vecāks, jo vairāk to saprot, ja vien viņš ir saprātīgs. Tādēļ Jēzus sacīja: ,, Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām. Bet tikai vienas lietas vajag, Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta.“ Šī viena lieta ir – būt pie Kristus.
Es zinu tādas ģimenes, kur šķiet, ka viss ir tik ideāli un dzīve ir tik sakārtota, izglītoti, gudri, strādīgi cilvēki, uzceļ skaistu māja, ar savu darbu uzceļ savu uzņēmumu, visu prot tik labi un gudri izdarīt. Taču vienā jaukā dienā, mēs uzzinām, ka aiziet katrs uz savu pusi… Kāda vairs vērtība visam tam uzceltajam, visam tam ieguldītajam darbam pie šīs kopīgās saimniecības, ja pazaudēts pats galvenais… Un katrs, kurš savā dzīvē ir šajās lietās kļūdījies, zinās pateikt, cik tas, patiesībā, ir viegli. Cik viegli ir novērsties no galvenā un ,,salaist visu dēlī’’, un cik grūti to ir atgūt. Daudzos gadījumos tas tā arī nekad vairs neizdodas. Cik viegli ir baznīcai novērsties no evaņģēlija. Cik daudzas baznīcas pasaulē ir palikušas tādas, kur Dieva vārds vairs nav centrā, bet kur kā galvenais ir palicis vienkārši runas par mīlestību un tukša filozofēšana par ikkatra pieņemšanu, taču to, ko māca Dievs, ir nolikts malā. No graudiem atteikties un barot ļaudis ar sēnalām. Un cik gan liela iespēja, ka šīs Eiropas baznīcas, kuras to jau ir izdarījušas, kādreiz atgriezīsies atpakaļ pie galvenā. Vēl ir tas pats piemērs ar svētajiem. Ka tos tik ļoti dažas baznīcas godā un pielūdz, ka tāda sajūta rodas, ka pats Dievs ar laiku tiek nolikts kaut kur maliņā. Ir viegli pazaudēt galveno, bet ir grūti to atgūt. Mums vienmēr būs ļoti daudz saimniecisko rūpju un nebūšanu, arī draudzē. Kur vien paskaties, tur vajadzīga nauda, prasmīgas rokas un labs padoms, tomēr vienmēr atcerēsimies, ka Dievs šo saimniecību dod mums, nevis mūs, lai tikai būtu saimniecība. Mums ir ļoti skaidrs uzdevums, ko Kristus mums devis, tā ir Kristus lielā pavēle, no kuras nedrīkstam atkāpties (,,Tāpēc ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā, Mācīdami tās pildīt visu, ko es jums esmu pavēlējis.’’ Mt. 28:19-20) Viss pārējais, ko darām un kas ir ar to nesaistīts, ir otršķirīgs. Priekšnieks ir tas, kurš darbā nosaka prioritātes. Mūsu Kungs un Pestījājs, mūsu Labais Gans, draugs un ķēniņš ir Kristus. Lai Dievs mums palīdz, ka nepaejam tam garām, kas patiešām ir būtisks. Lai esam ar tādu dedzību, kā Ābrahāms, kurš ātri skrēja, lai tikai varētu papusdienot ar šiem trīs vīriem un ar tādu vēlmi klausīties Jēzu, kā Marija, kuru īstajā mirklī prata atlikt visu pārējo malā, lai pievērstos pašam Pestītājam. ĀMEN

Sprediķis 6.07.2025.

Tiem ejot pa ceļu, kāds viņam sacīja: “Es sekošu tev, lai kurp tu ietu.” Jēzus tam teica: “Lapsām ir alas un debesu putniem ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur galvu nolikt.” Un citam viņš teica: “Seko man!” Bet tas sacīja: “Kungs, ļauj man vispirms aiziet un apglabāt savu tēvu.” Bet viņš tam sacīja: “Ļauj miroņiem apglabāt savus miroņus, bet tu ej un sludini Dieva valstību!” Vēl kāds cits sacīja: “Es sekošu tev, Kungs, bet ļauj vispirms man atvadīties no saviem mājiniekiem.” Bet Jēzus tam teica: “Neviens, kas savu roku uzlicis uz arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.” (Lk. 9.)
Labdien, mīļā draudze! Tas ir gandrīz kā likums, ka tad, kad esam kaut ko labu izlēmuši, vienmēr mūs kāds centīsies no tā atrunāt. Mēs esam bieži vien gatavi sekot Kristum, bet tikai līdz dievnama vai mājas slieksnim. Līdz ko esam ārpus dievnama, tā mūsu sekošana Kristum beidzas. Jēzum kāds cilvēks sacīja: ,,Es sekošu tev, lai kurp tu ietu.’’ Taču ar šādiem vārdiem jābūt uzmanīgiem. Lai ko tādu sacītu, jābūt gatavam šajā dzīvē atteikties no visa, kas var tam būt par šķērsli. Kādreiz mēs dzīvē piebalsojam citiem, lai izklausās labāk. Taču tad, kad jāsāk tas darīt, par ko runājām un kur piebalsojām, tad mūsos sākas šaubas. Kamēr ir tikai vārdi, tikmēr ir vienkārši, taču, kad jāsāk darīt, tad ir pavisam citādi. Kādam citam Jēzus saka: ,,Seko man!’’. Bet viņš sāk šaubīties, pārdomāt un saka: ,,Kungs, ļauj man vispirms aiziet un apglabāt savu tēvu’’. Tikko vēl viņa tēvs bija pavisam dzīvs, bet nu viņš to grib iet un apglabāt, kad Jēzus saka: ,,Seko man’’? Nē, viņa tēvs ir pavisam dzīvs, bet, līdz ko patiešām jāsāk sekot Kristum, tā viņš meklē iemeslus to nedarīt. Nu viņš gaidīs, iespējams, vēl gadiem, un paliks pie tēvs. Iespējams, ka viņš zina, ka tēvs viņu nekur nelaistu un gribētu, ka viņš mūžīgi paliek pie viņa. Viņš nespēj vēl pats pieaugt un aiziet projām uz to, kur Jēzus viņu aicina. Jēzus zina katru cilvēku un ja patiešām būtu viņš vajadzīgs sava tēva mājās, tad viņš šim cilvēkam nekad nesacītu: ,,Seko man’’.
Drīzāk tās ir attiecības, kurās tēvs un dēls nespēj viens otru atlaist. Tēvs negrib, ka viņa palīgs aizietu un dēls vēl nevēlas uzņemties atbildību pats par savu dzīvi. Līdz ar to viņa vāru: ,,Es sekošu tev, lai kurp tu ietu’’ ir vien tukša skaņa. Jēzus, škietami, atbild ļoti skarbi. ,,Ļauj miroņiem apglabāt savu miroņus, bet tu ej un sludini Dieva valstību! Jēzus zina, ka šis cilvēks vai nu tagad izlems nākt vai arī nenāks nekad. Tagad vai nekad. Ja viņš nenāks pēc Jēzus aicinājuma, tad vēl mazāk pēc kāda cita. Iespējams, ka Jēzus par miroņiem tajā brīdī nosauc jebkuru cilvēku, kuram dzīvē neinteresē nekas vairāk, kā vien ēst un gulēt. Jēzus atklāj, ka tādi cilvēki nedzīvo īstu dzīvi, bet tikai eksistē. Viņi ir dzīvi, bet vienlaikus miruši. Un tādu cilvēku nav maz. Jēzus mūs aicina dzīvē uz ko vairāk, mēs esam radīti kaut kam vairāk, kā tikai eksistēšanai. Un ja apkārtējie mūs kavē kaut kam vairāk, tad nevis viņi ir pie tā vainīgi, bet mēs paši, ka mēs tam pakļaujamies. Jo dzīvē vienmēr būs kādi cilvēki, kas centīsies likt mums šķēršļus tam, ko Dieva spēkā mēs varētu izdarīt, ja tikai mēs darītu. Drīzāk mēs bieži meklējam attaisnojumus un lielākie šķēršļi ir nevis tie, ko mums liek ceļā apkārtējie bet gan tie ir mūsos pašos. Apkārtējie ir tādi, kādi viņi ir, mēs nespējam viņus vienmēr mainīt, taču tas ko mēs varam, ir neļaut, ka viņi mums nemitīgi iestāsta, ka mēs neko nevaram, ka mums nekas neizdosies u.t.t.
Vēl kāds cits sacīja: ,,Es sekošu tev, Kungs, bet, ļauj vispirms man atvadīties no saviem mājiniekiem’’. Šis cilvēks noteikti dzirdēja iepriekšējo sarunu un gribēja izklausīties labāk. Taču Jēzus zināja, kas ir arī viņa sirdī. Viņš atvadīšanās varēja ieilgt no dažām dienām, līdz pat daudziem gadiem. Tādēļ Jēzus viņam sacīja: ,,Neviens, kas savu roku uzlicis uz arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.’’. Šis teiciens, kas jau iegājis pat tautasdziesmās un aforismos, ir ar dziļu domu. Zirgs, kas velk arklu dodas uz priekšu viņš negaidīs, kad arājs raudzīsies visu laiku atpakaļ un kāpsies atpakaļ, lai izlabotu, kā ir arts. Zirgs dosies un negaidīs. Jēzus ir tas, kas velk šo arklu, lai uzartu Debesu Valstības tīrumu, bet mums ir jāpieliek sava roka un jāseko. Kamēr mēs skatīsimies atpakaļ un mūžīgi atvadīsimies no mūsu vecās dzīves, mēs nevarēsim no sirds sekot Kristum. ,,Kāds Viņam (t.i. Jēzum) sacīja: “Es sekošu tev, lai kurp tu ietu.” Jēzus tam teica: “Lapsām ir alas un debesu putniem ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur galvu nolikt.’’ Jēzus ar to sacīja, ka dzīvē ir labi, ka ir katram lai tik daudz, ka tas nekavē tevi darīt to, kā dēļ tu uz šo pasauli esi sūtīts. Tad, kad tev ir par daudz mantu, par daudz īpašumu, tas tev paņem par daudz laika un novērš no mērķa.
Nevienu tas neuztrauca, vai Jēzum bija kur dzīvot, vai Jēzum bija ko ēst un dzert. Jēzus domāja par visiem, dziedināja, mierināja, dāvāja piedošanu un augšāmcēla, bet nevienu nesatrauca, kā ir Jēzum pašam. Pārsvarā visi domāja, kas katram no tā būs, ka viņi Jēzum sekos, ko Jēzus viņiem dos, vai kādi varoņi viņi būs vai kādi piedzīvojumi kopā viņiem būs, taču, kurš gan no viņiem iedomājās, kas no tā būs Jēzum, kāpēc Viņam palīdzēt šiem ļaudīm.
Tā arī mēs bieži vien domājam par saviem vadītājiem ne tikai baznīcā, bet arī savā laicīgajā darbā, bērni mājās par vecākiem, skolā par skolotājiem u.t.t. Mēs viņus kritizējam, meklējam viņos kļūdas un slikto, taču reti kad aizdomājamies, kā ir viņiem.
,,Tāpēc izvēlieties koncentrēties uz to, kāds Tu esi, nevis to, kas Tev ir.
Ko gan iegūst cilvēks, ja tas iemanto visu pasauli, bet savai dvēselei nodara ļaunumu? Un ko cilvēks lai dod kā samaksu par savu dvēseli? (Mat.16:26)
Ir kāds dīvains veids, kā Indijā ķer pērtiķus. Mednieki piesietā kokosriekstā iekša ieliek kādu kārumu un izgrebj tajā pavisam mazu caurumiņu, pa kuru pērtiķis var iebāzt roku. Būtība ir tāda, ka tad, kad pērtiķis satver kārumu, viņš roku vairs nevar izvilkt. Tā nav nekāda maģija. Pērtiķis vienkārši šo kārumu tur savā dūrē un nespēj to atlaist, bet dūre ir pārāk liela, lai to izvilktu caur šauro caurumu.
Ar mums var būt līdzīgi. Mēs varam pieķerties kādām lietām tik ļoti, ka nespējām tās atlaist un ienaidniekam, velnam, tā ir īsta uzvara, jo viņš sagūsta mūs tajā, ko nespējam palaist vaļā, ko nespējam uzticēt Dievam.
Kādiem no mums tā ir manta. Nauda, īpašumi, vai sasniegumi, kas mums ir tik mīļi, ka esam savu sirdi tajos ieslodzījuši. Bet dzīve kļūst auksta tam, kurš savu sirdi iesloga īpašumā.
Un ienaidniekam jau to vien vajag. Viņš jau neķer mūs ar slazdiem, kas nestrādā. Viņš ķer ar to ēsmu, kas tieši mums ir vājā vieta. Viņš nav muļķis, tāpēc mums ir jābūt gana gudriem, lai ienaidnieka nodomus saprastu un neļautu tiem mūs sagūstīt, kā tādus pērtiķus.
Bet tas var būt arī mūsu "es", mūsu ego. Kas neļauj piedot, neļauj tuvoties otram, neļauj piedzīvot to brīvību un dzīvību, ko Dievs jau sākotnēji paredzējis cilvēkam. Tam līdzi nāk lepnums un arī žēlums par sevi. Jēzus teica, ka tam, kurš grib Viņam sekot ir jāaizliedz pašam sevi. (Marka 8:34) Un to ir visgrūtāk izdarīt. Tā, bieži ir tā dūre, kuru nevaram atlaist un tāpēc beigās paši ciešam.’’ (no ,,365 iespējas’’)
Viens no visa Kristus dēļ atsakās, bet cits nē. Māceklis Matejs, kurš agrāk bija muitnieks, spēja atteikties no iepriekšējās dzīves, sāka sekot Kristum un viņa dzīve tika mainīta, mēs pat varam lasīt Mateja evaņģēliju, ko viņš pierakstīja. Savukārt kāds cits – bagāts jauneklis, kuram Jēzus sacīja: “Ja tu gribi būt pilnīgs, ej pārdod visu, kas tev pieder, un izdāvā nabagiem, tad tev būs manta debesīs, un nāc, seko man.” Bet jauneklis, šos vārdus dzirdēdams, aizgāja bēdīgs, jo tam piederēja lieli īpašumi. ' Kas ir mūsu īpašumi, kas mums traucē bieži vien sekot Kristum un kavē no kristīgas dzīves?
Jēzus vienmēr mums mācīs atteikties no tā, kas mums traucē labākai dzīvei un pieņemt to, kas darīs dzīvi pilnīgāku un ne otrādi. Ja mēs no kaut kā esam aicināti atteikties Jēzus dēļ, tad mēs kļūstam viņā daudz bagātāki, kā agrāk. Ja Jēzus aicina Tevi sekot Viņam, tas ir vislabākais aicinājums tavā dzīvē, nešaubies par to ne mirkli! ĀMEN
Māc. I. Matīss

Mācītāja ILGVARA MATĪSA sprediķis 22.jūnijā

,,Un tie nonāca Gerasas apgabalā, kas iepretim Galilejai. Kad viņš izkāpa krastā, no pilsētas pretī nāca kāds dēmonu apsēsts vīrs, kas jau ilgu laiku nevalkāja drēbes un nedzīvoja mājās, bet kapos. Ieraudzījis Jēzu, viņš iekliedzās, nokrita viņa priekšā un skaļā balsī sauca: “Jēzu, visaugstā Dieva Dēls, kāda daļa mums vienam gar otru? Es tevi lūdzu, nemoki mani!” Jo viņš pavēlēja nešķīstajam garam iziet no šī cilvēka. Tas bija ilgu laiku to sagrābis savā varā; to bija sējuši ķēdēm un saistījuši važām, lai savaldītu, bet tas bija važas sarāvis, un dēmons to dzina uz tuksnesīgām vietām. Jēzus tam jautāja: “Kāds ir tavs vārds?” Tas atbildēja: “Leģions.” Jo daudz dēmonu bija viņā iegājuši. Un tie sāka viņu lūgt, lai nepavēl tiem mesties bezdibenī. Bet tur uz kalna bija liels cūku bars. Dēmoni lūdzās, lai ļauj tiem ieiet cūkās. Un viņš tiem atļāva. Dēmoni, izgājuši no tā cilvēka, iegāja cūkās, un ganāmpulks metās lejā no kraujas ezerā un noslīka. 34Gani, to redzēdami, aizbēga un izdaudzināja par šo notikumu pilsētā un laukos. 35Ļaudis iznāca, lai redzētu, kas noticis, un nonāca pie Jēzus un atrada cilvēku, no kura dēmoni bija izgājuši, sēžam pie Jēzus kājām, apģērbtu un pie pilna saprāta, un tie izbijās. Un tie, kas bija redzējuši, kā dēmonu apsēstais tika dziedināts, viņiem to pastāstīja. Viss lielais ļaužu pulks no Gerasas apgabala lūdza viņu iet prom, jo lielas izbailes tos bija pārņēmušas. Un viņš, iekāpis laivā, atgriezās Galilejā. Vīrs, no kura dēmoni bija izgājuši, lūdza ļaut tam palikt kopā ar viņu, bet viņš to raidīja prom, sacīdams: “Atgriezies savās mājās un stāsti, ko Dievs tev ir darījis.” Un tas aizgāja un izdaudzināja pa visu pilsētu, ko Jēzus viņam bija darījis. (Lk. 8:26-39)
Labdien, mīļā draudze! Šodienas evaņģēlija lasījums, ja būsim godīgi, ir diezgan baiss. Tajā mēs ieraugām kādu cilvēku, kurš neuzvedas tā, kā sabiedrībā ierasts. Šis cilvēks staigā bez drēbēm, un dzīvo kapos. Protams, ka Izraēlā siltuma dēļ var dzīvot arī bez drēbēm, tomēr sabiedrībā ir kādas pieklājības un ētikas normas, kas to aizliedz jau kopš Ādama un Ievas laikiem, kad Dievs lika cilvēkiem vilkt apģērbu, jo, kopš pasaulē ir ienācis grēks, kailums, mēdz izraisīt vēl vairāk grēkus. Un kapos nav paredzēts dzīvot, tā ir atdusas vieta mirušo cilvēku kauliem, bet ne kur katru dienu ēst un gulēt. Šis cilvēks mocījās un tika mocīts. Tas kas bija viņu sagrābis, bija ar pārcilvēcīgu spēku. Cilvēki nesaprata, ko iesākt. Lai netiktu nodarīts pāri citiem, apkārtējie bija sējuši viņu ar ķēdēm, lai šis apsēstais cilvēks nenodarītu citiem pāri.
Šeit mēs varam padomāt par kādu sabiedrības šodienas tendenci. Iedomājieties - kas notiktu šodien šādā situācijā šodien? Cilvēki skrietu ar saviem telefoniem to filmēt un fotografēt, rakstītu sociālajos tīklos: ,,cik šis cilvēks ir apbrīnojams un drosmīgs, jo viņam ir drosme atšķirties no citiem, viņš nekaunas no sava kailuma un ir apbrīnojami stiprs, turklāt viņam nav bailes dzīvot arī kapos. Vienkārši unikāls cilvēks!’’
Šajos laikos cilvēki arvien meklē pārsteidzošo un vēlas ar pārsteidzošo pārsteigt vēl citus. Taču tas šim cilvēkam nepalīdzētu. Gluži otrādi - tas situāciju vēl vairāk šim cilvēkam pasliktinātu. Viņu sāktu meklēt citi apbrīnotāji un ļaunumam būtu daudz vairāk iemeslu šajā cilvēkā palikt. Līdzīgi kā tad, ja mēs kāda cilvēka īpatnību īpaši apbrīnojam, tad jautājums, vai tā ir īpatnība, kas ir saistīta ar grēku vai arī vienkārši īpatnība un šis cilvēks ir atšķirīgs. Šajā gadījumā, tas bija saistīts ar grēku, jo viņā bija ļauns gars. Ne vienmēr tad, ja cilvēkā ir kaut kas ļoti atšķirīgs, mums vajag sacīt – lepojies ar to, ka tu esi atšķirīgs, jo varbūt tas ir kas tieši tāds, no kā cilvēkam būtu jātiek vaļā un viņa atšķirīgums ir tas, kas nemaz nepagodina Dievu, bet moka viņu pašu un ieved grēkā vēl citus.
Vēl kādi citi sacītu par šo apsēsto: viņu noteikti vajag ievietot kādā slēgta tipa psihiatriskajā slimnīcā un dot lielu daudzumu zāļu.
Tas, ko redz Kristus, ir tas, ka šim cilvēkam nav kāda slimība, kuru var tā vienkārši izārstēt, bet ka viņā ir kādi ļauni gari. Turklāt – šie ļaunie gari jeb dēmoni atpazīst, ka tas ir Jēzus. Taču tajā brīdī nav vēl pienācis Jēzus laiks, pilnībā iznīcināt ļaunumu, vēl priekšā tajā brīdī ir krusta nāve un Augšāmcelšanās, nevis otrā atnākšana. Tādēļ Jēzus tiem atļauj ieiet cūkās. Tad, kad tas ir noticis, tad šīs cūkas metās lejā no kraujas ezerā un noslīka. Aizgāja bojā ganāmpulks, bet tika izglābts cilvēks. Šeit ir vēl kāds aspekts, ko no tā mums mācīties – lai cik ļoti mums patiktu dzīvnieki un lai cik ļoti mēs tos mīlētu – Jēzus mums māca, ka cilvēks vienmēr jāstāda augstāk, kā dzīvnieki.
Jēzus izglāba šo cilvēku – no dzīves, kurā viņš tika mocīts un kas bija par apgrūtinājumu visiem apkārtējiem. Kā rakstīts, tad ,,Ļaudis iznāca, lai redzētu, kas noticis, un nonāca pie Jēzus un atrada cilvēku, no kura dēmoni bija izgājuši, sēžam pie Jēzus kājām, apģērbtu un pie pilna saprāta, un tie izbijās.’’ Jēzus izmainīja šī cilvēka dzīvi. Tad rodas jautājums: kādēļ cilvēki izbijās? No vienas puses viņi noteikti izbijās no visa šī notikuma kopumā – redzēt to visu, kā šie ļaunie gari tikko mocīja cilvēku, bet tagad cūkas nogāžas no kraujas, bjia biedējoši. No otras puses – šie cilvēki varēja izbīties arī no tā, ka Jēzus varētu redzēt arī visu ļaunumu, kas ir viņos pašos. Taču, patiesībā, Jēzus, mūs nevēlas biedēt, bet gan palīdzēt. Viņš vēlas darīt mūs tikpat brīvus, kā šo vēl tikko apsēsto cilvēku. Šie apkārtējie lūdza Jēzu pat iet no viņiem prom, savukārt tikko izdziedinātais, tieši otrādi – lūdza vai viņš varētu ar Jēzu palikt. Tas ir lūk tas, cik pretēji mēs arī šajā pasaulē raugāmies uz Jēzu un tā būs vienmēr, līdz pat Kristus otrajai nākšanai – ka vienu daļu cilvēku Jēzus biedēs un viņi vienmēr centīsies izvairīties no visa, kur vien Jēzus vārds tiek pieminēts, bet citi tieši otrādi – arvien Jēzu meklēs, vēlēsies par Viņu lasīt, pārdomāt Viņa darbus, lūgt Viņu un būt kopā ar citiem Viņa sekotājiem.
Šeit parādās arī tas, cik katram mums Dievs dod dažādus uzdevumus, lai arī lielā misija ir viena un tā pati – pasludināt evaņģēliju visām tautām. Šis izdziedinātais vēlējās doties Jēzum līdzi. Viņš juta, ka Jēzus viņu pieņem, Jēzus viņu redz citādi un Jēzus viņam palīdz. Iespējams, ka viņš nebija arī drošs par to, vai šie ļaunie gari viņā neatgriezīsies un viņu atkal nemocīs, viņš to negribēja. Taču Jēzus viņam deva citu uzdevumu, kur liecināt par to, kā Dievs viņam palīdzējis, tur kur mums katram, varbūt kādreiz ir tieši grūtāk to darīt – savas mājas, sava dzimtā pilsēta vai ciems. Jēzus viņam sacīja: ,,Atgriezies savās mājās un stāsti, ko Dievs tev ir darījis.” Un, acīmredzot, tas tiešām nebija tikai par māju, par ēku, kur dzīvoja viņa vecāki Jo, kā rakstīts: ,,tas aizgāja un izdaudzināja pa visu pilsētu, ko Jēzus viņam bija darījis.’’ Visiem tiem ļaudīm, kuri viņu labi pazina, kuri uzskatīja viņu par traku un nepieskaitāmu, tagad viņš stāstīja, kā Jēzus ir izmainījis viņa dzīvi.
Es tā iedomājos: ja viņam bija vecāki, tad tiem vismazāk viņam bija jāstāsta, jo, ja viņi patiesi mīlēja savu dēlu, tad viņi pārdzīvoja par viņu, arī tad kad viņš bija neapģērbies, kad gāja tuksnesī vai sēdēja kapos. Viss, ko viņi noteikti vēlējās, bija, lai kādreiz kaut kas mainītos. Un nu viņi to noteikti piedzīvoja, ja vēl bija dzīvi. Taču to mēs varam tikai iedomāties, un skaidri to nezinām, Raksti, mums par to nesaka. Taču tas, ko mēs zinām, ir ka Jēzus aiz dēmoniem, aiz ļaunajiem gariem, spēj ieraudzīt cilvēku un Viņš zina, kā palīdzēt arī šim cilvēkam. Jā, arī mēs esam baznīcā piedzīvojuši, ka ienāk kāds cilvēks, kurā ir kas biedējošs, ar tādu uzvedību, no kuras nevar saprast, kas tur tūlīt no viņa nāks ārā, ko viņš tūlīt darīs – ko salauzīs, kur uzkāps vai ko izkliegs. Un, protams, mēs nedrīkst ļaut apgānīt Dievam veltīto namu, kā arī ļaut nodarīt pāri citiem cilvēkiem. Bet vienmēr atcerēsimies, ka kaut kur aiz tā, kas laužas uz āru, aiz tā, ko mēs redzam un kas mūs biedē, ir kaut kur cilvēks, kas, patiesībā, būtu laimīgs kļūt brīvs! ĀMEN

Sprediķis 18.05.2025.
,,Jēzus sacīja: “Tagad Cilvēka Dēls ir pagodināts, un Dievs ir
pagodināts viņā. Dievs arī pagodinās viņu sevī un pagodinās viņu
tūlīt. Bērniņi, vēl mazu brīdi es esmu ar jums. Jūs mani meklēsiet,
un, tāpat kā es jūdiem esmu teicis, tā arī jums tagad saku: kurp es
aizeju, jūs nevarat nākt. 34Es jums dodu jaunu bausli – mīliet cits
citu! Kā es esmu mīlējis jūs, tā arī jūs mīliet cits citu. Ja jums būs
mīlestība savā starpā, visi zinās, ka jūs esat mani mācekļi.” (Jņ.
13:31-35)
Labdien, mīļā draudze! Šie Evaņģēlija vārdi mums kaut ko
atgādina no mūsu ticības apliecībām, ka Jēzus, būdams uz zemes, ir
patiess Dievs patiess cilvēks. Evaņģēlists Jānis saka, ka ,,Cilvēka
Dēls ir pagodināts un Dievs pagodināts Viņā.’’ Sarežģīti vārdi, taču
tie izsaka to, ka Jēzus doties uz krusta nāvi uztver kā lielāko godu –
atdot savu dzīvību par citiem! Šie vārdi arī runā par abām Jēzus
dabām – cilvēcisko un dievišķo. Tajā brīdī, kad Jēzus devās uz
krusta nāvi, mēs nevaram izšķirt, kurā brīdī ir cilvēciskā un kurā
dievišķā, jo cieta par mums abas Viņa dabas, taču mira cilvēciskā
daba, taču, kā Dievam sāpēja pazemojums un plīsa Viņa sirds
Bieži vien mēs esam tālu no tā, ka darīt kaut ko priekš mums
būtu patiess gods, ka varam citiem palīdzēt. Un arī, ka mēs to
neuztvertu tikai kā pazemojumu un ar lielām sāpēm, kad kāds
pasmejas par mūsu ticību uz Jēzu, bet gan drīzāk pat kā
pagodinājumu. Tas, ka tu vari Dievam kalpot – tas ir tavs gods un
tavs prieks, nevis tikai apgrūtinājums. Citā tulkojumā šis vārds
,,pagodināts’’ tiek tulkots arī kā ,,paaugstināts’’ – un šeit ir arī tiešā
šī vārda nozīmē, jo Jēzus tika pacelts augšā uz krusta. Tad kad mēs
vēlamies kādu pagodināt, mēs viņu saucam priekā, aicinām goda
vieta. Taču Jēzus goda un paaugstinājuma vieta, kur cilvēki Viņu
nolika, bija augšā uz krusta. Šis paaugstinājums bija sāpīgs, tā bija
Dieva Dēla izsmiešana un arī tāda nāve, pati kā tāda, un mocīšana, ir
vispār cilvēciskās cieņas izsmiešana. Taču Kristus šo paaugstināšanu
pie krusta saņēma kā to vienīgo pagodinājumu, ko grēka pilnā
pasaule var sniegt.
Nesen redzēju kādus kadrus no kara, kur krievu virsnieki tur
bedrēs paši savus tautiešus, izturoties pret tiem pat daudz sliktāk, kā
saprātīgi cilvēki izturas pret dzīvniekiem. Šie savējie bija kaut ko ne
tā izdarījuši kaujas laukā vai arī pametuši pozīcijas, vai nebija
pildījuši kādas pavēles. Šie virsnieki ņirgājoties meta šiem
izkāmējušajiem un puskailajiem cilvēkiem kādus dažus cepumus
virsū. Vēl ir bijuši gadījumi, kur šiem sagūstītajiem liek pat kauties
savā starpā un nogalināt vienam otru, un kurš izdzīvo, tas var
izrāpties no bedres - tā nav pagātne, bet mūsdienas. Tāpat tās
liecības, ko runā no krievu gūsta atgriezušies ukraiņu cilvēki, ir kaut
kas neiedomājams. To, cik cilvēks mēdz būt nežēlīgs, neviens pat īsti
nezina, līdz viņam tiek iedota vara tādam būt.
Tāpēc cilvēks nedrīkst būt bezdarbībā. Viņš nav aicināts neko
nedarīt un sēdēt malā, bet tieši otrādi - nemitīgi domāt, kā darīt labu.
Tad, kad tavas domas ir aizpildītas ar to, kā darīt labu, tad ir daudz
mazāka iespēja, ka tu savā dzīvē varētu darīt tik ļaunas lietas, pat ja
tev būtu šāda vara.
Vārds ,,Dievs’’ cilvēkiem šodien bieži vien izraisa
vienaldzību. Vienai daļai tas nav vairs ne bargs Dievs ne mīlošs
Dievs. Dievs ir gan bargs, gan mīlošs. Viņš ir bargs, jo Viņam ir
jāsoda grēks un jāuzvar velns, bet mīlošs, jo jāatpestī grēkus
nožēlojušo grēcinieku. Mīlestība ir Viņa būtība, bet bargums Viņa
tiesības. Jēzus mums ir atklājis Dieva būtību. Un tieši šo Dieva
būtību, tieši šo mīlestību, ar kādu nāca Jēzus, pasaule pienagloja
krustā, to paaugstinot Golgātā.
Kā mēs varam pagodināt Dievu? Nesot pacietīgi Viņa Vārdu arī tad,
kad ir grūti, arī tad, kad varam tikt par to apsmieti un nievāti, gluži,
kā to dara arī Viņš mūsu dēļ.
Kristus ir sacījis: ,,Laimīgi taisnības dēļ vajātie, jo viņiem pieder
Debesu valstība. Laimīgi jūs esat, ja jūs manis dēļ lamās un vajās, un
runās visu ļaunu par jums. Priecājieties un gavilējiet – jūsu alga ir
liela debesīs. Tāpat tie vajāja arī praviešus, kas bija pirms jums.’’
(Mt. 5:10-12)
Laimīgi jeb svētīgi, kā tas ir atšķirīgos tulkojumos. Jeb varētu arī
sacīt ,,svētlaimīgi’’. No cilvēciskā viedokļa to ir grūti saprast, kā ir
iespējams reizē tikt izsmietam un tajā pašā laikā būt svētīgam un
laimīgam.
Pētera 1. vēstulē arī ir rakstīts: ,,Ja jūs nievā Kristus Vārda dēļ,
svētīgi jūs esat! Jo apskaidrošanas un Dieva Gars dus uz jums. Bet,
ja kas cieš, kristietis būdams, lai netur to par kaunu, bet pagodina
Dievu ar šo vārdu.’’ (1Pēt. 4:14) ,,Bet, ja kas cieš, kristietis būdams,
lai netur to par kaunu, bet pagodina Dievu ar šo vārdu.’’ 1Pēt. 4:16)
Dot Dievam godu ir kristieša mīlestības izpausme uz Dievu. Arī
apustuļu vēstulēs nereti ir noslēgumā teikts par goda došanu Dievam,
piem. Galatiešiem rakstīts: ,,Viņam lai gods mūžīgi mūžos! Āmen’’,
(līdzīgi arī vēstulēs Ebrejiem, Filipiešiem un Pētera 1.vēstulē).
Tad, kad mūsu dievnamā ir skaisti, vai ir kārdinājums no
citiem to izdzirdēt, ,,cik pie viņiem ir skaisti’’. Taču patiesais
iemesls, ka ir skaisti, nekad nedrīkst būt vēlme saņemt cilvēcisko
atzinību, bet gan pagodināt Dievu. Tas būtu augstākais prieks par
draudzi tādēļ dzirdēt ,,kā viņi mīl Dievu’’, ,,Kā Viņi pagodina
Dievu’’, cik mani tas ļoti iespaidotu, ja kāds to sacītu par citu
draudzi: ,,kāda pie viņiem ir liela bijība un pagodinājums Dievam,
tas tik bija kaut kas, ko mēs pieredzējām!’’
Kristus mūs māca, ka Viņš tiek pagodināts arī caur mūsu
savstarpējām cieņpilnām attiecībām. Tas nav tikai par mums pašiem,
lai mēs labi sadzīvotu, bet gan tas ļoti pagodina vai tieši otrādi
ievaino Kristus sirdi, ja nav šādu attiecību draudzē.
Mums nav jāizpelnās pasaules atzinība. Pasaules un laicīgu
cilvēku viedoklis nekad nedrīkst būt mūsu atskaites punkts, bet gan
tikai un vienīgi Dieva skatījums uz mums un Viņa žēlastība ir mūsu
atskaites punkts. Viņa paaugstinājums un pagodinājums pie krusta ir
mūsu atskaites punkts. Kad mēs domājam par to, kas mēs esam,
pirmkārt domājam par šo paaugstinājumu, ko saņēma Kristus pie
krusta – kā mēs izskatāmies un kas esam raugoties tieši no krustā
sistā Jēzus perspektīvas.
Jēzus saka: ,,Es jums dodu jaunu bausli – mīliet cits citu! Kā
es esmu mīlējis jūs, tā arī jūs mīliet cits citu. Ja jums būs mīlestība
savā starpā, visi zinās, ka jūs esat mani mācekļi.” (Jņ. 11:34-35). Šie
vārdi ir par tādu mīlestību, kas ir izejoša no Dieva. Par tādu
mīlestību, kad esam pacietīgi, piedodoši un gatavi atdot pat dzīvību,
ja nepieciešams. Tieši pēc šādas, uzupurējošas mīlestības mūs var
pazīt, ka esam Kristus mācekļi. Pasaule un tie, kas nav Kristus
mācekļi, nav mūsu atskaites punkts, tomēr Kristus saka, ka ja šāda
pati mīlestība būs mūsu starpā, kādu Kristus ir parādījis uz mums,
tad pat pasaule (neticīgie cilvēki) mūs atpazīst kā Kristus mācekļus.
Jo ko tad mēs darām? - mēs rādām jeb atdarinām Kristu. Tieši to arī
nozīmē būt Viņa māceklim – rādīt un atdarināt Kristu.
Lai tas ir mūsu gods un mūsu rota! Lai tā ir mūsu laime un svētība
vienmēr gataviem pagodināt mūsu Kungu un Pestītāju!
ĀMEN

Mācītāja ILGVARA MATĪSA sprediķis VASARSVĒTKOS

Labdien, mīļā draudze 2025. gada Vasarsvētkos!

Pirmajos Vasarsvētkos pēc Jēzus aiziešanas atpakaļ uz Debesīm notika kāds neparasts brīnums: galilejieši jeb cilvēki, kas dzīvoja pie Galilejas ezera, pēkšņi sāka runāt dažādās valodās. Tas bija tik pārsteidzoši - dažādu tautību cilvēkiem, kas bija sapulcējušies, saprata, ko galilejieši runā tieši viņu valodā. Un tur uzskaitītas vismaz 15 dažādu veidu cilvēki. Valoda vispār ir ārkārtīgi liels brīnums, par ko mēs reti aizdomājamies. Kā tas ir, ka mūsu smadzeņu daļa, kas atbild par valodu, liek veidot mūsu mēlei kopā ar zobiem, veidot šīs neparastās skaņu kombinācijas, ar dažādu jēgu un nozīmi. Tomēr mēs runājam ne tikai ar mēli, bet arī ar savu izturēšanos, ar skatienu, ar rokasspiedienu u.tml. Tas, ko mēs liekam otram cilvēkam saprast, tā visa ir mūsu lietotā valoda. Valodas tiek lietotas arī ar surdotulkojumu, kā arī var lasīt braila rakstā. Taču jebkuras valodas galvenais mērķis, ir savstarpēji sazināties. Tas, ka tiek saprotami pateikts un tas, ka klausītājs uzmanīgi klausās.

Tieši tāpat arī mums Dieva Svētais Gars palīdz klausīties, pirms kliedzam pretī. Citreiz mēs pat pārprotam viens otru pavisam vienkāršās lietās. Tu vēlies kaut ko otram jautāt, bet viņš uzreiz to uztver kā pārmetumu. Tu pasaki otram kaut ko labu, bet viņš to uztver kā pieglaimošanos. Protams arī pat ļoti objektīvu kritiku, kam, mūsuprāt būtu tikai jāpalīdz otram labāk saprast, ko varētu labāk, var pat pilnībā sabojāt attiecības. Taču Svētais Gars nekad cilvēkam neteiks kaut ko, kas būtu pretrunā ar to, ko sacījis Kristus un kas rakstīts Bībelē. Tā mēs varam sevi pārbaudīt tad, kad mums šķiet, ka ar mums runā Dievs vai arī ka Viņš mums kaut ko liek darīt. Pretējā gadījumā mēs varam vienmēr vēlamo uzdot par esošo.

Arī tad, kad kāds mācītājs māca, nav tik daudz būtiski, vai viņš ir harizmātisks un aizrautīgs vai arī viņš runā lēnām un pavisam vienkāršiem vārdiem, bet gan pats būtiskākais ir vai Viņā var ieraudzīt Kristu, ka viņš nemāca no sevis, bet gan no Kristus, un ka viņš neliek centrā sevi, bet Kungu Kristu. Svētais Gars palīdz uz cilvēkiem runāt saprotami ne vienmēr tādēļ, ka pats cilvēks būtu ļoti prasmīgs klausītājs vai runātājs, bet gan tādēļ, ka Gars atver ausis un atdara cilvēka lūpas.

Jēzus Kristus saka: ,,Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi, lai Tas būtu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa To neredz un To nepazīst; bet jūs To pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos.’’ Jņ. 14:16-17)

Tādēļ, ka cilvēks kaut ko neredz, nenozīmē, ka tā nav. Jēzus mums atgādina, ka mēs Dieva Garu pazīstam, ka Viņš pastāvīgi ir pie mums un pie mums mājo. Tad, kad mēs Bībeles stundās lasījām kopā Jēzus līdzības, bieži vien bija tā, ka pēc izlasīšanas nevienam vēl uzreiz nebija ko teikt, daudzas līdzības patiešām ir ar tik dziļu nozīmi, ka to nevar uzreiz ieraudzīt. Taču sākot ar kādu vienu frāzi, vienu teikumu, kuru tu saproti labāk, pamazām tu to iztin kā no ietinamā papīra, līdz ieraugi arvien vairāk no tās skaistuma. To dod Svētais Gars. Jo Svētais Gars cilvēkā ir tas, kurš mūs māca. Reizēm kristieši ar šīm lietām pārspīlē, ka Svētā Gara darbība izpaužas vienmēr ātri, strauji un dedzīgi, taču tad viņi aizmirst, kas ir Rakstīts, kā Jēzus saka – Tas jums mācīs un atgādinās visu, ko es jums esmu mācījis.

Kāpēc tad ir tā, ka mēs nākošo reizi lasot Jēzus līdzības, ieraugām atkal un atkal tajās jaunus dārgumus un ienirstam vēl jaunos dziļumos? Tādēļ, ka Svētā Gara darbs nebeidzas ar vienu izskaidrošanu, bet gan Viņa mācīšanas process pie mums turpinās. Tas notiek dievnamā, tas notiek arī tad, kad tu Bībeli lasi mājās.

Svētais Gars palīdzi izprast labāk Dieva gribu. Un te es nedomāju tikai par to, kas ir labs un kas ir ļauns, bet gan tas, ka lasot Rakstus, tu sāc izšķirt, ka no visos notikumos ir tas, ko Dievs vēlas un ko Viņš dod cilvēkam, un tad ir tas, ko Viņš pieļauj un ko Viņš nevēlas. Piemēram, kad cilvēks bez Svētā Gara lasa Rakstus, viņš tajos var saskatīt arī tikai šausmas un briesmas – kā notika Noa laikā plūdi pār visu pasauli. Savukārt, ar Svēto Garu tu ieraugi, ka tā nebija Dieva griba, bet gan sekas. Un Dieva griba, bija tieši izglābt cilvēci no milzīgas samaitātības un bezdievības, tādēļ Viņš glāba Noa, viņa ģimeni un dzīvniekus pa diviem, lai viņiem būtu pēcnācēji. Tieši tāpat, kā ar Svēto Garu tu atver acis un ieraugi, ka slimības un nāve, un kari un vēl citas briesmas nav Dieva griba. Jā, tās ir grēka sekas, taču patiesi Dieva griba ir pilnīgi pretēja – cilvēkus darīt brīvus no visa tā. Tieši tāpēc jau Viņš nāks otrreiz, ne jau lai ar patiku iznīcinātu visus bezdievīgos un tos sūtītu uz elli. Jā, to Viņš darīs, bet tas nav tas, ko Viņš gribētu, bet ko Viņam nāksies, lai izglābtu Savus bērnus, savus atpestītos ļaudis. Līdzīgi, kā sabiedrībai lielākoties taču nav vēlēšanās, lai kādi cilvēki tiktu ieslodzīti cietumos, bet gan kas cits atliek, lai pasargātu citus no varmākām?

Ir viena tāda Jēzus līdzība, piemēram, Lūkas evaņģēlijā (Lk. 19:12-27) par ķēniņu un kalpiem, kur ķēniņš aizceļojot atstāja katram vienu talentu. Un tad to, kurš ar to nopelnīja vēl, to kungs uzslavēja, bet tam, kurš noglabāja sviedrautā šo talentu un vēl nonievāja savu ķēniņu, ķēniņš lika atņemt vēl to, kas tam ir un atdot tam, kuram ir izdevies dabūt vēl. Savukārt ienaidniekus, kuri negribēja lai ķēniņš pār viņiem valda, ķēniņš tos iznīcināja.

Laicīgs cilvēks bez Svētā Gara, izlasa šo tekstu un saka, cik Dievs ir nežēlīgs, Viņš tajā ierauga šo ķēniņu kā mantkārīgu un niknu. Un tikai Svētais Gars palīdz ieraudzīt, ka tur ir pavisam kas cits: Dievs palīdz mūsu garīgo bagātību vairot, Viņš aicina ticību likt lietā, vairojot ticīgo cilvēku skaitu un tas ir tik skaisti. Savukārt ienaidnieks, kuru galā nokauj un kurš nevēlas, lai pār viņu ķēniņš valda, ir velns. Viņa galīgā iznīcināšana mums visiem būs par labu, tā būs mūsu atbrīvošana. Tādejādi, kā viens cilvēks tajā pašā līdzībā var ieraudzīt Dieva dusmas un bardzību, tā cits šajā līdzībā ar Svētā Gara palīdzību, ieraudzīs Dieva vēlēšanos atbrīvot no mūsu visu kopīgā ienaidnieka pēc iespējas vairāk cilvēku.

Un tā ir ar visu: ko vēlas dot Dievs, tas viss ir labs.

Dieva gribu mēs varam ieraudzīt arī pie dziedināšanām. To apliecina arī kāds piemērs no Mateja evaņģēlija, kur rakstīts: ,,Un, redzi, kāds spitālīgais, pienācis klāt, nometās ceļos viņa priekšā un sacīja: “Kungs, ja vien tu gribi, tu vari mani šķīstīt!” Jēzus, roku izstiepis, pieskārās viņam un sacīja: “Es gribu, topi šķīsts!” Un tūlīt viņš tapa šķīsts no savas spitālības.’’ (Mt. 8:2-3)

Tāpat mēs Dieva gribu ieraugām pie Kristus nākšanas uz šo pasauli – ka tik ļoti mūs mīl, ka vēlas mūs atpestīt no visa ļauna. Un kaut arī tas nāk caur sāpēm un ciešanām, kaut arī notiek daudzas mums vēl nesaprotamas lietas šajā pasaulē, mēs esam aicināti uzticēties Dievam, lai Viņš mūs vada arī uz priekšu, jo ja vien mums ir Svētā Gara vadība, mēs caur Svētajiem Rakstiem redzam, ka Dieva griba ir laba, Viņš dara cilvēku brīvu un laimīgu, Viņš piedod grēkus un dod dzīvei jēgu, un vēl pie tam ved uz mūžīgo dzīvi. Un to visu ticībā palīdz saprast un atklāt Svētais Gars. Tādēļ lai visiem mums priecīgi un svētīgi šie Svētā Gara svētki – Vasarsvētki!

Sprediķis 1.jūnijā

Kad nu nāks Aizstāvis, ko Es jums sūtīšu no Tēva, Patiesības Gars, kas iziet no Tēva, Tas dos liecību par Mani. Bet arī jūs dosit liecību, jo jūs no paša sākuma esat pie Manis. To Es jums esmu runājis, lai jūs nekristu apgrēcībā. Tie jūs izslēgs no draudzes, un nāks stunda, kad tas, kas jūs nonāvēs, domās ar to Dievam kalpojis. Bet to viņi darīs tāpēc, ka tie nav atzinuši ne Dievu, ne Mani. (Jņ. 15:26-16:3)

Labdien, mīļā draudze! Vai jūs esat kādreiz patiesi jutuši, ka jums ir Dieva aizstāvība? Jā, patiešām - Kristus saka, ka Svētajam Garam ir šis Aizstāvētāja jeb advokāta amats un otrs Viņa amats ir patiesības gars, kas dod liecību.

Kristietis nav vis kāds vājš un nespējīgs cilvēks, bet viņam ir dots patiess aizstāvis. Taču šis aizstāvis nav dots tikai tāpat vien, bet viņam ir pirmkārt, kā jau rakstīts jādod mums liecību par Jēzu, lai mēs, savukārt, liecinātu par Jēzu citiem.

Un patiešām šajā pasaulē, kur ir tik daudz cilvēku ar tik daudz un dažādām ticībām un reliģijām un konfesijām, reizēm ir ļoti grūti. Vieglāk pat ir cilvēkam, savā ziņā, kad viņš mazāk zina un orientējas tajā visā, jo tad viņš koncentrējas uz to, ko pazīst, uz to, kam tic ģimenē un apkārtnē. Bet zināšana arī par citām reliģijām un ticībām, palīdz, savukārt saprast, kā labāk liecināt par Jēzu, arī tiem, cilvēkiem, kuri tic uz ko citu, nevis uz Jēzu. Savukārt, tajā brīdī, kad mēs domājam, ka tas nav būtiski un kam mums tas vispār vajadzīgs, un ka tā ir tikai galvas piesārņošana, mēs varam aizsniegt, labākajā gadījumā tos, kuri netic vēl ne uz ko vai arī tos, kuri, ir kādreiz kristīti, bet šobrīd ir aizgājuši dzīves rutīnā tālu projām no Kristus. Es vienmēr esmu ļoti cienījis cilvēkus, kuri ir devušies misijās uz citām valstīm, sevišķi, jau uz tādām, kur lielākoties ir pavisam citu reliģiju un ticību cilvēki.

Tādi cilvēki, kuri citiem ir par paraugu, kuri nesnauž un neguļ, bet šo Kristus pavēli iet un darīt par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā, ir uztvēruši patiešām pavisam nopietni un saņēmuši to sev kā dzīves aicinājumu.

Taču te der atcerēties arī šo Kristus mācību, ka viņš saka ,,kas jūs nonāvēs, domās ar to Dievam kalpojis’’. Arī misionāri var sastapt pretī cilvēkus, kuri savā ticībā, vai tas būtu islāms vai budisms vai kāda cilšu reliģija, domās, ka vajag kristiešus iznīcināt un tā būs kalpošana Dievam. Ir bijis laiks, pirmie gadsimti, kad jūdi nogalināja kristiešus, domādami ar to kalpojam Dievam, pēc tam, savukārt tā ir rīkojusies katoļu baznīca cīnīdamies pret turkiem, taču tas netika novedis pie patiesas kristīgas ticības un pie tās mīlestības, ko, patiesībā, mācīja kungs Kristus.

Tādēļ cilvēkam ir vajadzīgs Dieva Svētais Gars, kā pasludināt Kristu citas ticības cilvēkam, bet tajā pašā laikā nevērsties pret viņu ar naidu.

Šī gada 1. maijā Ķīnā stājās spēkā noteikumi, kas aizliedz ārzemniekiem sludināt, dalīties savā ticībā vai dibināt reliģiskās organizācijas bez oficiālas valdības atļaujas. Ķīnas valsts plašsaziņas līdzekļi apgalvo, ka jaunie pārskatītie noteikumi veicina valsts drošību, un palīdz aizsargāt “normālas reliģiskās darbības”.

Labā ziņa ir tā, ka šis likums attiecas uz ārzemniekiem, bet ne uz vietējiem kristiešiem, kuru ir jau gana daudz no šīs misijas izaudzis.

Mājas draudzēs, kas darbojas ārpus valsts sponsorētās sistēmas, bieži tiek veiktas kratīšanas, un to locekļi tiek arestēti, apsūdzēti darbībās pret valsts interesēm. Šī gada sākumā Ķīnas valdība publicēja ziņojumu, kurā pozitīvi izcēla, ka 2024. gadā palielinātas neatkarīgo reliģisko grupu vajāšana.

Es nerunāju par to tāpēc, lai mēs no dievnama izietu ar skumjām, bet gan tādēļ lai mēs biežāk par to aizdomātos, ka mēs vēl arvien dzīvojam lielā miera un ticības oāze. Un tad, kad mēs sūdzamies par to, ka arī Latvijā kristiešiem ir grūti, ka mūsu paliek arvien mazāk, ka nav vairs kristīgās mācības skolās, ka ir ļoti daudz elku kalpošanas arī Latvijā dažādām dievībām, tad saprotam, ka vēl tomēr mums ir salīdzinoši ļoti viegli sludināt Kristu un, patiesībā, mums ir ļoti daudz vēl dažādu iespēju to darīt.

Minēšu vēl kādu piemēru, par ko nesen izlasīju: 1999. gadā Indijā kāds vīrietis tika atzīts par vainīgu misionāra Grehema Steinsa un viņa divu dēlu sadedzināšanā. Un pagājušajā gadā viņš tika atbrīvots no ieslodzījuma pēc 25 cietumā pavadītiem gadiem. Pēc atbrīvošanas viņu sagaidīja hinduistu nacionālistu grupu pārstāvji un kopā ar viņiem viņš devās svinīgā parādē. Tātad ar to viņš domāja, ka ir kalpojis hinduistu dievībām un savai valstij. Bet šī misionāra sieva Gledisa Steina publiskoja paziņojumu, ka ir piedevusi šim slepkavam. Līdz pat 2004. gadam viņa palika Indijā. turpinot kopā ar vīru iesākto darbu ar trūcīgajiem, jo viņa negribēja pamest cilvēkus, kuri viņiem uzticējās. Kopš tā laika viņa regulāri brauc uz Indiju. Gledisas Steinsas attieksme un rīcība parāda atšķirību starp kristiešu aizstāvības grupām un kristīgo kalpošanu.

Ne jau visi misijas darbi ir tieši šādi, bet mēs par tiem varam lasīt un aizdomāties. Lielākā daļa misionāru nodzīvo tajā pašā Indijā vai Ķīnā visu mūžu un neatdod savu dzīvību par savu ticību, bet mēs esam īpaši aicināti novērtēt viņu darbu un pateikties Dievam par šādiem vīriem un sievām, kuriem kalpošana Dievam ir visa viņu dzīve un dzīvība, briesmās, trūkumā un pacietībā. Vienmēr aicinu arī pievērst uzmanību misijas slejām laikrakstā ,,Svētdienas Rīts’’ . Ar interesi ikreiz izlasu Santas Cilēvičas sleju par darbu Tanzānijā un arī martīru ziņas, pēdējā laikrakstā bija par musulmaņu uzbrukumu kādai draudzei Kongo.

Kā mums sludināt cilvēkiem, kas kaut kam tic, bet ne Kristum? Par to mums vienu piemēru dod Svētais Apustulis Pāvils, kā mēs lasām no Apustuļu darbu grāmatas 17. nodaļā: 'Pāvils, stāvēdams areiopaga vidū, sacīja: "Atēnieši, es redzu, ka jūs visās lietās esat ļoti dievbijīgi. Jo, staigādams un aplūkodams jūsu svētumus, es atradu arī altāri ar uzrakstu: Nepazīstamam Dievam. Ko jūs nepazīdami godājat, to es jums sludinu. Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes Kungs, nemājo rokām celtos tempļos. Un Viņu neapkalpo cilvēku rokas, it kā Viņam kā vajadzētu: Viņš pats dod visiem dzīvību, elpu un visu; Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums. Jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam, kā arī daži jūsu dziesminieki sacījuši: mēs arī esam Viņa cilts. Tāpēc mums, kas esam Dieva cilts, nav jādomā, ka dievība ir līdzīga zeltam, sudrabam vai akmenim, cilvēka mākslas darinājumam vai izdomājumam. Bet Dievs, atstādams neievērotus nezināšanas laikus, tagad aicina visus cilvēkus visur atgriezties no grēkiem. Jo Viņš nolicis dienu, kurā Viņš pasauli taisnīgi tiesās caur kādu Vīru, ko Viņš izredzējis un par ko visiem liecību devis, uzmodinādams To no mirušiem." Par mirušo augšāmcelšanos dzirdēdami, citi zobojās, bet citi sacīja: "Par to mēs tevi vēl kādu citu reizi dzirdēsim." Tā Pāvils aizgāja no viņu vidus. Bet daži viņam piebiedrojās un kļuva ticīgi. Starp tiem bija Dionisijs, areiopaga loceklis, kāda sieva, vārdā Damarida, un vēl citi līdz ar viņiem.’’ (Ap.d.17:22-34)

Tātad Pāvils iesāk sludināt atēniešiem ar vārdiem: ,,Atēnieši, es redzu, ka jūs esat ļoti dievbījīgi!’’ Viņš izceļ kādu altāri, kas ir veidots nepazīstamam dievam un izskaidro, kas ir šis nepazīstamais Dievs, ko arī Viņš agrāk nepazina, bet tagad pazīst un ka tas ir vienīgais Dievs, kas ir un cita nav.

Tas ir tāpat, kā sludināt par Kristu cilvēkiem, kas nemitīgi skandina par mārām (Marijas simbolisms), laimām (laimes simbols) auseklim (Kristus simbols, kas minēts arī Bībelē) un tamlīdzīgi. Ir jāskaidro, ka tās ir norādes uz Kristus dāvanām un ka tie simboli, kurus viņi domā kā dievības, patiesībā ir senatnes mākslas un rotaslietu ornamenti, nevis dievības.

Šādā un līdzīgā veidā to var darīt, un citreiz par to varam tikt izsmieti un nicināti, bet citreiz kāds arī mūs ieklausīsies, līdzīgi kā par Pāvila teikto kādi zobojās, bet citi kļuva ticīgi.

Kā raksta apustulis Pāvils: ,,Ja kādam ir spējas runāt, lai runā dievišķus vārdus, ja kādam ir spējas kalpot, lai kalpo ar spēku, ko piešķīris Dievs, ka visās lietās Dievs tiktu pagodināts caur Jēzu Kristu, kam pieder gods un vara uz mūžu mūžiem. Āmen!’’ (1Pēt. 4:11)

LŪGSIM:

Šodien, Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā, īpaši aizlūdzam par bērniem. Lai Dievs palīdz cīnīties pret bērnu tirdzniecību un izmantošanu. Lūdzam par to, lai katram bērnam būtu ģimeņu. Lai mazinātos to ģimeņu skaits, no kurām alkoholisma vai vardarbības dēļ izņem bērnus Lūdzam par to, lai vairāk būtu adoptētāju, aizbildņu, audžuvecāku, lai bērniem nevajadzētu uzaugt institūcijās. Lūdzam par vēl nepiedzimušajiem bērniem, kuri mātes klēpī, lai viņu dzīvības tiktu sargātas no mākslīgo abortu nogalināšanas grēka. Lūdzam par Ukrainas bērniem, kuri tikuši deportēti, lai viņiem būtu iespēja atgriezties savā dzimtenē un viņiem būtu, kas par viņiem patiesi rūpējas, un beigtos šīs kara šausmas. Pateicamies par visiem bērniem, kuri ir mūsu draudzē! ĀMEN

Mācītāja ILGVARA MATĪSA sprediķis. "Kad viņš tos svētīja, notika, ka viņš attālinājās no tiem un tika pacelts debesīs.’’ (Lk. 24:51)

Labvakar, mīļā draudze, Debesbraukšanas svētkos!

Iespējams, ka mums tas nav ienācis nekad prātā, taču mūsu Pestītājs tika celts augšā trīs reizes – Lielajā Piektdienā pacelts uz krusta, Lieldienās augšāmcelts no nāves un Debesbraukšanas dienā – pacelts Debesīs. Tādēļ mēs noslēdzam šodien šo Lieldienu laiku, kurā Kristus izpildīja šo neiespējamo misiju. Iespējams, ka tas atgādina filmu nosaukumu. Taču grūti ir mūsu prātam apzināties, cik šī Jēzus misija patiešām bija neiespējama.

Tie, kas bija pie Jēzus sapulcējušies, Viņam jautāja: ,,vai tu atjaunosi Izraēļa valstību?’’. (Apd. 1:6) Vai piepildīsies šis sapnis, ka šī apsolītā zeme, ko Dievs ir paredzējis, kādreiz būs tāda, kādai tai jābūt – plaukstoša, miera, labklājības un dievbījības piepildīta? Kaut kur vēl cilvēkā ir šī klusā cerība – bet ja nu tomēr? Ja nu tomēr uz šīs pasaules ir iespējams kaut kas pilnīgs, kaut kas nevainīgs un perfekts, Dieva atjaunots. Vai gan mums katram nav šī sajūta – ka reiz viss būs perfekts? Taču pēc tam, kad tu uzcel māju, jau pēc dažiem gadu desmitiem ir jālabo jumtu, tad remontē iekštelpas, pēc kāda laika - arī ūdensvadu, elektrību un tā tas turpinās un nekad nebeidzas. Un katru reizi tu ceri, ka tomēr tūlīt tu varēsi no tā atpūsties. Tāpat arī ar veselību: kad piemestas viena kaite un izdodas ar to tikt galā, izdodas apārstēt, tomēr agri vai vēlu atkal kaut kas notiek. Patiesībā, tas ko mēs visu mūžu darām, ir kaut ko lāpām. Jēzus ar Debesbraukšanu mums pasaka kaut ko ļoti būtisku – mēs dodamies uz priekšu, nevis atpakaļ. Dievs vēlas visu jaunu. Viņš saka ,,Redzi, Es visu daru jaunu’’ (Atkl. 21:5). Jaunu pēc būtības, jaunu pēc izskata. Kad vakar kaut kas bija jauns, šodien vairs nav. Tā pati ēka vai auto, vakar uzcelta, šodien vairs nav tik nevainojams. Dieva plāns ir augstāks par mūsu laicīgo dzīvi - Viņš vēlas visu darīt tik jaunu, ka tas paliek jauns mūžīgi. Viss, kas ir mazāk un zemāk, Viņa priekšā ir kā skumja nolemtība.

Arī uz piedošanu mēs varam raudzīties divejādi. Viena veida skatījums būtu, ka tā būtu kā atgriešanās pagātnē un kaut kā izlabošana un uzlabošana. Vai gan mēs to varam? Nē, nevaram! Otra iespēja ir, ka mums, Kristus dēļ, tiek piedots un mēs dodamies uz priekšu. Tādejādi mēs raugāmies tālāk, ko varam darīt ar to, kas mums ir tagad, nevis mēģināt atgūt to, ko nevar atgūt.

Tur ir sacīts: 'Tad Viņš tiem saprašanu atdarīja, ka tie rakstus saprata, 'un tiem sacīja: "Tā stāv rakstīts, ka Kristum bija ciest un augšāmcelties no miroņiem trešā dienā, un Viņa vārdā visām tautām, sākot no Jeruzālemes, tiks sludināta atgriešanās, lai saņemtu grēku piedošanu.’’ (Jn. 24:45-47)

Citā vēl tulkojumā ir iztulkots tā, ka Viņš atvēra viņiem prātu. Viņš atvēra viņiem prātu un saprašanu, ko nozīmē vecais un ko nozīmē jaunais. Dievs vēlas radīt jauno Jeruzālemi, ne vairs atjaunot veco. Pilsēta, kuras izskatu veido ne vairs mūri, bet cilvēki. Ko nozīmē jauns cilvēks – ka viņā nav vairs tas vecais. Ka šeit mums tiek piedots, ja nožēlojam grēkus, taču tur mēs būsim jauni, mūsu pagātne nenāks mums līdzi. Šeit mums šī pagātne, arī pat mūsu piedotie grēki nes līdzi dažādas sāpīgas sekas un rētas. Bet tur mēs būsim jauni. Te ir tā ļoti gūti izprast, kā tas vēl būs. Kas mēs īsti būsim, ja mēs būsim jauni, bet pati dvēsele mums būs vēl tā pati? Tātad nebūsim mēs visi tur vienādi. Kaut kas no šī atšķirīgā mums joprojām būs, kas padara tevi par tieši tevi. Taču tās individualitātes daļas, kas tevi šķir no Dieva, vairs nebūs.

Man šajā notikumā ar Jēzus Debesbraukšanu, šķiet vēl kaut kas ļoti neparasts. Rakstīts: ,,Kad viņš tos svētīja, notika, ka viņš attālinājās no tiem un tika pacelts debesīs. Tad tie viņu pielūdza un ļoti priecīgi atgriezās Jeruzālemē, un pastāvīgi bija templī, slavēdami Dievu.’’ Tad, kad kāds dodas projām, arī labu mērķu vārdā, mēs nemēdzam būt priecīgi. Taču visā šajā notikumā, ko mācekļi pieredzēja, bija kaut kas tik skaists un pacilājošs, ka viņi bija priecīgi, kaut arī Jēzus tik pacelts Debesīs, un nebija vairs viņu vidū tādā veidā, kā šīs 40 dienas pēc Augšāmcelšanās. Viņi zināja: tas, ka Pestītājs dodas uz Debesīm un sūta viņiem aizstāvi, Svēto Garu, nāk viņiem par labu, viņiem nebija, par ko skumt!

Šis notikums un šī Rakstu vieta nav tāda, kur mēs varētu ļoti daudz runāt par to, kā to pielietot praktiskajā dzīvē. Taču tas ir tomēr tajā pašā laikā skaists notikums, ko varam svinēt šodien, ka Jēzus devas uz Debesīm, lai mums visiem sagatavotu mājokli.

Jēzus sacīja: "Kad Es no zemes tikšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie sevis." Jņ 12:32

Tātad mums jāatceras, ka ir gan labi, ka mūsu Kungs katru dienu nāk pie mums, tomēr Viņa galvenais nodoms nav palikt šeit, bet gan visus vilkt pie Sevis!

ĀMEN

29.05.2025.

Sprediķis 25.maijā

,,Jēzus sacīja: “Tagad Cilvēka Dēls ir pagodināts, un Dievs ir pagodināts viņā. Dievs arī pagodinās viņu sevī un pagodinās viņu tūlīt. Bērniņi, vēl mazu brīdi es esmu ar jums. Jūs mani meklēsiet, un, tāpat kā es jūdiem esmu teicis, tā arī jums tagad saku: kurp es aizeju, jūs nevarat nākt. 34Es jums dodu jaunu bausli – mīliet cits citu! Kā es esmu mīlējis jūs, tā arī jūs mīliet cits citu. Ja jums būs mīlestība savā starpā, visi zinās, ka jūs esat mani mācekļi.” (Jņ. 13:31-35)

Labdien, mīļā draudze! Šie Evaņģēlija vārdi mums kaut ko atgādina no mūsu ticības apliecībām, ka Jēzus, būdams uz zemes, ir patiess Dievs patiess cilvēks. Evaņģēlists Jānis saka, ka ,,Cilvēka Dēls ir pagodināts un Dievs pagodināts Viņā.’’ Sarežģīti vārdi, taču tie izsaka to, ka Jēzus doties uz krusta nāvi uztver kā lielāko godu – atdot savu dzīvību par citiem! Šie vārdi arī runā par abām Jēzus dabām – cilvēcisko un dievišķo. Tajā brīdī, kad Jēzus devās uz krusta nāvi, mēs nevaram izšķirt, kurā brīdī ir cilvēciskā un kurā dievišķā, jo cieta par mums abas Viņa dabas, taču mira cilvēciskā daba, taču, kā Dievam sāpēja pazemojums un plīsa Viņa sirds

Bieži vien mēs esam tālu no tā, ka darīt kaut ko priekš mums būtu patiess gods, ka varam citiem palīdzēt. Un arī, ka mēs to neuztvertu tikai kā pazemojumu un ar lielām sāpēm, kad kāds pasmejas par mūsu ticību uz Jēzu, bet gan drīzāk pat kā pagodinājumu. Tas, ka tu vari Dievam kalpot – tas ir tavs gods un tavs prieks, nevis tikai apgrūtinājums. Citā tulkojumā šis vārds ,,pagodināts’’ tiek tulkots arī kā ,,paaugstināts’’ – un šeit ir arī tiešā šī vārda nozīmē, jo Jēzus tika pacelts augšā uz krusta. Tad kad mēs vēlamies kādu pagodināt, mēs viņu saucam priekā, aicinām goda vieta. Taču Jēzus goda un paaugstinājuma vieta, kur cilvēki Viņu nolika, bija augšā uz krusta. Šis paaugstinājums bija sāpīgs, tā bija Dieva Dēla izsmiešana un arī tāda nāve, pati kā tāda, un mocīšana, ir vispār cilvēciskās cieņas izsmiešana. Taču Kristus šo paaugstināšanu pie krusta saņēma kā to vienīgo pagodinājumu, ko grēka pilnā pasaule var sniegt.

Nesen redzēju kādus kadrus no kara, kur krievu virsnieki tur bedrēs paši savus tautiešus, izturoties pret tiem pat daudz sliktāk, kā saprātīgi cilvēki izturas pret dzīvniekiem. Šie savējie bija kaut ko ne tā izdarījuši kaujas laukā vai arī pametuši pozīcijas, vai nebija pildījuši kādas pavēles. Šie virsnieki ņirgājoties meta šiem izkāmējušajiem un puskailajiem cilvēkiem kādus dažus cepumus virsū. Vēl ir bijuši gadījumi, kur šiem sagūstītajiem liek pat kauties savā starpā un nogalināt vienam otru, un kurš izdzīvo, tas var izrāpties no bedres - tā nav pagātne, bet mūsdienas. Tāpat tās liecības, ko runā no krievu gūsta atgriezušies ukraiņu cilvēki, ir kaut kas neiedomājams. To, cik cilvēks mēdz būt nežēlīgs, neviens pat īsti nezina, līdz viņam tiek iedota vara tādam būt.

Tāpēc cilvēks nedrīkst būt bezdarbībā. Viņš nav aicināts neko nedarīt un sēdēt malā, bet tieši otrādi - nemitīgi domāt, kā darīt labu. Tad, kad tavas domas ir aizpildītas ar to, kā darīt labu, tad ir daudz mazāka iespēja, ka tu savā dzīvē varētu darīt tik ļaunas lietas, pat ja tev būtu šāda vara.

Vārds ,,Dievs’’ cilvēkiem šodien bieži vien izraisa vienaldzību. Vienai daļai tas nav vairs ne bargs Dievs ne mīlošs Dievs. Dievs ir gan bargs, gan mīlošs. Viņš ir bargs, jo Viņam ir jāsoda grēks un jāuzvar velns, bet mīlošs, jo jāatpestī grēkus nožēlojušo grēcinieku. Mīlestība ir Viņa būtība, bet bargums Viņa tiesības. Jēzus mums ir atklājis Dieva būtību. Un tieši šo Dieva būtību, tieši šo mīlestību, ar kādu nāca Jēzus, pasaule pienagloja krustā, to paaugstinot Golgātā.

Kā mēs varam pagodināt Dievu? Nesot pacietīgi Viņa Vārdu arī tad, kad ir grūti, arī tad, kad varam tikt par to apsmieti un nievāti, gluži, kā to dara arī Viņš mūsu dēļ.

Kristus ir sacījis: ,,Laimīgi taisnības dēļ vajātie, jo viņiem pieder Debesu valstība. Laimīgi jūs esat, ja jūs manis dēļ lamās un vajās, un runās visu ļaunu par jums. Priecājieties un gavilējiet – jūsu alga ir liela debesīs. Tāpat tie vajāja arī praviešus, kas bija pirms jums.’’ (Mt. 5:10-12)

Laimīgi jeb svētīgi, kā tas ir atšķirīgos tulkojumos. Jeb varētu arī sacīt ,,svētlaimīgi’’. No cilvēciskā viedokļa to ir grūti saprast, kā ir iespējams reizē tikt izsmietam un tajā pašā laikā būt svētīgam un laimīgam.

Pētera 1. vēstulē arī ir rakstīts: ,,Ja jūs nievā Kristus Vārda dēļ, svētīgi jūs esat! Jo apskaidrošanas un Dieva Gars dus uz jums. Bet, ja kas cieš, kristietis būdams, lai netur to par kaunu, bet pagodina Dievu ar šo vārdu.’’ (1Pēt. 4:14) ,,Bet, ja kas cieš, kristietis būdams, lai netur to par kaunu, bet pagodina Dievu ar šo vārdu.’’ 1Pēt. 4:16)

Dot Dievam godu ir kristieša mīlestības izpausme uz Dievu. Arī apustuļu vēstulēs nereti ir noslēgumā teikts par goda došanu Dievam, piem. Galatiešiem rakstīts: ,,Viņam lai gods mūžīgi mūžos! Āmen’’, (līdzīgi arī vēstulēs Ebrejiem, Filipiešiem un Pētera 1.vēstulē).

Tad, kad mūsu dievnamā ir skaisti, vai ir kārdinājums no citiem to izdzirdēt, ,,cik pie viņiem ir skaisti’’. Taču patiesais iemesls, ka ir skaisti, nekad nedrīkst būt vēlme saņemt cilvēcisko atzinību, bet gan pagodināt Dievu. Tas būtu augstākais prieks par draudzi tādēļ dzirdēt ,,kā viņi mīl Dievu’’, ,,Kā Viņi pagodina Dievu’’, cik mani tas ļoti iespaidotu, ja kāds to sacītu par citu draudzi: ,,kāda pie viņiem ir liela bijība un pagodinājums Dievam, tas tik bija kaut kas, ko mēs pieredzējām!’’

Kristus mūs māca, ka Viņš tiek pagodināts arī caur mūsu savstarpējām cieņpilnām attiecībām. Tas nav tikai par mums pašiem, lai mēs labi sadzīvotu, bet gan tas ļoti pagodina vai tieši otrādi ievaino Kristus sirdi, ja nav šādu attiecību draudzē.

Mums nav jāizpelnās pasaules atzinība. Pasaules un laicīgu cilvēku viedoklis nekad nedrīkst būt mūsu atskaites punkts, bet gan tikai un vienīgi Dieva skatījums uz mums un Viņa žēlastība ir mūsu atskaites punkts. Viņa paaugstinājums un pagodinājums pie krusta ir mūsu atskaites punkts. Kad mēs domājam par to, kas mēs esam, pirmkārt domājam par šo paaugstinājumu, ko saņēma Kristus pie krusta – kā mēs izskatāmies un kas esam raugoties tieši no krustā sistā Jēzus perspektīvas.

Jēzus saka: ,,Es jums dodu jaunu bausli – mīliet cits citu! Kā es esmu mīlējis jūs, tā arī jūs mīliet cits citu. Ja jums būs mīlestība savā starpā, visi zinās, ka jūs esat mani mācekļi.” (Jņ. 11:34-35). Šie vārdi ir par tādu mīlestību, kas ir izejoša no Dieva. Par tādu mīlestību, kad esam pacietīgi, piedodoši un gatavi atdot pat dzīvību, ja nepieciešams. Tieši pēc šādas, uzupurējošas mīlestības mūs var pazīt, ka esam Kristus mācekļi. Pasaule un tie, kas nav Kristus mācekļi, nav mūsu atskaites punkts, tomēr Kristus saka, ka ja šāda pati mīlestība būs mūsu starpā, kādu Kristus ir parādījis uz mums, tad pat pasaule (neticīgie cilvēki) mūs atpazīst kā Kristus mācekļus. Jo ko tad mēs darām? - mēs rādām jeb atdarinām Kristu. Tieši to arī nozīmē būt Viņa māceklim – rādīt un atdarināt Kristu.

Lai tas ir mūsu gods un mūsu rota! Lai tā ir mūsu laime un svētība vienmēr gataviem pagodināt mūsu Kungu un Pestītāju!

ĀMEN

,,VAI TU TAM TICI?’’ – Baznīcu nakts Gulbenē un Jaungulbenē!

Vēlos pateikties ikvienam, kurš bija klāt šajā notikumā! Paldies Gulbenes Novada pašvaldībai un kultūras centram par lielo atbalstu, lai varētu notikt šāds brīnišķīgs labdarības koncerts! Paldies Gulbenes kultūras centra jauktajam korim ,,Harmonija’’, diriģentiem Sabīnei Krilovai-Šmitei un Uldim Kokaram! Paldies pianistei Madarai Kalniņai, čellistei Elīzai Petrenko, flautistam Andim Klučiniekam, ģitāristam Rihardam Lībietim, tubistam Kasparam Šmitam, sitaminstrumentālistam Mārcim Kalniņa, vokālistam Hugo Ušackim, dziesminiekam Goran Gora un aktierim Gerdam Lapoškam! Paldies manai mīļajai draudzei, kura tik daudz nesavtīgi kalpo ar savu viesmīlību, gādājot bez mitas par tīrību, kā arī ar laipnu vārdu, par kurināšanu, dievnama izgreznošanu un maltītēm, kurās ielikta patiesi kristīga mīlestība! Ipaši nozīmīga bija mācītāja Edgara Jundža dēla tiesību zinātņu doktora Tālava Jundža klātbūtne, kurš pagodināja Dievu ar savu uzrunu un mūs visus iedvesmoja! Paldies Normundam par sveicienu korim Gulbenes Ev. lut. Torņa Atjaunošanas fonda vārdā!

Simtiem cilvēku piedzīvoja šo ,,Gaismas ziedēšanu’’, ar augstas izpildījuma kvalitātes latiņu un daudz ielikta dvēseliskuma! Viss bija tik ļoti pārdomāts un tajā bija jūtams, ka ielikts milzīgs darbs, lai būtu šāds skanējums!

Es domāju pēc tik brīnišķīga koncerta, aizejot nakts stundā mājās, daudziem bija vēl 10 reizes jāpadomā, vai tiešām skatīties Eirovīziju. Kad tu esi dzirdējis kaut ko tik skaistu un tīru, tad negribas neko no tā, ko nes šie šovi, tas šķiet kaut kas tik pretējs tam skaistumam, ko saņēmām mēs un kas tika veltīts Dievam!

Mūsu dievnama torņa atjaunošanai šajā vakarā tika saziedoti 1611,52 EUR! Paldies visiem, kuri ziedoja un atbalstīja ar savu koncertēšanu, ar rūpēm, ar lūgšanām un turpinās to darīt vēl uz priekšu!

Ikreiz, kad mēs klausāmies kādu skaistu uzrunu, mūs var kaut kas tajā visā aizkustināt un saviļņot, tas var pacelt emociju lidojumā un pēc brīža likt atkal nolaisties. Tomēr tad, kad šos vārdus tu dzirdi, tad ne emocijas ir būtiskākais un aizkustinājums, bet gan, vai tu tam tici! Ja tu patiesi tici, tad nekas vēl nebeidzas ar koncertu vai dievkalpojumu – tu esi kaut ko saņēmis tik brīnišķīgu, ko tu vari līdzi paņemt un kas liek tev to pārdomāt atkal un atkal!

,,Vai tu tam tici?’’ – Šis Jēzus jautājums nav zaudējis savu svētību un attiecas arī uz šo labdarības koncertu. Tad, kad mēs sākam ar mazumu un Dievs pieliek klāt tādā veidā, kādā tu pat nevaru iedomāties. Iespējams, ka mēs katrs esam to reiz piedzīvojuši, ka palīdzība nāk caur to cilvēku, caur kuru mēs paši nekad necerētu. Tas būtu tik skaisti – atjaunot Gulbenes centru. Jā līdzīgi, kā Rīgas centrs ir Rīgas Doms, tā Gulbenes – tās senākais dievnams! Lai tas varētu izdoties, katram no mums ir jātic, ka šo dievnamu iespējams atjaunot tā sākotnējā spožumā! Vārdi ,,Vai tu tam tici?’’ ir par Augšāmcelšanos, jā par mūsu, bet šajā vakarā – arī par dievnama augšāmcelšanu! Mūsdienās ir ļoti grūti kaut ko labot, daudz vieglāk ir iegādāties jaunu! Taču gluži kā Kristus mūs pārveido, atjauno un augšāmceļ, tā arī šodien ir jūtama cilvēku ticība, ka tiks augšāmcelts arī mūsu dievnams!

Paldies arī ,,Vēstnešiem’’, kuri ar prieku kalpoja mazajā Jaungulbenes baznīciņā! Man allaž mīļš ir šis mazais, starp dīķiem un alejām ieslēptais dievnams, kurā var sanākt tieši tik, cik lauku ciematā ticīgo var būt. Paldies Aivaram, Aigaram, Ingai, Ingum, Dolāram, Sanijai, Kasparam! Bija prieks kopā kalpot ar stāstiem no mācītāja Vilhelma Buša grāmatas ,,Neikdienišķa dzīve’’! Cilvēki bija aizkustināti, un pats galvenais – viņiem bija, ko paņemt sev līdzi no šīs Baznīcu nakts! Šie stāsti iedeva īstenu skatījumu no dzīves par piedošanu, tuvāk mīlestību, sirdsšķīstību un mūžīgo dzīvību., tos papildināja skaista dzeja un viss tika ietērpts mūzikā!

GODS DIEVAM AUGSTĪBĀ!

Māc. I. Matīss

Mācītāja ILGVARA MATĪSA sprediķis 18.maijā- Lieldienu 5.svētdienā CANTATE.