Dievkalpojums 13.10.2024.
Šodien mēs pieminam 10 kara gadus un 2 pilna mēroga Krievijas iebrukuma Ukrainā gadus. Ir kādas lietas, kas notiek tā, mēs nespējam palikt malā. Vai vairāk vai mazāk, taču, ja izliekamies, ka mūs tas neskar, tad melojam paši sev. Dievnamā mēs nākam lūgt spēku, izturēt, pastāvēt un uzvarēt. Bez Dieva palīdzības, tikai ar pašu gribu vien nepietiek. Es esmu ticis pāri šim jautājumam, cik šodien cilvēku atnāks, vai kādam tas būs tikpat nozīmīgi kā man. Man ir būtiski šodien būt šeit, dievnamā, neatkarīgi no tā, vai atnāk 2 vai 3, vai 300 cilvēki. Kad vēlamies iegūt kaut ko bez Dieva palīdzības, tad drīzāk zaudēsim vēl daudz vairāk, nekā mums bija. Mēs patiesībā visi kaut kam sekojam līdzi, un es te nedomāju kādus sociālos tīklus, bet gan savas dzīves autoritātes un principus. Taču pirmajā vietā mums vienmēr jāpatur acu priekšā, ka visi, itin visi cilvēki zemes virsū ir maldīgi, bet tikai Dievs ir svēts un nemaldīgs. Tādēļ, ja cilvēks vēlas dzīvi bez Dieva, tad viņš nostājas uz maldu ceļa. Jēzus saka: “Ne ikkatrs, kas uz mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.’’ Vadonis vai tauta, kas apspiež citas tautas, dara to, ko Dievs Debesīs nav pavēlējis, un dodas taisnā ceļā uz elli, lai aiz kādiem Dieva vārdiem tad slēptos. Iebrukt ir teicis kāds elku dievs, kas diemžēl sēž Kremlī. Kā lai mēs zinātu, ka mēs paši neejam maldu ceļos? Tikai ar turēšanos pie Kristus – pie Viņa vārdiem un personas. Nevis Viņa vārda izteikšana skaļāk un vairāk, bet tieši dzīva saskarsme ar Dievu ikdienas lūgšanās.
Nav neviena cilvēka darba, kas Dievam nebūtu zināms, viss tiks izgaismots. Kā rakstīts daudziem zināmajā 139. psalmā: “Tu zini – vai es sēdu, vai ceļos, Tev ir skaidras manas domas jau no tālienes.” Cilvēks, kurš domā, ka viņa vardarbība un ļaunie nodomi, ir Dievam apslēpti, ir ļoti naivs cilvēks. Un pat ja viņš būtu šajā pasaulē ar vislielāko varu un ietekmi, viņš tik un tā ir naivs un neapzinās savu galu un stāšanos Dieva priekšā. Tāds cilvēks arī aizmirst, ka Bībele pirmām kārtām māca to, ka katram būs jāatbild par sevi un par to, ka viņš darījis pāri citiem. Mēs katrs kaut kādā ziņā šajā karā piedalāmies. Ar to, ko mēs darām, un arī ar to, ka nekā nedarām. Katrs mēs esam atbildīgi Dieva priekšā par savu dzīves laiku arī tieši šobrīd ar to, ko un kā atbalstām, vai ar to, ka esam vienaldzīgi. Ir cilvēki, kas saka apmēram tā – viņi paši pārāk labi dzīvo, lai mēs viņiem palīdzētu, vai arī viņi paši pietiekami nepalīdz savai tautai. Atcerēsimies vienu lietu – tas ir tikai attaisnojums tavai vienaldzībai un nedarīšanai. Vai visi neatbalsta, vai visi nedara, vai visi neaizstāv? Tad jau sanāk, ka tu vēlies līdzināties tieši negodprātīgai tautas daļai. Bet kā tad ar tiem, kuri tiešām cieš, kuri aizstāv un aizsargā? Kā ar tiem, kuri sagūstīti un spīdzināti? Mazākais un reizē lielākais ir lūgties. Mazākais – jo tas neprasa daudz, bet lielākais – jo kopīgai lūgšanai ir patiesi liels Dieva spēks, un tas pauž patiesu ticību un gribu. Cilvēku bieži paralizē tieši bailes, tādēļ viņš nerīkojas, jo netic nekam labam. Bet Dieva vārds saka: “Dievs mums nav devis bailības garu.” Kristus arī saka, ka bailes rodas no mazas ticības. Un tieši tas ienaidniekam ir nepieciešams – maza ticība un bailes. Vai atdosim to, ko vēlas ienaidnieks, vai arī ticēsim, lūgsim, palīdzēsim, atbalstīsim? Tad, kad šaubāmies, vai un cik daudz palīdzēt, atcerēsimies nodedzināto Harkivas ielu, kur kādā mājā gāja ģimene ar trīs bērniem, sadegot dzīvi, jaunākajam bērnam bija 10 mēnešu, atcerēsimies nogalinātos gūstekņus, nevis korupciju vai nodevējus, kuru netrūkst nevienā tautā (arī mūsu)! Kā sacīja Krievijas opozicionārs A.Navaļnijs: “Nepadodieties! Ļaunuma triumfam ir vajadzīga tikai viena lieta – labo ļaužu bezdarbība.” Kas ir grūtāk – palīdzēt ar naudu, ar higiēnas lietām, silto veļu, ierakumu svecēm, maskēšanās tīkliem, dāvinātiem džipiem? Nolieciet to visu iepretim – savas dzīvības atdošanai par saviem mīļajiem, un viss iepriekšminētais šķitīs, kā pilnīgs sīkums. Taču, ja šis sīkums kaut mazlietiņ var dot atbalstu, tad vismaz tas ir jādara. Citu nedarīšana neattaisno tieši tevi, jo Dievs jautās: “Kur biji tu, kurā pusē un kādēļ?’’ Cilvēka vērtība karā tiek pazemināta līdz tik degradējošam stāvoklim, ka tas bieži vien tiek uzskatīts par tik vērtīgu, cik tas nes labumu citiem cilvēkam vai vienam konkrētam cilvēkam – vadonim. Ir vieglāk nedomāt, kā domāt, un ir vieglāk domāt, kā rīkoties un palīdzēt – katram viņa iespējās. Ja cilvēks zinātu visu, kas varētu notikt, iespējams, ka viņš ātri zaudētu ticību. Ja viņš zinātu, cik vajadzēs daudz, lai nonāktu pie mērķa, iespējams viņš nemaz neko nesāktu, tādēļ labi, ka mēs visu nezinām. Mēs esam pieraduši pie ļoti daudzām šausmīgām ainām ekrānos, tā vienam ziņu skatītājam, tāpat kā spriedzes filmu un šausmu filmu skatītājam ir palikusi par normalitāti, tādēļ cilvēku domāšana līdzi mēdz būt diezgan notrulināta, un viņam, bieži vien, nav ne jausmas, ka piedzīvot un redzēt šausmas un karu dzīvē ir pavisam kas cits. Vieni no lielākajiem meliem, ko ļaunums cilvēkam cenšas iestāstīt, ir, ka viņš vēlas cilvēkam kaut ko dot un ka viņš vispār kaut ko var iedot. Viņš piedāvā to, kā viņam nemaz nav, un to, ko viņš nevar dot. Krievijā karš tiek dēvēts par “speciālo militāro operāciju’’ ar nosaukumu “spaseņija’’ jeb “izglābšana’’. Ko izglāba 16 tūkstoši KF pārstāvji, mirstot par 32 tūkstošu iedzīvotāju pilsētu Avdijivku? Palika vien posts, drupas, krāsmatas, līķu un ievainoto kaudzes – lūk, šāda “izglābšana’’. Taču mēs nedrīkstam neko nedarīt un būt vienaldzīgi! Dievs māca mūs būt aktīviem! Kā rakstīja apustulis Pāvils: “Priecīgi cerībā, pacietīgi bēdās, neatlaidīgi savās lūgšanās.” (Rm. 12:12), un pats Kristus mācīja ļaudis ar vārdiem: “Lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts! Jo ikkatrs, kas lūdz, dabū, kas meklē, atrod, un, kas klauvē, tam atvērs.’’ Novērtēsim brīvību un pateiksimies par katru dienu, kas mums dota! Vēlaties izjust daudz vairāk brīvības? Aizejiet ar ģimeni uz Okupācijas muzeju, izstaigājiet, izdzīvojiet domās līdzi izsūtīto stāstus un iemācīsieties vairāk pateikties par šodienu!
Pirms dažām dienām skolēniem vaicāju, vai viņi zina, kādēļ piektdiena šonedēļ viņiem būs brīva. Atbildes bija - tādēļ, ka Lieldienas. Es vaicāju – vai tad Lieldienas nav svētdien un pirmdien? Jā, laikam taču tā, bet piektdiena, sestdiena…
Piektdien mēs pārdomājam vairākas lietas – pirmkārt jau Jūdas nodevību pret Jēzu, kas notika naktī uz piektdienu. Šoreiz nedomājot par tiem citiem, TIEM SLIKTAJIEM, esam aicināti aizdomāties, vai mēs kādreiz paši neesam kādu nodevuši - varbūt pat negribot, tomēr neesam bijuši uzticami, runājuši aiz muguras, darījuši kaut ko otram par skādi, ar to ievainojot Kristus sirdi. Vieglāk ir domāt par citiem, kā par sevi, bet šoreiz par sevi. Vai paši neesam nodevuši kādreiz tās vērtības, ko mums māca Kristus, lai panāktu savu labumu, savas intereses un ērti pievienotos vairākumam pārstāvot kādu populāru viedokli. Vai neesam kādu nodevuši, lai iekarotu to vietu, kur esam vai lai to saglabātu. Tik daudz ko varam pārdomāt.
Otrkārt - vai neizdevīgā brīdī, mēs nenoliedzam to, kas mēs esam un kam mēs piederam? Līdzīgi, kā Pēteris noliedza, ka būtu pazinis Jēzu, jo baidījās. No kā mums ir bailes? Vai baiļu priekšā esam gatavi noliegt savu ticību uz Pestītāju Jēzu Kristu, baidoties no ciešanām? Cilvēks pēc savas dabas ir tāds, kas pieķeras skaistajam, taču ievainotajā, nodotajā, apsmietajā Jēzū nekāda ārēja skaistuma un diženuma nebija, tur bija sāpes cilvēku grēcīguma dēļ. Kā ar mums? Vai paliekam mīlestībā uz cilvēku, kad tas grumbains? Kad tas cieš un ir uz slimības gultas, kad tas sagrauts fiziski vai mentāli? Vieglāk ir atstāt un teikt – man ir citas lietas, mūsu kopīgais laiks ir pagājis… lai ar viņu paliek un rūpējas tie citi…
Kad Kristus mira pie krusta, tur bija vien dažas sievietes un viens māceklis - tie cilvēki, kas palika mīlēt Jēzu arī Viņa ciešanās, palika blakus līdz pat nāves brīdim. Pārdomāsim, vai mēs neesam kādam cilvēkam likuši justies atstātam un pamestam.
Visnetaisnīgākā tiesa…Jēzus notiesāšanai uz nāvessodu nebija īstu argumentu, vien tukšas frāzes…ne laupītājs, ne slepkava un tomēr pūlis brēca ,,sit Viņu krustā’’. Bieži dzirdu, ka daudz dažādas apsūdzības cilvēku starpā salīdzina ar vēlmi piesist krustā, tomēr no tā būtu jāizvairās. Pirmkārt, tādēļ, ka krustā sišana ir kas ārkārtīgi pazemojošs garīgi un fiziski, asiņains līdz nāvei. Nedrīkst katru konfliktu, kas nav saistīts ar nāvessodu salīdzināt ar krustā sišanu. Otrkārt, Jēzus cieta krusta nāvi, būdams bez grēka – līdz ar to nevar salīdzināt katra cilvēka ciešanas ar Kristu, jo mēs tomēr esam grēcinieki, atšķirībā no Viņa. Šī tiesa atklāj cilvēka patieso dabu. Un bieži vien, tikai tad, kad cilvēks ir izdarījis ļaunāko, viņam atnāk atklāsme pašam par sevi. Kristus nenāca cilvēkus tiesāt, bet gan tos izglābt Mūžīgai dzīvei. Savukārt, cilvēki sagaidīja Jēzu, lai Viņu tiesātu, notiesātu par Viņa mīlestību uz cilvēkiem. Skarbs paradokss.
Nav iespējams ar patiesu prieku sagaidīt Kristus Augšāmcelšanās dienu, ja neesi pirms tam iedziļinājies Kristus dzīvē un ciešanās. Neviens no mums nevar pārmainīt pasauli un pat ne pats sevi, tomēr Kristus ikvienā cilvēkā var izdarīt kādas izmaiņas. Un ar Savu augšāmcelšanos parāda, ka šī dzīve vēl nav viss, kas mums paredzēts. Jēzus šodien ir dzīvs un to apliecina miljoniem kristiešu visā pasaulē. Var jau teikt, ka ir daudz dažādu ceļu, tomēr es ticu Kristus vārdiem, ka Viņš ir ,,ceļš, patiesība un dzīvība’’ (Jņ. 14:6) un cita ceļa man pie Debesu Tēva nav.
Cilvēki šodien saka, ka iespēju ir daudz un dažādas patiesības, tomēr es redzu, ka iespēja man nokļūt Debesīs ir tikai viena – caur ticību uz Jēzu Kristu. Ne velti Viņš ir teicis ,, Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod’’(Mt. 7:14). Viegli ir būt lielā pūlī, kas svin Lieldienas, tomēr esi arī tajā mazajā pulciņā, kas ir kopā ar Viņu arī ciešanās Lielajā piektdienā un katrā dievkalpojumā saņemot Svēto Vakarēdienu (Viņa miesu un asinis). Un arī tu savās ciešanās tad nebūsi viens, bet arvien Viņa stiprināts ceļā uz Mūžīgo dzīvošanu.
Aicinu visus arī kopā nākt piektdien plkst.17.00 uz filmu ,,Klusums’’! Dievnamā redzēt filmu ir pavisam citādi kā mājās. Filma liek aizdomāties – kā rīkojamies, kad ar ciešanām tiek pārbaudīta mūsu ticība un cik daudz varam izturēt, kad šķiet, ka Dievs klusē.
Kristus ir Augšāmcelšanās un dzīvība! Novēlu katram to sajust un piedzīvot!
Ziemsvētkus sauc par brīnumu laiku. Mēs varam pārnest mājās eglīti,
skatīties uz to un domāt – lūk brīnums! Mazā sēkliņā Dievs ir ielicis
gudrību, kura spēj no zemes trūdiem izveidot kaut ko tik filigrānu, smaržīgu
un galvenais – dzīvu! Dievs ir brīnumaini pūlējies, eglīti radot.
Tad saliekam zaros gaismiņas un mirdzošas bumbas, un nu ir vēl skaistāk.
Varam skatīties un teikt – vēl lielāks brīnums! Dievs manī ir ielicis spēju
un pat aicinājumu izdaiļot viņa lielisko darbu! Tas ir tik brīnumaini! Kā
man ir veicies sekot Dieva aicinājumam? Vai man ir izdevies izgreznot Dieva
izcilo darbu – sevi? Vai ir veicies atklāt savus talantus un izkopt Dieva
dotās spējas? Vai ir izdevies veidot sevi pilnīgāku, pievilcīgāku,
mirdzošāku?
Kad aplūkojam gaismiņas un mirdzošās bumbas, ko esam sakarinājuši savos
zaros, vajadzētu pārliecināties, vai neesam izdarījuši to pašu, ko ar eglīti
– izpušķojuši, bet nocirtuši. Vai neesam sevi nošķīruši no sēklas no kuras
uzdīgām, un no saknēm, kas mūs baroja? Mēdz notikt, ka, cenšoties kaut ko
bagātināt un izdaiļot, mēs to nocērtam. Tiecoties dzīvot krāšņāk, bagātāk un
interesantāk, mums gadās sadarīt ko tādu, kas nocērt vienību ar Dievu un
pārtrauc viņa sapni par mums. Tā ir liela nelaime, jo savu identitāti
cilvēks iegūst attiecībās. Nocērtot attiecības ar Dievu, mēs zaudējam pašu
identitātes kodolu un vairs nezinām, kas esam.
Ziemsvētki ir glābšanas pasākums. Kad ir gadījies sevi sacirst, neko negaida
vairāk kā glābēju ierašanos. Dievs sūta Glābēju. Kristus ir dzimis Bētlemē.
Dievs viņu iedēstīja pasaulē kā sēkliņu, kurā ielikta visa Dieva mīlestība
un gudrība. Vēlāk Jēzus teica: “Es esmu vīnakoks, jūs esat zari”! Apustulis
Pāvils par izglābtajiem runā kā par zariem, kas nolauzti no savvaļas koka,
bet uzpotēti dārza kokā, lai saņemtu dzīvības sulu no tā saknēm. Jēzus ir
Dieva dāvana visiem nocirstajiem. Tā ir iespēja atkal būt dzīviem zariem,
kuri ne tikai izskatās spoži uz brīdi, bet nes augļus uz mūžību.
Vēsts par Kristus dzimšanu ir visapkārt. Adventa un Ziemsvētku laikā tā
meklē cilvēkus pat ļoti intensīvi. Taču ne vienmēr Ziemsvētki ir veiksmes
stāsts ar laimīgām beigām. Bieži ir tā, ka svētki paiet, bet savienojums nav
noticis. Ziemsvētku neveiksmes simbols ir sakaltušās eglītes ar brūnām
skujām, kuras pēc svētkiem mētājas visās malās. Tādēļ vajag ļaut sevi
atrastu un meklēt arī pašiem. Intensīvi meklēt saslēgumu ar Kristu. Pat
kristiešiem, kuri par viņu daudz zina, vajadzētu meklēt, jo galvenais ir
savienojums, pa kuru plūst dzīvības sula.
Runāsim ar viņu! Runāsim ar Bētlemē dzimušo! Runāsim ar viņu par savu dzīvi
un par viņa dzīvi. Piemēram, jautāsim viņam, kā viņš spēja būt laimīgs?
Atceroties trūkumu, kādā viņš piedzima, pārbaudījumus, kurus panesa un
uzbrukumus, kurus piedzīvoja – kā viņš spēja nodzīvot laimīgu mūžu? Jautāsim
nevis dīkas intereses pēc, bet tādēļ, ka arī paši esam piedzimuši reālā
pasaulē. Izzināsim Jēzus dzīvi, jo, atrodot viņa laimes atslēgu, mēs varam
būt atraduši savējo. Ja meklēsim dziļi, atklājumu pietiks garam un jēgpilnam
mūžam.
Vēlu visiem svētītus Ziemsvētkus un atjaunotu dzīvību no Bētlemē dzimušā
Kristus!
Sirsnībā,
+ Jānis
Rīgas arhibīskaps