Sprediķis 25.maijā

,,Jēzus sacīja: “Tagad Cilvēka Dēls ir pagodināts, un Dievs ir pagodināts viņā. Dievs arī pagodinās viņu sevī un pagodinās viņu tūlīt. Bērniņi, vēl mazu brīdi es esmu ar jums. Jūs mani meklēsiet, un, tāpat kā es jūdiem esmu teicis, tā arī jums tagad saku: kurp es aizeju, jūs nevarat nākt. 34Es jums dodu jaunu bausli – mīliet cits citu! Kā es esmu mīlējis jūs, tā arī jūs mīliet cits citu. Ja jums būs mīlestība savā starpā, visi zinās, ka jūs esat mani mācekļi.” (Jņ. 13:31-35)

            Labdien, mīļā draudze! Šie Evaņģēlija vārdi mums kaut ko atgādina no mūsu ticības apliecībām, ka Jēzus, būdams uz zemes, ir patiess Dievs patiess cilvēks. Evaņģēlists Jānis saka, ka ,,Cilvēka Dēls ir pagodināts un Dievs pagodināts Viņā.’’ Sarežģīti vārdi, taču tie izsaka to, ka Jēzus doties uz krusta nāvi uztver kā lielāko godu – atdot savu dzīvību par citiem! Šie vārdi arī runā par abām Jēzus dabām – cilvēcisko un dievišķo. Tajā brīdī, kad Jēzus devās uz krusta nāvi, mēs nevaram izšķirt, kurā brīdī ir cilvēciskā un kurā dievišķā, jo cieta par mums abas Viņa dabas, taču mira cilvēciskā daba, taču, kā Dievam sāpēja pazemojums un plīsa Viņa sirds

Bieži vien mēs esam tālu no tā, ka darīt kaut ko priekš mums būtu patiess gods, ka varam citiem palīdzēt. Un arī, ka mēs to neuztvertu tikai kā pazemojumu un ar lielām sāpēm, kad kāds pasmejas par mūsu ticību uz Jēzu, bet gan drīzāk pat kā pagodinājumu. Tas, ka tu vari Dievam kalpot – tas ir tavs gods un tavs prieks, nevis tikai apgrūtinājums. Citā tulkojumā šis vārds ,,pagodināts’’ tiek tulkots arī kā ,,paaugstināts’’ – un šeit ir arī tiešā šī vārda nozīmē, jo Jēzus tika pacelts augšā uz krusta. Tad kad mēs vēlamies kādu pagodināt, mēs viņu saucam priekā, aicinām goda vieta. Taču Jēzus goda un paaugstinājuma vieta, kur cilvēki Viņu nolika, bija augšā uz krusta. Šis paaugstinājums bija sāpīgs, tā bija Dieva Dēla izsmiešana un arī tāda nāve, pati kā tāda, un mocīšana, ir vispār cilvēciskās cieņas izsmiešana. Taču Kristus šo paaugstināšanu pie krusta saņēma kā to vienīgo pagodinājumu, ko grēka pilnā pasaule var sniegt.

Nesen redzēju kādus kadrus no kara, kur krievu virsnieki tur bedrēs paši savus tautiešus, izturoties pret tiem pat daudz sliktāk, kā saprātīgi cilvēki izturas pret dzīvniekiem. Šie savējie bija kaut ko ne tā izdarījuši kaujas laukā vai arī pametuši pozīcijas, vai nebija pildījuši kādas pavēles. Šie virsnieki ņirgājoties meta šiem izkāmējušajiem un puskailajiem cilvēkiem kādus dažus cepumus virsū. Vēl ir bijuši gadījumi, kur šiem sagūstītajiem liek pat kauties savā starpā un nogalināt vienam otru, un kurš izdzīvo, tas var izrāpties no bedres - tā nav pagātne, bet mūsdienas. Tāpat tās liecības, ko runā no krievu gūsta atgriezušies ukraiņu cilvēki, ir kaut kas neiedomājams. To, cik cilvēks mēdz būt nežēlīgs, neviens pat īsti nezina, līdz viņam tiek iedota vara tādam būt.

Tāpēc cilvēks nedrīkst būt bezdarbībā. Viņš nav aicināts neko nedarīt un sēdēt malā, bet tieši otrādi - nemitīgi domāt, kā darīt labu. Tad, kad tavas domas ir aizpildītas ar to, kā darīt labu, tad ir daudz mazāka iespēja, ka tu savā dzīvē varētu darīt tik ļaunas lietas, pat ja tev būtu šāda vara.

Vārds ,,Dievs’’ cilvēkiem šodien bieži vien izraisa vienaldzību. Vienai daļai tas nav vairs ne bargs Dievs ne mīlošs Dievs. Dievs ir gan bargs, gan mīlošs. Viņš ir bargs, jo Viņam ir jāsoda grēks un jāuzvar velns, bet mīlošs, jo jāatpestī grēkus nožēlojušo grēcinieku. Mīlestība ir Viņa būtība, bet bargums Viņa tiesības. Jēzus mums ir atklājis Dieva būtību. Un tieši šo Dieva būtību, tieši šo mīlestību, ar kādu nāca Jēzus, pasaule pienagloja krustā, to paaugstinot Golgātā.

Kā mēs varam pagodināt Dievu? Nesot pacietīgi Viņa Vārdu arī tad, kad ir grūti, arī tad, kad varam tikt par to apsmieti un nievāti, gluži, kā to dara arī Viņš mūsu dēļ.

Kristus ir sacījis: ,,Laimīgi taisnības dēļ vajātie, jo viņiem pieder Debesu valstība. Laimīgi jūs esat, ja jūs manis dēļ lamās un vajās, un runās visu ļaunu par jums. Priecājieties un gavilējiet – jūsu alga ir liela debesīs. Tāpat tie vajāja arī praviešus, kas bija pirms jums.’’ (Mt. 5:10-12)

Laimīgi jeb svētīgi, kā tas ir atšķirīgos tulkojumos. Jeb varētu arī sacīt ,,svētlaimīgi’’. No cilvēciskā viedokļa to ir grūti saprast, kā ir iespējams reizē tikt izsmietam un tajā pašā laikā būt svētīgam un laimīgam.

Pētera 1. vēstulē arī ir rakstīts: ,,Ja jūs nievā Kristus Vārda dēļ, svētīgi jūs esat! Jo apskaidrošanas un Dieva Gars dus uz jums. Bet, ja kas cieš, kristietis būdams, lai netur to par kaunu, bet pagodina Dievu ar šo vārdu.’’ (1Pēt. 4:14) ,,Bet, ja kas cieš, kristietis būdams, lai netur to par kaunu, bet pagodina Dievu ar šo vārdu.’’ 1Pēt. 4:16)

Dot Dievam godu ir kristieša mīlestības izpausme uz Dievu. Arī apustuļu vēstulēs nereti ir noslēgumā teikts par goda došanu Dievam, piem. Galatiešiem rakstīts: ,,Viņam lai gods mūžīgi mūžos! Āmen’’, (līdzīgi arī vēstulēs Ebrejiem, Filipiešiem un Pētera 1.vēstulē).

Tad, kad mūsu dievnamā ir skaisti, vai ir kārdinājums no citiem to izdzirdēt, ,,cik pie viņiem ir skaisti’’. Taču patiesais iemesls, ka ir skaisti, nekad nedrīkst būt vēlme saņemt cilvēcisko atzinību, bet gan pagodināt Dievu. Tas būtu augstākais prieks par draudzi tādēļ dzirdēt ,,kā viņi mīl Dievu’’, ,,Kā Viņi pagodina Dievu’’, cik mani tas ļoti iespaidotu, ja kāds to sacītu par citu draudzi: ,,kāda pie viņiem ir liela bijība un pagodinājums Dievam, tas tik bija kaut kas, ko mēs pieredzējām!’’

Kristus mūs māca, ka Viņš tiek pagodināts arī caur mūsu savstarpējām cieņpilnām attiecībām. Tas nav tikai par mums pašiem, lai mēs labi sadzīvotu, bet gan tas ļoti pagodina vai tieši otrādi ievaino Kristus sirdi, ja nav šādu attiecību draudzē.

Mums nav jāizpelnās pasaules atzinība. Pasaules un laicīgu cilvēku viedoklis nekad nedrīkst būt mūsu atskaites punkts, bet gan tikai un vienīgi Dieva skatījums uz mums un Viņa žēlastība ir mūsu atskaites punkts. Viņa paaugstinājums un pagodinājums pie krusta ir mūsu atskaites punkts. Kad mēs domājam par to, kas mēs esam, pirmkārt domājam par šo paaugstinājumu, ko saņēma Kristus pie krusta – kā mēs izskatāmies un kas esam raugoties tieši no krustā sistā Jēzus perspektīvas.

Jēzus saka: ,,Es jums dodu jaunu bausli – mīliet cits citu! Kā es esmu mīlējis jūs, tā arī jūs mīliet cits citu. Ja jums būs mīlestība savā starpā, visi zinās, ka jūs esat mani mācekļi.” (Jņ. 11:34-35). Šie vārdi ir par tādu mīlestību, kas ir izejoša no Dieva. Par tādu mīlestību, kad esam pacietīgi, piedodoši un gatavi atdot pat dzīvību, ja nepieciešams. Tieši pēc šādas, uzupurējošas mīlestības mūs var pazīt, ka esam Kristus mācekļi. Pasaule un tie, kas nav Kristus mācekļi, nav mūsu atskaites punkts, tomēr Kristus saka, ka ja šāda pati mīlestība būs mūsu starpā, kādu Kristus ir parādījis uz mums, tad pat pasaule (neticīgie cilvēki) mūs atpazīst kā Kristus mācekļus. Jo ko tad mēs darām?  - mēs rādām jeb atdarinām Kristu. Tieši to arī nozīmē būt Viņa māceklim – rādīt un atdarināt Kristu.

Lai tas ir mūsu gods un mūsu rota! Lai tā ir mūsu laime un svētība vienmēr gataviem pagodināt mūsu Kungu un Pestītāju!

ĀMEN

,,VAI TU TAM TICI?’’ – Baznīcu nakts Gulbenē un Jaungulbenē!

Vēlos pateikties ikvienam, kurš bija klāt šajā notikumā! Paldies Gulbenes Novada pašvaldībai un kultūras centram par lielo atbalstu, lai varētu notikt šāds brīnišķīgs labdarības koncerts! Paldies Gulbenes kultūras centra jauktajam korim ,,Harmonija’’, diriģentiem Sabīnei Krilovai-Šmitei un Uldim Kokaram! Paldies pianistei Madarai Kalniņai, čellistei Elīzai Petrenko, flautistam Andim Klučiniekam, ģitāristam Rihardam Lībietim, tubistam Kasparam Šmitam, sitaminstrumentālistam Mārcim Kalniņa, vokālistam Hugo Ušackim, dziesminiekam Goran Gora un aktierim Gerdam Lapoškam! Paldies manai mīļajai draudzei, kura tik daudz nesavtīgi kalpo ar savu viesmīlību, gādājot bez mitas par tīrību, kā arī ar laipnu vārdu, par kurināšanu, dievnama izgreznošanu un maltītēm, kurās ielikta patiesi kristīga mīlestība! Ipaši nozīmīga bija mācītāja Edgara Jundža dēla tiesību zinātņu doktora Tālava Jundža klātbūtne, kurš pagodināja Dievu ar savu uzrunu un mūs visus iedvesmoja! Paldies Normundam par sveicienu korim Gulbenes Ev. lut. Torņa Atjaunošanas fonda vārdā!

Simtiem cilvēku piedzīvoja šo ,,Gaismas ziedēšanu’’, ar augstas izpildījuma kvalitātes latiņu un daudz ielikta dvēseliskuma! Viss bija tik ļoti pārdomāts un tajā bija jūtams, ka ielikts milzīgs darbs, lai būtu šāds skanējums!

Es domāju pēc tik brīnišķīga koncerta, aizejot nakts stundā mājās, daudziem bija vēl 10 reizes jāpadomā, vai tiešām skatīties Eirovīziju. Kad tu esi dzirdējis kaut ko tik skaistu un tīru, tad negribas neko no tā, ko nes šie šovi, tas šķiet kaut kas tik pretējs tam skaistumam, ko saņēmām mēs un kas tika veltīts Dievam!

Mūsu dievnama torņa atjaunošanai šajā vakarā tika saziedoti 1611,52 EUR! Paldies visiem, kuri ziedoja un atbalstīja ar savu koncertēšanu, ar rūpēm, ar lūgšanām un turpinās to darīt vēl uz priekšu!

Ikreiz, kad mēs klausāmies kādu skaistu uzrunu, mūs var kaut kas tajā visā aizkustināt un saviļņot, tas var pacelt emociju lidojumā un pēc brīža likt atkal nolaisties. Tomēr tad, kad šos vārdus tu dzirdi, tad ne emocijas ir būtiskākais un aizkustinājums, bet gan, vai tu tam tici! Ja tu patiesi tici, tad nekas vēl nebeidzas ar koncertu vai dievkalpojumu – tu esi kaut ko saņēmis tik brīnišķīgu, ko tu vari līdzi paņemt un kas liek tev to pārdomāt atkal un atkal!

,,Vai tu tam tici?’’ – Šis Jēzus jautājums nav zaudējis savu svētību un attiecas arī uz šo labdarības koncertu. Tad, kad mēs sākam ar mazumu un Dievs pieliek klāt tādā veidā, kādā tu pat nevaru iedomāties. Iespējams, ka mēs katrs esam to reiz piedzīvojuši, ka palīdzība nāk caur to cilvēku, caur kuru mēs paši nekad necerētu. Tas būtu tik skaisti – atjaunot Gulbenes centru. Jā līdzīgi, kā Rīgas centrs ir Rīgas Doms, tā Gulbenes – tās senākais dievnams! Lai tas varētu izdoties, katram no mums ir jātic, ka šo dievnamu iespējams atjaunot tā sākotnējā spožumā! Vārdi ,,Vai tu tam tici?’’ ir par Augšāmcelšanos, jā par mūsu, bet šajā vakarā – arī par dievnama augšāmcelšanu! Mūsdienās ir ļoti grūti kaut ko labot, daudz vieglāk ir iegādāties jaunu! Taču gluži kā Kristus mūs pārveido, atjauno un augšāmceļ, tā arī šodien ir jūtama cilvēku ticība, ka tiks augšāmcelts arī mūsu dievnams!

Paldies arī ,,Vēstnešiem’’, kuri ar prieku kalpoja mazajā Jaungulbenes baznīciņā! Man allaž mīļš ir šis mazais, starp dīķiem un alejām ieslēptais dievnams, kurā var sanākt tieši tik, cik lauku ciematā ticīgo var būt. Paldies Aivaram, Aigaram, Ingai, Ingum, Dolāram, Sanijai, Kasparam! Bija prieks kopā kalpot ar stāstiem no mācītāja Vilhelma Buša grāmatas ,,Neikdienišķa dzīve’’! Cilvēki bija aizkustināti, un pats galvenais – viņiem bija, ko paņemt sev līdzi no šīs Baznīcu nakts! Šie stāsti iedeva īstenu skatījumu no dzīves par piedošanu, tuvāk mīlestību, sirdsšķīstību un mūžīgo dzīvību., tos papildināja skaista dzeja un viss tika ietērpts mūzikā!

GODS DIEVAM AUGSTĪBĀ!

Māc. I. Matīss

Mācītāja ILGVARA MATĪSA sprediķis 18.maijā- Lieldienu 5.svētdienā CANTATE.

Sprediķis Kristus augšāmcelšanās svētkos!

Tik kaitinoši mums var šķist, kad kāds pasaka: ,,Es taču teicu, ka tā būs.” Un tik grūti ir atzīt, ka tā ir patiesība, ko otrs ir sacījis, un ka viņam ir taisnība. Taču pie taisnības bieži vien mēs nonākam tieši caur kļūdām. Kad ieraugām papriekš visu slikto un tikai tad secinām, ka tomēr vajadzēja darīt tā, kā ir sacīts. Taču dzīve ir pārāk īsa, lai nemitīgi izmēģinātu visu, par ko citi saka, ka tas nav nekas labs.

Liels bija pārsteigums, kad sievas, nākušas pie kapa, atrada to tukšu. Kādēļ gan viņām vajadzēja būt pārsteigtām tā, it kā viņas neko nebūtu dzirdējušas, ko Jēzus būtu mācījis? Tādēļ, ka pieņemt to, kas ir ticamāks mūsu cilvēciskajam prātam vai arī kas ir pašiem piedzīvots un redzēts, ir daudz vienkāršāk, bet to, kas nav pieredzēts un ko nav arī pieredzējis neviens mums pazīstams cilvēks, ir daudz grūtāk. Jēzus no nāves tika uzcēlis trīs cilvēkus – Sinagogas priekšnieka Jaira meitu, kādas atraitnes mirušo dēlu un savu draugu Lācaru. Šķiet, ka vajadzētu taču tam pārliecināt, ka augšāmcelšanās ir iespējama. Tomēr izrādījās, ka pat tas nebija pietiekami. Ir situācijas, kad mūsu loģika darbojas pret mums un apstrīd mūsu ticību. Mūsu pieredzētais vēl nav viss, kas šajā pasaulē pastāv. Tāpat kā tas, kas mums šķiet jauns, visbiežāk izrādās, ka nav nekas jauns.

Zīmīgs ir eņģeļu jautājums: ,,Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušajiem?’’ Tieši tāpat arī, ja savus tuviniekus meklēsim kapos, tad veltīga ir mūsu kristīgā ticība – viņu tur sen jau vairs nav.

Eņģeļi tālāk saka: “Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies. Pieminiet, ko Viņš jums runājis, vēl Galilejā būdams.’’ Vai gan nav tā, ka mēs bieži vien, paliekot nobriedušāki, atceramies, ko mums mācīja vecvecāki? Cik tas bija vērtīgi, cik tas bija īpaši. Pagājušajā piektdienā Stāķu skoliņā bija vecvecāku diena, zinu, ka tādas ir arī bērnudārzos. Tie ir tik jauki un svētīgi pasākumi un kopā laika pavadīšana. Un tad laiks tik ātri skrien, ka mums nešķiet tik būtiski, ko viņi mums māca, un tas škiet tik nemūsdienīgi un tik novecojuši. Bet, kad paši kļūstam vecāki, tad daudz ko atceramies, un vēl ir tik daudz, ko gribētos uzjautāt. Taču būs laiks, kad to vairs nevarēsim.

Jēzus arī zināja, ka mācekļi daudz ko nesapratīs, bet tik un tā viņiem to visu mācīja. Varētu teikt – kāda gan tam ir jēga, mācekļi noklausījās, pamāja ar galvu, bet, kad Kristus gāja uz krusta nāvi, tad pamuka kur kurais. Atceros, ka reiz dziedāju vienā skolotāju korī, kur diriģents kādā reizē bija ļoti dusmīgs par to, ka koris neizklausās tā, kā viņš vēlas, un viņš dusmās sacīja: “Tie, kuri no jums ir beiguši mūzikas skolu, aizejiet mājās un piespraudiet savas beigšanas apliecības pie sienas ar skavotāju un padomājiet, cik tas ir bezjēdzīgi, ka jūs vispār to mācījāties!”

Līdzīgi tā varētu sacīt par daudz ko dzīvē, ko esam mācījušies, taču nekad neesam to pielietojuši, un tādēļ, ka neesam to pielietojuši, esam to arī aizmirsuši. Varētu sacīt – kāda gan tad vispār tam ir jēga? Kāda jēga Jēzum bija mācīt mācekļus un tērēt ar viņiem diendienā 3 gadus? Jēga bija tāda, ka tad, kad Jēzus bija augšamcēlies un pats parādījies saviem mācekļiem, viņiem beidzot pielēca tas, ko Jēzus bija mācījis. Viņi savā ziņā bija daudz privileģētākā stāvoklī par mums, jo pieredzēja to savām acīm. Taču vai mēs visu to, ko esam redzējuši darām savus vecvecākus, protam to atkārtot un tagad varam mācīt saviem bērniem un mazbērniem? Atkarīgs no tā, cik nopietni mēs uz viņiem raudzījāmies un viņos klausījāmies, kad viņi to mācīja, un kas ne mazāk – cik no tā ir pierakstīts. Tieši tāpat arī mācekļi – tad, kad Jēzus aizgāja no zemes un sēdās pie Tēva labās rokas, tad viņiem bija atkal ,,jāceļ augšā’’ viss, ko no Jēzus viņi bija redzējuši un dzirdējuši, jāvelk ārā savi pieraksti, lai tagad uz to paskatītos ar pavisam citu skatījumu – gan uz notikumiem, kas bijuši, gan tiem, kas vēl nāks, gan arī kā Jēzus mācību pielietot ikdienā.

Eņģelis sacīja: ,,Pieminiet, ko Viņš jums runājis!” Tādēļ ir tik būtiski arī tas, ka Jēzus mācību kristieši savā starpā pārrunā. Ka nevis tikai noklausās dievkalpojumu un sprediķi, bet runā par to, ko Jēzus dara, no jauna to izceļ un aktualizē. Jēzus darbs un mācība noder katru mīļu dienu mūsu dzīvē. Kad mēs tā iedziļināmies un aizdomājamies par dienu, ko piedzīvojām, katrs mirklis, darbība un doma ir saistīta ar Dievu. Ne tādā nozīmē, ka mēs par Viņu nemitīgi runājam, tik labi tas nav, bet gan ka viss šajā mūsu laikā ir saistīts ar to, kā mēs attiecamies pret Dievu.

Tad, kad mēs no rīta pieceļamies, vai mēs ar Dievu sasveicināmies? Vai mums ir kaut mirklis mūsu ikdienā, kad mēs paceļam savas acis uz augšu un pieminam to, ka Dievs mūs redz un vēro mūsu sirdis? Mūsu skatiens uz augšu mums pašiem atgādina, ka mēs neesam šīs pasaules centrā.

Man kursos par aprūpi kāda lektore sacīja: “Mums dabiski ir jāpieņem tas, ka jebkurš, kurš ir piedzimis, arī nomirst.” Tik vienkārši. Un tā ir patiesība, tā ir kā normāla mūsu eksistences un dzīves rituma sastāvdaļa, nevis kaut kas īpašs. Tomēr Apustulis Pāvils vēstulē Korintiešu draudzei raksta: ,,Kā pēdējais ienaidnieks tiks iznīcināta nāve.’’ Tad kā tad īsti ir – normāla mūsu eksistences beigu sastāvdaļa vai ienaidnieks? Svētie Raksti mums atklāj, lai arī tas notiek, tomēr tas nav jāuztver kā pats par sevi saprotams. Un ja jau tas ir pats par sevi saprotams, tad kādēļ tas tomēr mums vienmēr tik ļoti sāp? Un Svētie Raksti mums saka pat vēļ kaut ko vairāk un kaut ko vēl pārsteidzošāku: tad, kad Dievs radīja pasauli un cilvēkus, nāve kā tāda pat nebija ieplānota, nebija domāts, ka cilvēki mirs.

Tomēr nāve sākās, tā sākās ar grēku, ar nepaklausību, kad Ādams un Ieva čūskas jeb velna kārdināti nepaklausīja Dievam un ēda no Dzīvības koka, no kura Dievs bija aizliedzis ēst. Dzīvība no tā laika tika ievainota. Un no tā brīža notika tas, kas varēja arī nenotikt, – cilvēki palika par mirstīgiem. Nāvi nevajag nekad romantizēt, vai tā būtu varoņa nāve vai neģēļa nāve, pati nāve nav nekas skaists, drīzāk dzīve, kas nodzīvota godājami un dievbījīgi, ir skaista. Taču Kristus augšāmcēlās un cels augšām arī visus mūs. Jēzus saka: ,,Patiesi, patiesi es jums saku: kas manus vārdus dzird un tic viņam, kas mani ir sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir pārgājis dzīvībā.’’

Kristus trīs gados atdzīvināja trīs cilvēkus. Tomēr tas vēl nebija tas pats, kas augšāmcēlās. Jo šis vārds latviski un ne tikai latviski, izsaka to, ka kāds ir uz augšu celts, Viņš vairs nedzīvo šai pasaulei, Viņš vairs nevēlas šeit palikt un Viņam vairs nav ievainojama un mirstīga miesa.

Kristus arī saka: ,,Tie vairs nevar nomirt, jo ir līdzīgi eņģeļiem…’’ (Lk. 20:36)

Vai tu vēlētos būt līdzīgs eņģelim? Es vēlētos – es vēlētos būt bez grēka un sliktas pagātnes. Bez visa sliktā, ko esmu runājis, domājis un darījis. Un tas ir iespējams – gan man, gan tev.

Jēzus saka: ,,Mana Tēva griba ir, lai ikvienam, kas skata Dēlu un tic viņam, būtu mūžīgā dzīvība, un es to augšāmcelšu pastarā dienā.” Skatīt Dēlu nozīmē neapstāties pie Jēzus tukšā kapa, bet Viņu meklēt un satikt – lūgšanās, dievkalpojumos, Viņā vārdā, kā eņģelis sacījis: ,,Pieminiet, ko Viņš jums runājis!’’ Jēzus uz mums runā caur savu vārdu. To es redzu, cik tas ir dzīvs, kā tas pieskaras cilvēku sirdīm dievnamos, pansionātos, uz gultas gulošiem cilvēkiem, ievainotajiem, grūtsirdīgajiem un dzīves lauztajiem, un tiem, kas vēl tikko bija bezcerībā. Tāpat kā nāvi ļaunumu un grēku mēs nedrīkstam uzskatīt pašu par sevi saprotamu, tāpat arī Jēzus uzvaru pār nāvi, grēku piedošanu un Viņa vārdus, ko Viņš runājis.

Kristus augšāmcelšanās notikums padarīja visas nākamās paaudzes par Kristus sekotājiem. Tas bija kaut kas tik īsts, cik vien īsts var būt, tas lika saprast, ka viss, ko Jēzus tika mācījis, bija ar jēgu un piepildījumu priekš tiem, kas Viņu redzēja vaigu vaigā un dzirdēja, un visām iepriekšējām paaudzēm, un tām, kas vēl tikai dzims. Daudzi cilvēki šodien seko viltus ziņām, bildēm, video. Kā gan mācekļi un pēc tam nākamās paaudzes līdz pat mūsu laikam spēj ticēt tam, kas nav nofilmēts vai nofotografēts? Atbilde ir viena – tie, kas to bija pieredzējuši, bija ar tik lielu ticību, ka spēja to līdz cilvēkiem aiznest. Protams, ne visi ticēja, ko Jēzus sacīja, ne visi ticēja, ko mācekļi pēc tam sludināja tālāk, un ne visi tic šodien. Ticība uz augšāmcelto Kristu nav pati par sevi saprotama lieta, un mēs par to nedrīkstam dzīvot ilūzijās. Tā nedrīkst kļūt pati par sevi saprotama pat tiem, kuri jau dzīvo kristīgajā ticībā no bērna kājas. Ja tas kļūs tev kā pats par sevi saprotams, tad kādēļ gan lai vēl kāds pievērstos šai pašsaprotamai vēstij? Tai katru reizi vajag, pirmkārt, jau tevi pārsteigt. Augšāmcelšanās vēstij katrās Lieldienās vajag tevi saviļņot, un tavai sirdi katru reizi no jauna vajag slavēt Dievu par šo uzvaru pār nāvi!

Jāņa Evaņģēlija 20. nodaļā ir rakstīts: ,,Vēl daudzas citas zīmes Jēzus darīja savu mācekļu priekšā, par kurām šajā grāmatā nav rakstīts. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jums, kas ticat, būtu dzīvība viņa vārdā.’’ Augšāmcelšanās ir lielākā mūžīgās dzīvības zīme, un to mēs šodien svinam, ka Jēzus uzvara tādējādi ir kļuvusi uzvara mums visiem! Kristus ir augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies!

Gulbenes luterāņu mācītājs Ilgvars Matīss

Sprediķis gavēņa laika trešajā Svētdienā (23.03.2025)

Sprediķis gavēņa laika otrajā Svētdienā (16.03.2025)

Tai pašā brīdī pienāca daži farizeji un sacīja Viņam: Izej un aizceļo no
šejienes, jo Hērods grib Tevi nonāvēt; Bet Viņš tiem sacīja: Ejiet, sakait šai
lapsai: redzi, Es izdzenu ļaunos garus un dziedinu slimos šodien un rīt, bet parīt
Es būšu galā. Tiešām, Man vēl šodien un rīt un parīt jābūt ceļā, jo neklājas
pravietim mirt ārpus Jeruzālemes. Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nokauj
praviešus un akmeņiem nomētā tos, kas pie tevis sūtīti, cik reižu Es esmu
gribējis tavus bērnus pulcināt ap Sevi, kā vista pulcina zem spārniem savus
cālīšus, bet jūs negribējāt. Redziet, jūsu nams būs atstāts, un Es jums saku: jūs
Mani neredzēsit, tiekāms nāks diena, kad jūs sacīsit: svētīts, kas nāk Tā Kunga

Mācītāja ILGVARA MATĪSA uzruna PELNU dienas dievkalpojumā - 5.martā

2.marta sprediķis

,,Un Marija sacīja: "Mana dvēsele slavē To Kungu, un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju, jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemumu; redzi, no šī laika visi bērnu bērni mani teiks svētīgu, jo Varenais lielas lietas pie manis ir darījis, un svēts ir Viņa Vārds, un Viņa žēlastība paliek uz radu radiem pie tiem, kas Viņu bīstas. Viņš darījis varenus darbus ar Savu elkoni un izklīdinājis tos, kas ir lieli savā sirdsprātā. Viņš varenos nogāzis no augstiem troņiem un paaugstinājis zemos. Izsalkušo Viņš pildījis ar labumiem, un bagātos Viņš atstājis tukšus.’’ (Lk. 1:46-53)

Labdien, mīļā draudze ceturtajā Adventa Svētdienā! Labi, ka mums ir šis mazais brīdis vēl pirms Kristus Piedzimšanas svētkiem! Vēl nesen, škiet, ka bija septembris, un vēl nesen, šķiet, tikai decembris sākās, bet nu jau klāt ceturtā adventa svētdiena un parīt klāt jau 24. decembris. Tieši tāpat arī šķiet, tikko vēl biju mazs zēns un gāju skolā un nu jau klāt laiks, kad Kristus mūs ņems pie sevis. Tieši tik ātri laiks steidzas un mēs mēdzam to steidzināt vēl vairāk, ja neapsēžamies un nepārdomājam, kas notika vakardien, kas notika šodien, kas notika tikko un kāda tam jēga. Ja skrienam jau uz nākošajiem mirkļiem un dienām, bet šo brīdi, kas ir šobrīd, palaižam vienmēr garām.

Kas tad bija šī jaunava? Pat savā dzimtajā Nācaretē viņa nebija kāda mazpilsētas pārvaldnieka vai bagātnieka, bet parasta un nabadzīga pilsoņa meita. Mēs, cilvēki, vienmēr tiecamies pēc kaut kā, kas ir pārāks par to, kas mums ir: pēc vairāk naudas, varas, goda, pēc vieglākas dzīves. Bet tāds nav mūsu Dievs. Viņš uzlūko tos kas atrodas viszemāk. Tā kā Dievs ir Visaugstākais, tad Viņš nevar meklēt kaut ko augstāku, jo virs Viņa nekā nav; Viņš pat nevar skatīties uz kaut ko sev blakus, jo arī Viņam līdzīga neviena nav. Tādēļ Dievs nolūkojas uz tiem kas ir viszemākie un, jo zemāk kāds cilvēks atrodas, jo labāk Viņš to redz. Un Dievs ir izvēlējies nabadzīgu un zemu jaunavu, lai caur to Kristus nāktu pasaulē.

Marijai šī noslēpumainā Dieva-Glābēja piedzimšana par cilvēku jeb miesā nākšana tapa skaidra sevišķā, īpaši tuvā veidā: Viņš bija nācis miesā – un tieši viņas miesās, viņas klēpī. Šī atskārsme liek gavilēm un priekam pārņemt viņas dvēseli. Tāds noskaņojums – iekšējas gaviles un neizsakāms prieks – ir arī mums, kad atceramies Kristus dzimšanas stundu, kad tuvojas Svētvakars. Ar tādām brīnišķīgām emocijām mēs sagaidām Svētvakaru, domājam par tā jēgu un nozīmi un dziedam savās sirdīs „Klusa nakts, Svēta nakts”.

Arī Elizabete bija tapusi grūta no Dieva spēka un žēlastības, taču ne tādā veidā, kā Marija, kurā tas kas bija Viņa, bija no Svētā Gara. Elizabete jau bija vecāka sieviete un abiem ar viņas vīru Cahariju tas bija liels pārsteigums, ka viņu vecumā viņiem būs bērns, turklāt īpašs bērns – Jānis Kristītājs, kas sagatavos Jēzum ceļu.

Elizabete neparastā veidā zina visu, kas ir noticis ar Mariju bez nekādas stāstīšanas: viņa svētī Mariju un sauc Viņu par sava Kunga māti. Viņa pravieto un piesaka to, ko tūlīt teiks Marija. Un priecājoties par Mariju un Jēzu, viņa saka: ,,Labi tai, kas ir ticējusi, ka tas, ko Dievs licis viņai sacīt, piepildīsies.’’

Vai Dievs atrastu šodien šādu šķīstu, tikumīgu, neprecētu jaunavu, tas ir labs jautājums? Cik maz ir tādu cilvēku, kuri var lepoties ar to, ka ir saglabājuši nevainību līdz laulībām, tas ir ārkārtīgi liels retums un tādēļ īpaši teicami un godājami. Daudzi par to domā un tomēr krīt kārdinājumā un neiztur, lai paliktu šķīsti. Dievs bija no visām jaunavām pamanījis tieši Mariju un uzlūkoja kā tādu jaunavu, kura ar lielu atbildību iznēsās Viņa pārdabiskā veidā ieņemto Dēlu.

Kāda reakcija visbiežāk ir jauniem un ne tikai jauniem cilvēkiem, ja viņi uzzina par kādu atbildību? Viņi visbiežāk atgaiņājas. Turklāt, ja par to nebūs nekāda samaksa? Nu nē - kuram gan vajadzīgs uzņemties tādu atbildību?! No šādas atbildības – iznēsāt savās miesās un piedzemdēt Dieva Dēlu, pasaules Pestītāju – sirds pat varētu pamirt. Taču Marija, lai arī izbijusies, tomēr saka, eņģelim: ,,Redzi, es esmu Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda.’’ (Lk. 1:38). Un, pie tam, nevis gaužas un sūdzas par šādu atbildību, bet slavē Dievu.

Marija uzticas Dievam un paļaujas, ka notiks, tā kā tam ir jānotiek. Viņa negaužas ,,kā mēs tiksim galā, kā pabarosim, kā mēs varēsim viņu mācīt un izaudzināt, un aizsargāt no briesmām?’’, bet ieliek to Dieva rokās.

Dziesmā Marija slavē To Kungu, kas uzlūkojis Savu pazemīgo kalponi. Viņas vārdi mums atklāj, ka pats brīnišķīgākais bija tas, ka Dievs necilo Mariju bija uzlūkojis un izredzējis. Ko Dievs saskatīja Marijā? Viņa pati atbild: Dievs uzlūkoja manu zemību. Proti, – nekā diža un cildena manī nebija, taču lielais un cildenais Kungs mani – tādu sīku un nenozīmīgu, kāda esmu, uzlūkoja un izredzēja par Savu kalponi.

Visskaistākā mūzika un visskaistākā dzeja komponistiem un dzejniekiem ir tieši tā, kas slavē Dievu, jo tam Svētais Gars dod īpašas melodijas un neparasti skaistus vārdus.

Ja mēs domājam par to, kā vispār rodas dziesmas, tad tas patiešām ir kaut kas netverami brīnumains. Arī pie mums dievkalpojumos katru reizi skan dziesmas un šodien pie mums ir pat atbraucis ciemos mūzikas skolas koris. Mūzikas un dzejas rašanās ir kaut kas tāds, uz ko no visām radītajām būtnēm ir spējīgi tikai cilvēki un eņģeļi. 148. Psalmā ir vārdi par eņģeļu slavēšanu: Alelujā! Teiciet To Kungu no debesīm, teiciet Viņu debesu augstumos! Teiciet Viņu, visi Viņa eņģeļi un Jesajas grāmatā ir rakstīts par serafiem, eņģeļiem, kuri nemitīgi slavē Dievu ar vārdiem ,,Tie nemitīgi sauca cits aiz cita šos vārdus: "Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības!’’ – Tātad arī eņģeļos ir šis radošais gars, Svētais Gars, kas dod iedvesmu slavēt Dievu.

Tas, ka Dievs, izlēma, ka ir jāpiedzimst tieši caur Mariju, ir vēlreiz tāds liels atgādinājums, ka Dievs var izdarīt lielas lietas šajā pasaulē, caur pavisam vienkāršu cilvēku.

Tajā mirklī, kad tev ir kārdinājums teikt – kāda no manis jēga - atceries Mariju, šo vienkāršo un pazemīgo jaunavu, kura, visdrīzāk, bija nabadzīgāka par tevi, ne ar ko citu ļaužu priekšā nebija ievērojama, un tomēr Dievs viņu izvēlējās šim īpašajam uzdevumam.

Kādēļ cilvēki tik bieži ir depresijās un izdara pašnāvības? Viņi saka – no manis nav nekādas jēgas? Es neko nevaru izmainīt, vēl vairāk – es varu būt vai nebūt šajā pasaulē, neviens mani pat nepamanītu un nevienam manis nepietrūktu. Atceries Mariju – viņai nebija ne augsta amata, ne tūkstošiem sekotāju sociālajos tīklos, tikpat kā neviens par viņas eksistenci nezināja, viņa nāca no Nācarete ciemata, un tomēr Dievs Viņu uzlūkoja un paveica caur Viņu tādu brīnumu, ka mēs par to runājam un slavējam Dievu pat pēc tūkstošiem gadu, šis notikums izmainīja daudzu cilvēku dzīves un cik vēl izmainīs.

Varbūt tev par visa bezjēdzību ir domas dēļ nepareiza virziena. Varbūt tu lūkojies uz kaut ko tik augstu un salīdzini sevi ar tādiem cilvēkiem, kas daudz pasaulē sasnieguši un aizmirsti par to, ko māca Dievs. Tev varbūt šķiet, ka ir jātiecas arvien augstāk? Jā, ir, un vēl augstāk, nekā tu domā! Tikai lieta tāda, ka nevis pēc šīs pasaules augstumiem, bet pēc Debesu augstumiem. Dieva vārds saka: ,,Ja nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad tiecieties pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas. Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām.’’ (Kol. 3:1-2). Pāvils arī saka: ,,Kristus vārds lai bagātīgi mīt jūsu vidū: pamācait un paskubinait cits citu visā gudrībā un dziediet Dievam psalmus, himnas un garīgas dziesmas pateicības pilnām sirdīm!’’ (Kol. 3:16) Cik daudz tu esi slavējis Dievu, cik daudz Jēzus vārdus tu zini no galvas? Pāvils arī raksta: Jo jūs zināt, ka tas Kungs par atmaksu jums dos debess mantojumu. Jūs jau kalpojat savam Kungam—Kristum. Kas nepareizi darījis, dabūs pelnīto atmaksu; tur neievēro ārējo stāvokli.’’ (Kol. 3:24-25) Vai tu dari ievērojamu lietu Jēzum, kaut ko no tā, ko Viņš tev māca? Tad aizmirsti par dzīves bezjēdzību! Attopies – tava dzīve ir brīnišķīga, vērtīga un ar jēgu, tu kalpo lielam mērķim! Jēzus taču saka: Meklējiet vispirms Dieva valstību un viņa taisnību, tad jums viss pārējais tiks iedots. (Mt. 6:33) Meklē vienmēr Dieva svētumu, lai tāpat kā Marija, tu vari ieraudzīt, cik Dievs dara brīnišķīgas lietas! Lai tu slavē Dievu ar atvērtu sirdi Viņam un pateicies par to vērtību un jēgu, kādu Viņš iedod tavai dzīvei. Dievs neuzlūko augstus amatus, bet Viņš uzlūko pazemīgas sirdis, kuras tiecas pēc svētuma. Tev nav jābūt vistalantīgākajam vai gudrākajam cilvēkam pasaulē, lai tavai dzīvei būtu jēga. Arī Mariju nekas tāds nav sacīts. Bet šī necilā ciemata nākusī, nabadzīgā, pazemīgā, Dievam paklausīgā jaunava nekad, par spīti sirds sāpēm, ko viņai bija jāpiedzīvo, nesacīja, ka viņas dzīve ir nevērtīga, bet ieraudzīja Dieva varenos darbus un slavēja Dievu. Lai Dievs caur to mūs māca, kas ir patiesi lielas un vērtīgas lietas! ĀMEN

Sprediķis 4.Adventa svētdienā

,,Un Marija sacīja: "Mana dvēsele slavē To Kungu, un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju, jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemumu; redzi, no šī laika visi bērnu bērni mani teiks svētīgu, jo Varenais lielas lietas pie manis ir darījis, un svēts ir Viņa Vārds, un Viņa žēlastība paliek uz radu radiem pie tiem, kas Viņu bīstas. Viņš darījis varenus darbus ar Savu elkoni un izklīdinājis tos, kas ir lieli savā sirdsprātā. Viņš varenos nogāzis no augstiem troņiem un paaugstinājis zemos. Izsalkušo Viņš pildījis ar labumiem, un bagātos Viņš atstājis tukšus.’’ (Lk. 1:46-53)
Labdien, mīļā draudze ceturtajā Adventa Svētdienā! Labi, ka mums ir šis mazais brīdis vēl pirms Kristus Piedzimšanas svētkiem! Vēl nesen, škiet, ka bija septembris, un vēl nesen, šķiet, tikai decembris sākās, bet nu jau klāt ceturtā adventa svētdiena un parīt klāt jau 24. decembris. Tieši tāpat arī šķiet, tikko vēl biju mazs zēns un gāju skolā un nu jau klāt laiks, kad Kristus mūs ņems pie sevis. Tieši tik ātri laiks steidzas un mēs mēdzam to steidzināt vēl vairāk, ja neapsēžamies un nepārdomājam, kas notika vakardien, kas notika šodien, kas notika tikko un kāda tam jēga. Ja skrienam jau uz nākošajiem mirkļiem un dienām, bet šo brīdi, kas ir šobrīd, palaižam vienmēr garām.
Kas tad bija šī jaunava? Pat savā dzimtajā Nācaretē viņa nebija kāda mazpilsētas pārvaldnieka vai bagātnieka, bet parasta un nabadzīga pilsoņa meita. Mēs, cilvēki, vienmēr tiecamies pēc kaut kā, kas ir pārāks par to, kas mums ir: pēc vairāk naudas, varas, goda, pēc vieglākas dzīves. Bet tāds nav mūsu Dievs. Viņš uzlūko tos kas atrodas viszemāk. Tā kā Dievs ir Visaugstākais, tad Viņš nevar meklēt kaut ko augstāku, jo virs Viņa nekā nav; Viņš pat nevar skatīties uz kaut ko sev blakus, jo arī Viņam līdzīga neviena nav. Tādēļ Dievs nolūkojas uz tiem kas ir viszemākie un, jo zemāk kāds cilvēks atrodas, jo labāk Viņš to redz. Un Dievs ir izvēlējies nabadzīgu un zemu jaunavu, lai caur to Kristus nāktu pasaulē.
Marijai šī noslēpumainā Dieva-Glābēja piedzimšana par cilvēku jeb miesā nākšana tapa skaidra sevišķā, īpaši tuvā veidā: Viņš bija nācis miesā – un tieši viņas miesās, viņas klēpī. Šī atskārsme liek gavilēm un priekam pārņemt viņas dvēseli. Tāds noskaņojums – iekšējas gaviles un neizsakāms prieks – ir arī mums, kad atceramies Kristus dzimšanas stundu, kad tuvojas Svētvakars. Ar tādām brīnišķīgām emocijām mēs sagaidām Svētvakaru, domājam par tā jēgu un nozīmi un dziedam savās sirdīs „Klusa nakts, Svēta nakts”.
Arī Elizabete bija tapusi grūta no Dieva spēka un žēlastības, taču ne tādā veidā, kā Marija, kurā tas kas bija Viņa, bija no Svētā Gara. Elizabete jau bija vecāka sieviete un abiem ar viņas vīru Cahariju tas bija liels pārsteigums, ka viņu vecumā viņiem būs bērns, turklāt īpašs bērns – Jānis Kristītājs, kas sagatavos Jēzum ceļu.
Elizabete neparastā veidā zina visu, kas ir noticis ar Mariju bez nekādas stāstīšanas: viņa svētī Mariju un sauc Viņu par sava Kunga māti. Viņa pravieto un piesaka to, ko tūlīt teiks Marija. Un priecājoties par Mariju un Jēzu, viņa saka: ,,Labi tai, kas ir ticējusi, ka tas, ko Dievs licis viņai sacīt, piepildīsies.’’
Vai Dievs atrastu šodien šādu šķīstu, tikumīgu, neprecētu jaunavu, tas ir labs jautājums? Cik maz ir tādu cilvēku, kuri var lepoties ar to, ka ir saglabājuši nevainību līdz laulībām, tas ir ārkārtīgi liels retums un tādēļ īpaši teicami un godājami. Daudzi par to domā un tomēr krīt kārdinājumā un neiztur, lai paliktu šķīsti. Dievs bija no visām jaunavām pamanījis tieši Mariju un uzlūkoja kā tādu jaunavu, kura ar lielu atbildību iznēsās Viņa pārdabiskā veidā ieņemto Dēlu.
Kāda reakcija visbiežāk ir jauniem un ne tikai jauniem cilvēkiem, ja viņi uzzina par kādu atbildību? Viņi visbiežāk atgaiņājas. Turklāt, ja par to nebūs nekāda samaksa? Nu nē - kuram gan vajadzīgs uzņemties tādu atbildību?! No šādas atbildības – iznēsāt savās miesās un piedzemdēt Dieva Dēlu, pasaules Pestītāju – sirds pat varētu pamirt. Taču Marija, lai arī izbijusies, tomēr saka, eņģelim: ,,Redzi, es esmu Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda.’’ (Lk. 1:38). Un, pie tam, nevis gaužas un sūdzas par šādu atbildību, bet slavē Dievu.
Marija uzticas Dievam un paļaujas, ka notiks, tā kā tam ir jānotiek. Viņa negaužas ,,kā mēs tiksim galā, kā pabarosim, kā mēs varēsim viņu mācīt un izaudzināt, un aizsargāt no briesmām?’’, bet ieliek to Dieva rokās.
Dziesmā Marija slavē To Kungu, kas uzlūkojis Savu pazemīgo kalponi. Viņas vārdi mums atklāj, ka pats brīnišķīgākais bija tas, ka Dievs necilo Mariju bija uzlūkojis un izredzējis. Ko Dievs saskatīja Marijā? Viņa pati atbild: Dievs uzlūkoja manu zemību. Proti, – nekā diža un cildena manī nebija, taču lielais un cildenais Kungs mani – tādu sīku un nenozīmīgu, kāda esmu, uzlūkoja un izredzēja par Savu kalponi.
Visskaistākā mūzika un visskaistākā dzeja komponistiem un dzejniekiem ir tieši tā, kas slavē Dievu, jo tam Svētais Gars dod īpašas melodijas un neparasti skaistus vārdus.
Ja mēs domājam par to, kā vispār rodas dziesmas, tad tas patiešām ir kaut kas netverami brīnumains. Arī pie mums dievkalpojumos katru reizi skan dziesmas un šodien pie mums ir pat atbraucis ciemos mūzikas skolas koris. Mūzikas un dzejas rašanās ir kaut kas tāds, uz ko no visām radītajām būtnēm ir spējīgi tikai cilvēki un eņģeļi. 148. Psalmā ir vārdi par eņģeļu slavēšanu: Alelujā! Teiciet To Kungu no debesīm, teiciet Viņu debesu augstumos! Teiciet Viņu, visi Viņa eņģeļi un Jesajas grāmatā ir rakstīts par serafiem, eņģeļiem, kuri nemitīgi slavē Dievu ar vārdiem ,,Tie nemitīgi sauca cits aiz cita šos vārdus: "Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības!’’ – Tātad arī eņģeļos ir šis radošais gars, Svētais Gars, kas dod iedvesmu slavēt Dievu.
Tas, ka Dievs, izlēma, ka ir jāpiedzimst tieši caur Mariju, ir vēlreiz tāds liels atgādinājums, ka Dievs var izdarīt lielas lietas šajā pasaulē, caur pavisam vienkāršu cilvēku.
Tajā mirklī, kad tev ir kārdinājums teikt – kāda no manis jēga - atceries Mariju, šo vienkāršo un pazemīgo jaunavu, kura, visdrīzāk, bija nabadzīgāka par tevi, ne ar ko citu ļaužu priekšā nebija ievērojama, un tomēr Dievs viņu izvēlējās šim īpašajam uzdevumam.
Kādēļ cilvēki tik bieži ir depresijās un izdara pašnāvības? Viņi saka – no manis nav nekādas jēgas? Es neko nevaru izmainīt, vēl vairāk – es varu būt vai nebūt šajā pasaulē, neviens mani pat nepamanītu un nevienam manis nepietrūktu. Atceries Mariju – viņai nebija ne augsta amata, ne tūkstošiem sekotāju sociālajos tīklos, tikpat kā neviens par viņas eksistenci nezināja, viņa nāca no Nācarete ciemata, un tomēr Dievs Viņu uzlūkoja un paveica caur Viņu tādu brīnumu, ka mēs par to runājam un slavējam Dievu pat pēc tūkstošiem gadu, šis notikums izmainīja daudzu cilvēku dzīves un cik vēl izmainīs.
Varbūt tev par visa bezjēdzību ir domas dēļ nepareiza virziena. Varbūt tu lūkojies uz kaut ko tik augstu un salīdzini sevi ar tādiem cilvēkiem, kas daudz pasaulē sasnieguši un aizmirsti par to, ko māca Dievs. Tev varbūt šķiet, ka ir jātiecas arvien augstāk? Jā, ir, un vēl augstāk, nekā tu domā! Tikai lieta tāda, ka nevis pēc šīs pasaules augstumiem, bet pēc Debesu augstumiem. Dieva vārds saka: ,,Ja nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad tiecieties pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas. Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām.’’ (Kol. 3:1-2). Pāvils arī saka: ,,Kristus vārds lai bagātīgi mīt jūsu vidū: pamācait un paskubinait cits citu visā gudrībā un dziediet Dievam psalmus, himnas un garīgas dziesmas pateicības pilnām sirdīm!’’ (Kol. 3:16) Cik daudz tu esi slavējis Dievu, cik daudz Jēzus vārdus tu zini no galvas? Pāvils arī raksta: Jo jūs zināt, ka tas Kungs par atmaksu jums dos debess mantojumu. Jūs jau kalpojat savam Kungam—Kristum. Kas nepareizi darījis, dabūs pelnīto atmaksu; tur neievēro ārējo stāvokli.’’ (Kol. 3:24-25) Vai tu dari ievērojamu lietu Jēzum, kaut ko no tā, ko Viņš tev māca? Tad aizmirsti par dzīves bezjēdzību! Attopies – tava dzīve ir brīnišķīga, vērtīga un ar jēgu, tu kalpo lielam mērķim! Jēzus taču saka: Meklējiet vispirms Dieva valstību un viņa taisnību, tad jums viss pārējais tiks iedots. (Mt. 6:33) Meklē vienmēr Dieva svētumu, lai tāpat kā Marija, tu vari ieraudzīt, cik Dievs dara brīnišķīgas lietas! Lai tu slavē Dievu ar atvērtu sirdi Viņam un pateicies par to vērtību un jēgu, kādu Viņš iedod tavai dzīvei. Dievs neuzlūko augstus amatus, bet Viņš uzlūko pazemīgas sirdis, kuras tiecas pēc svētuma. Tev nav jābūt vistalantīgākajam vai gudrākajam cilvēkam pasaulē, lai tavai dzīvei būtu jēga. Arī Mariju nekas tāds nav sacīts. Bet šī necilā ciemata nākusī, nabadzīgā, pazemīgā, Dievam paklausīgā jaunava nekad, par spīti sirds sāpēm, ko viņai bija jāpiedzīvo, nesacīja, ka viņas dzīve ir nevērtīga, bet ieraudzīja Dieva varenos darbus un slavēja Dievu. Lai Dievs caur to mūs māca, kas ir patiesi lielas un vērtīgas lietas! ĀMEN

24.novembris - Mūžības svētdiena.

Mācītāja Ilgvara Matīsa sprediķis 3.novembrī

Mācītāja ILGVARA MATĪSA sprediķis Reformācijas dienā 31.oktobrī

Dievkalpojums 13.10.2024.

Un, kad Viņš bija izgājis uz ceļu, tad kāds pieskrēja un, ceļos nometies, Viņu lūdza: "Labais Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvību?" Bet Jēzus uz to sacīja: "Kāpēc tu Mani sauc labu? Neviens nav labs kā vienīgi Dievs. Tu baušļus zini: tev nebūs nokaut; tev nebūs laulību pārkāpt; tev nebūs zagt; tev nebūs dot nepatiesu liecību; nelaupi; godā savu tēvu un māti." Bet tas Viņam teica: "Mācītāj, šo visu es esmu turējis kopš savas jaunības." Bet Jēzus, viņu uzlūkodams, iemīlēja viņu un sacīja: "Vienas lietas tev trūkst - ej, pārdod visu, kas tev ir, un dod nabagiem; tad tev būs manta debesīs; ņem krustu un seko Man." Bet tas, par šo vārdu noskumis, aizgāja bēdīgs; jo viņš bija ļoti bagāts. Un Jēzus skatījās apkārt un saka uz Saviem mācekļiem: "Cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā!" Un mācekļi iztrūcinājās par Viņa vārdiem. Bet Jēzus atkal griežas pie tiem un saka: "Bērni, cik grūti ir ieiet Dieva valstībā! Vieglāk ir kamielim iziet caur adatas aci nekā bagātam ieiet Dieva valstībā." Bet tie vēl vairāk pārbijās un sacīja savā starpā: "Kas tad var tapt glābts?" Jēzus, tos uzlūkodams, saka: "Cilvēkiem tas neiespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas." Mk. 10:17-27

Labdien, mīļā draudze! Jēzus jauneklim sacīja: ,,vienas lietas tev trūkst.’’ Kas tev nāk prātā par sevi pirmkārt, ja tev tā Jēzus pasacītu: ka vienas lietas tev trūkst? Cilvēks, kurš domāja, ka viņam ir viss, kuram bija lieli īpašumi, daudz bagātības, izdzirdēja no Jēzus tādus vārdu., ka viņam kas trūkstot -mantas debesīs. Jēzus liek viņam dzīvē mainīt absolūti visu, lai iegūtu to vienu (gluži kā Jēzus līdzībā par tirgotāju un dārgo pērli (Mt. 13:45-46). Vai pēc šāda piemēra no Svētajiem Rakstiem tev nebūtu bailīgi uzdot Jēzum šādu jautājumu: pasaki, Jēzu, kā man trūkst? Iespējams, ka tu baidītos no atbildes, jo Jēzus liktu tev izmainīt visu, lai iegūtu to vienu. Tev būtu jāizmaina visa dzīve, lai varētu pilnībā savu dzīvi nodot Jēzus rokās. Taču dažkārt šī viena lieta, kas var šķist tikai viena starp daudzām citām, un kas, iespējams, pati par sevi nav slikta, taču priekš tava dvēseles -izšķiroša. Iedomājieties, ka jūsu datoram, kurš ir ārkārtīgi moderns un jaudīgs un dārgs, ir kaut kāds defekts, tas regulāri izslēdzas laukā un pazūd viss, ko jūs esat iesācis darīt. Izrādās, ka vaina ir kāda mikroshēmā. Taču šo mikroshēmu nav iespējams atsevišķi nomainīt, tev jāmaina visa pamatplate datoram, kas nozīmē praktiski jaunu datoru, no vecā beigās paliek tikai korpuss, ekrāns un atsevišķas detaļas. Vai arī kādam varbūt vieglāk būtu saprast līdzību par ēku. Kura ir jauna, skaista un moderna, uzcelta no ļoti labiem un energoefektīviem materiāliem. Taču ir viena problēma, kaut kur pamatos ir problēma un regulāri nāk iekšā mitrums. It kā sīkums, viss pārējais taču ir labs, taču ar laiku ikviens kurš šajā ēkā dzīvos, šo lietu izjutīs, iespējams cietīs pat veselība. Taču lai to novērstu, ir jānojauc gandrīz visa ēka, lai tiktu klāt pie pamatu izlabošanas.

Tā arī Jēzus vēlas mums palīdzēt kaut ko izlabot, kam mērķis būtu mainīt visu mūsu dzīvi. Jēzus šim bagātajam jauneklim neko sliktu nevēl. Viņš nenorāda uz to, ka jauneklis to būtu negodīgi nopelnījis vai ka šī bagātība būtu pati par sevi kas slikts. Citiem bagātiem Jēzus neko tādu nesacīja. Jēzus ir kā ārsts, kurš ierauga, kur ir tā vaina un vēlas to dziedināt. Jēzus to sacīja aiz mīlestības: kā rakstīts ,,Jēzus, viņu uzlūkodams, iemīlēja viņu’’. Dažkārt mēs otru cilvēku vēlamies pamācīt, lai izjustu kādu varu. Lai nodomātu pie sevis, ka mēs šajā lietā esam gudri, esam labāki un cik labi, ka otram varam pateikt priekšā, kā vajag, lai nu viņš saprot un redz. Bet Jēzus to darīja aiz mīlestības uz šo cilvēku.

Lai Jēzus paņemtu no mums mūsu klupšanas akmeni, iespējams mums būtu no daudz kā jāatsakās. Šim jauneklim viņa klupšanas akmens bija viņa bagātība. Tas nebija tā vienkārši, ka Jēzus teiktu viņam: aizej pie priestera, izsūdzi grēku un būsi brīvs. Nē, Jēzus viņam teica izmainīt visu savu dzīvi. Pārdot visu, kas viņam ir, izdalīt nabagiem, ņemt krustu un sekot Jēzum. Šis jauneklis būtu varējis kļūt par Jēzus māceklis. Jūs iedomājieties tikai: mēs lasītu evaņģēliju par vēl vienu mācekli, kurš būtu bijis ļoti bagāts, taču Jēzus sacītā dēļ no visa tā atteicies, visu pārdevis un viņam sekojis. Viņa vārds vēsturē būtu ierakstīts citādi, taču šeit mēs pat viņa vārdu neuzzinām, vien varam sacīt – tas bija tas bagātais jauneklis, kurš Jēzum jautāja: ,,ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?’’

Jēzus sacīja: ,,Cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā!” Un mācekļi bija satraukti par viņa vārdiem. Tad Jēzus vēlreiz tiem sacīja: “Bērni, cik grūti ir ieiet Dieva valstībā! Vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā!” – Citā tulkojumā sacīts, ka mācekļi bija satraukušies, citā izbijušies, vēl citā pat – pārbijušies… Kādēļ mācekļi bija tā pārbijušies? Noteikti katram no viņiem bija kāds labi pazīstams bagāts cilvēks, kuru viņi nepavisam neuzskatīja par sliktu Debesu valstībai un te pēkšņi Jēzus pasaka ko tādu, ka vieglāk kamielim tikt caur adatas aci, kā bagātam ieiet Debesu Valstībā. Šī ,,adatas acs’’ bija ieeja (vārti) Jeruzālemē, pa kuru kamielis varēja tikt tikai rāpus. Iedomājieties, ko kamielim, šim milzīgajam un majestātiskajam dzīvniekam nozīmē ieiet rāpus jeb uz ceļiem. Jēzum nekas nebija pret bagātiem, Viņš labprāt vēlējas un arī šodien vēlas viņus pestīt, tikai atgādina, cik tas ir grūti. Viņš ar mīlestību saka: ,,Cilvēkiem tas neiespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas’’.

Un kas ir tas krusts, par ko runā Jēzus? Jēzus sacīja, lai ņem krustu un seko Viņam. Pavisam vienkārši – tā ir nabadzība. Šim jauneklim, ja viņš patiešām būtu darījis tā, kā Jēzus viņam sacīja, būtu jāpaliek nabagam. Jēzus nesacīja, pārdod daļu, atstāj sev tomēr lielāko tiesu, nē - ,,pārdod visu’’. Kļūt no bagāta par nabadzīgu nav nekas patīkams vai vienkāršs, kļūt no vesela par slimu nav nekāda laime vai no augsta amata palikt par sētnieku. Taču ja Jēzus tev dod tādu krustu, kas palīdz iemantot mantu debesīs, tad ņem to ciet!

Šodienas lasījumā no vēstules ebrejiem ir sacīts: ,,Nav tāda radījuma, kas Dieva priekšā būtu apslēpts, viss ir kails un atsegts viņa priekšā, viņam mēs dosim norēķinu.’’. Taču Jēzum nav mērķis cilvēku tiesāt, bet gan izglābt, tādēļ tālāk ir rakstīts: ,,Mums augstais priesteris nav tāds, kas nevar just līdzi mūsu nespēkam, viņš, tāpat kā mēs, ir visādi kārdināts, bet viņš ir bez grēka. Tad nu ar drošu prātu tuvosimies žēlastības tronim, lai tiktu apžēloti un saņemtu žēlastību, kas nāk kā palīdzība īstā brīdī.’’ (Ebr. 4:15)

Nav viegli atteikties no kaut kā redzama vai jūtama, kad Jēzus vēlas dot kaut ko neredzamu. Jēzus saka jauneklim, ka viņam būs manta Debesīs. Tas, kas jauneklim šķita, kā dzīves pamats, kā drošības un stabilitātes garantija, tagad bija jāatdod citiem un jāatstāj, lai sekotu Jēzum un turpmāk pārtiktu no nezinu kā – no žēlastības dāvanām, gadījuma darbiem, no brīnuma un Jēzus mācības. Apmierināties vien ar Jēzus apsolījumu, ka būs manta Debesīs? Tātad - iemainīt redzamo pret neredzamo. (Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs’’. (2.Kor 4:18)) Taču pats galvenais no Jēzus pavēles: ,, ej, pārdod visu, kas tev ir, un dod nabagiem; tad tev būs manta debesīs; ņem krustu un seko Man’’, ir ,,seko man’’, jo sekojot Jēzum, visi mācekļi piedzīvoja lielu Debesu bagātību, tūkstošiem cilvēku paēdināšanu pat no gandrīz nekās (5 maizes un divas zivis), svētību, brīnumus un augšāmcelšanos

Katram no viņiem bija jānes savs krusts, taču Jēzus krusts izglāba viņus visus. Tādēļ vienmēr, kad Jēzus mūs aicina pacelt krustu, atcerēsimies, ka Jēzus nokāpa no Debesu troņa un atteicās no visa un paņēma krustu dēl tevis manis. Mēs varam saņemt grēku piedošanu tikai tādēļ, ka Jēzus spēja atteikties uz laiku no visa goda un bagātības, kas Viņam pieder, lai glābtu mūs visus.

ĀMEN.

Sprediķis 2024. gada Kristus Augšāmcelšanās svētkos 

Kad sabata diena bija pagājusi, Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome nopirka smaržīgas zāles, lai ietu un svaidītu Jēzu. Nedēļas pirmajā dienā rīta agrumā, saulei lecot, tās nāca pie kapa un sarunājās savā starpā: “Kas mums novels akmeni no kapa ieejas?” Pacēlušas acis, tās redzēja – akmens jau novelts. Bet tas bija ļoti liels. Ienākušas kapā, tās ieraudzīja baltās drānās tērptu jaunekli sēžam labajā pusē, un tās izbijās. Bet viņš tām sacīja: “Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu, Nācarieti, krustā sisto, viņš ir augšāmcēlies, un viņa šeit nav. Redziet, vieta, kur tie viņu nolika. Bet ejiet un pasakiet to viņa mācekļiem un Pēterim: viņš pirms jums aizies uz Galileju; tur jūs viņu redzēsit, kā viņš jums sacījis.” Mk. 16:1-7
Kristus ir Augšāmcēlies! Patiesi Augšāmcēlies! Dievs līdzi mums jūt un uztraucas kā par saviem bērniem. Ja mans bērns kaut ko nevar izdarīt, es uzreiz to uztveru personīgi. Ja mans bērns ir kaut ko sagrēkojies un sadarījis citiem zināmas blēņas, es uzreiz to uztveru personīgi, jo saprotu, ka atbildība ir uz mani. Kad kāds draudzes būtu izdarījis kaut ko tiešām nepatīkamu, to izjustu es personīgi, jo saprotu, ka nesu atbildību par savu draudzi. Ja garīdznieks izdara kādas aplamības un sāpina apkārtējos, tad to sāpīgi izjūt visa draudze. Ja katrs, kurš sauc sevi par kristieti un saka, ka tic uz Jēzu, bet izdara tiešām sliktas lietas, tad Jēzum tas tiešām personīgi ļoti sāp. Dieva Vārds saka, ka mēs nesam cits cita nastas. Un ne tikai tādā nozīmē, ka mēs esam priecīgi, ka ieraudzījām ko sliktu, pie cita, viņam norādīt uz to izsaukties ar sajūsmu – aha, es tevi pieķēru, bet tādā sāpju nozīmē, ka man arī sāptavs nodarījums. Un, tad, kad otram ir grūti, tad nevis tikai tā nejūtīgi nosakām ,,man ir žēl’’ (bet pie sevis nodomājam ,,pats vainīgs’’), bet patiešām jūtam līdzi un izjūtam šīs sāpes sevī pašā. Vai visas sāpes drīkst uztvert personīgi? Šķiet, ka nē, tad mēs zem tādas sāpju nastas vienkārši sabruktu, pat ja paši fiziski un mentāli būtu veseli, būtiskākais personīgi uztvert tuvāko sāpes un savu draudzes locekļu un draugu sāpes. Bet iedomājieties - Dievs uzklausa miljoniem sāpju, asaru un nopūtu ik minūti un mirkli. Viņš tik personīgi uztvēra mūsu grēku, ka nāca Pats par to maksāt. Kā Viņš nesagurst un nesabrūk no šīs sāpju nastas? Tas man arvien vēl ir brīnums. Pie tam Viņš vēl Pats arī mudina ,,aizlūdziet cits par citu’’, ,,izsūdziet savus grēkus’’, Viņš saka ,,Kad jūs Mani tad piesauksit, Es jums atbildēšu, un, kad jūs nāksit un Mani pielūgsit, Es jūs paklausīšu. Kad jūs Mani meklēsit, jūs Mani atradīsit. Ja jūs no visas sirds Mani meklēsit, Es būšu atrodams, tā saka Tas Kungs’’ (Jer. 29:12-14).
Dievs arvien vēl ir mums atrodams. Kad mācekļi ieraudzīja tukšo kapu, Viņiem šķita, ka Jēzus nekad vairs nebūs atrodams, ka viss būs pagalam. Tā arī mums dzīvē var šķist, ka ja esam pievīlušies un sāpināti, tad mums nav izejas. Un bieži vien cilvēkiem, kuri ir sāpināti vai zaudējuši vīru, sievu, bērnus vai vecākus, ir ļoti grūti, kad citiem ir blakus tieši otrādi – viņi ir tikko laulājušies vai viņiem tikko ir piedzimis bērns vai viņiem ir kaut kas tikko iegūts, par ko tu jau sen sapņoji, bet tā arī neieguvi. Tu raudi, bet viņi priecājas. Atceros, ka reiz kāds man cilvēks stāstīja to, cik ļoti viņam gribējās iezvelt pa galvu savam kādreizējam skolasbiedram, kurš stāstīja, cik viņam labi iet pa biznesu, kādus starptautiskos pasākumos piedalās savā jomā, cik daudz interesantās vietās pabijis. Viņš tikko bija zaudējis visus savus sapņus, kas viņam bija, kā sportistam, sakarā ar smagu kājas traumu un te blakus viņam draugs stāsta, cik viss šobrīd notiek uz labu. Vai kad kāds pāris tikko bija zaudējis jau trešo bērnu pirms tā piedzimšanas, cik grūti tiem bija dzirdēt citu priecīgās ziņas par jaunajām atvasēm. Vai kāds vientuļš cilvēks klausās, cik laulātajiem ir grūti sadzīvot ar nevietā noliktām zeķēm vai par daudz pielikto sāli pie ēdiena, viņš pie sevis nodomā: ak, mīļie, ja jūs zinātu, kā ir būt vienam, kad ar neviena, ar ko pat padalīties par to, kā tu jūties un nav neviena, ar ko no rīta kopā pabrokastot.  Nesen brīvprātīgie jaunieši bija veikuši kādu aptauju par to, ko visvairāk vēlētos sociālo aprūpes centru iemītnieki. Viņus pārsteidza tas, vairāki cilvēki bija teikuši, ka vēlētos ieturēt kopā maltīti kopā ar kādu citu cilvēku (ārpus tā cilvēku loka, kas redzami katru dienu). Vientulība ir viena no šīs pasaules lielākajām sāpēm, par to aizdomāsimies!
Mūsu dusmas, neapmierinātība sāpes un bēdas ir daļa no šīs dzīves, mēs bieži vien nepratīsim to izskaidrot.  Ir grūti to pieņemt, ja iedomājies idealizētu dzīvi. Bieži vien skaistas filmas rāda ideāli skaistus cilvēkus, kuriem nevienas pašas grumbiņas, kuri spēj būt supervaroņi, un kuriem vienīgās problēmas ir izvēlēties labāko savrupnamu vai ātrāko jahtu. Ja tu šādu iedomājies savu dzīvi, tev nāksies pievilties, jo varbūt tikai 0,001 procentam cilvēku būs šāda dzīve. Bet ja tu jau agrāk sapratīsi, ka dzīvē ir jārēķinās arī ar ļoti smagām dienām, ņemot vērā, ka šeit nav paradīze, tad arī vairāk arī iemācīsies just līdzi tiem, kuriem sāp. Mūsu Pestītājs, Kungs Kristus tieši man ir iemācījis pieņemt ļoti daudz ko caur Viņa ciešanām. Atliek vien acu priekšā iedomāties pie krusta asiņojošo un apsmieto Dieva Dēlu, lai saprastu – ja šajā pasaulē cieta pats Dieva Dēls, tad ir daudz vairāk saprotams, ka ciešu arī es - nepilnīgais grēcinieks.
Savukārt Augšāmcelšanās liek aizdomāties man šogad īpaši par to, cik būtiski ir neieslīgt bezcerībā, bet palikt ticībā, ka viss var vērsties uz labu, ka viss var mainīties, ka tās grūtības, kuras šobrīd šķiet nebeidzamas un nepārvaramas, nebūs mūžīgas. Paliec ticībā un uzticībā līdz galam un tu to redzēsi un piedzīvosi! Lai cik grūti ir priecāties par otru, kad pašam ir gŗūti, tomēr atrodi Pestītājā spēku novēlēt otram labu, pasmaidīt par otru, nedzīvot ar skaudību vai nenovīdību, ar otra virzienā vērstiem sarkasmiem un nicinājumu.
Tieši tad, kad priecāsies par otra izdošanos, Dievs tev dos lielāku spēku izturēt arī paša uzliktās bēdas, līdzi just tiem, kuriem vēl grūtāk, kā tev,  un dzīvot tālāk, turpinot lūgt Dievu.
Mēs ļoti bieži uzsveram tās situācijas, kuras izvērtušās daudz sliktākas, kā mēs iedomājāmies, bet kā ar tām, kurās bija pilnīgi pretējais? Sestdien draudžu pasākumā ģimenēm atnāca daudz vairāk cilvēku, kā jebkurš varēja iedomāties. Vai kā reiz ziemā piedzīvojām arī draudzē to, ka gatavojāmies tīrīt sniegu ap baznīcu, bet par pārsteigumu nobraucies jau greideris. Un tā ne vienu reizi vien, kad viss ir izvērties daudz labāk. Sievas gāja uz kapa vietu un domāja, kas viņām to akmeni novels no kapa ieejas. Un atnākot redz, ka tas jau novelts. Un vēl vairāk, viņas izdzird un vēlāk arī to piedzīvo, ka pats Kristus ir augšāmcēlies! Tā arī mēs domājam, kā mēs paši izdarīsim vienu vai otru lietu un piedzīvojam, ka tas mums nemaz nav jādara, ka Dievs jau ir to izdarījis priekš tevis vienā vai citā veidā.
Mūsu domas un stereotipi atšķiras no īstenības, ko Dievs mums ir paredzējis. Nereti mēs domājam, ka dievkalpojums būs tā kā tāda liela, meditatīva relaksācijas atpūta, bet izrādās, ka tur ir tik daudz jādara – jādzied, jādomā līdzi, pat jākustas līdzi. Izrādās, ka lai dievkalpojumi notiktu, ikvienam ir jāieliek sava kalpošanas artava. Izrādās, ka ticība dod ne tikai veiksmi un laimi, bet nes līdzi arī pacietību, savaldību, iekšēju mieru, paļaušanos un cerību. Tas, kuram šķiet, ka ticība atbrīvos viņu no visām problēmām, izrādās jāsāk ar atvainošanos savam brālim. Un tas, kurš domā, ka ticības dēļ viņam būs kādas priekšrocības, piedzīvo, ka ticības dēļ var nākties arī ciest un tikt pat izsmietam. Taču tas, kurš domā, ka ticība ir tikai virspusēja un ētiska mācība, piedzīvo, ka ir kas vairāk par to - paša Kunga klātbūtne katru dienu! Gluži kā kādas mūsu draudzes māsas liecība  - atnācu, lai bērns tiktu nokristīts, bet paliku, jo iemīlēju Jēzu.
Kunga Kristus tukšais kaps ir liecība visai pasaulei par to, ka galu galā Dievs uzvar sāpes, bēdas un pat nāvi.
ar Lieldienām jeb Augšāmcelšanās svētkiem, Dievs mums atklāj kaut ko fantastisku – ka Viņam neko no mums nevajag! Tieši tā – neko. Taču tas, ko varam paklausībā darīt, nāk par labu mums pašiem, pieaugot dziļāk ticībā. Viņam viss ir un viss, kas pasaulē vien, Viņam jau pieder! Augšāmcelšanās svētki atklāj to, ka Viņš vēlas paņemt projām grēku un dot piedošanu. Paņemt nāvi un dot dzīvību. Paņemt skumjas un dot –
prieku. Atņemt elli un dot pestīšanu, paņemt šaubas un dāvināt patiesu ticību. Viss, ko mēs darām ir tādēļ, ka Jēzus mums ir tik daudz dāvinājis. Ar Lieldienām un Augšāmcelšanos Jēzus iedod dzīvei jēgu. Dzīves jēga nav tikai pirkt un pārdot, pelnīt, lai tērētu. Un cilvēks Dievam ir kas tik mīļš un dārgs, ka Viņš ir bijis gatavs atdot pilnīgi visu, lai cilvēks ar Viņu būtu Debesīs, nevis ellē. Jēzus Augšāmcelšanās ir kaut kas absolūti neloģisks, raugoties no cilvēka saprāta viedokļa. Taču no dievišķā skatījuma tieši bez augšāmcelšanās cilvēka dzīve ir pilnīgi bezjēdzīga un neloģiska. Cilvēks šajā pasaulē visu laiku ar kaut ko cīnās – par iztiku, par ģimeni, par veselību par stāvokli sabiedrībā, par varu, par ietekmi un vēl daudz ko citu. Taču viens
ir skaidrs, tam visam ir robeža, ko sauc par nāvi, tur mūsu ietekme beidzas. Ar Augšāmcelšanos Jēzus parāda, ka Viņa vara aizsniedzas tālāk, kā mēs spētu iedomāties. Lieldienas arī vienmēr atgādina – grēku
piedošana kaut ko maksā. Mēs to varam iegūt par brīvu, bet Kristus ir maksājis augstu cenu – ar ciešanām un nāvi. Kristus saka: ,,Es biju miris, un redzi – Es esmu dzīvs mūžu mūžam, un Man pieder nāves un elles atslēgas.’’ Atkl 1:18 Visas pasaules reliģijas cilvēkam kaut ko piedāvā, kādas mācības, kādu it kā garīgu ceļu. Cik reižu gan man ar savu aizmāršību nav gadījies pazaudēt savas mājas vai  auto atslēgas, taču daudz daudz būtiskākā ir Kristus atslēga. Ja Kristum pieder nāves un elles atslēgas, tad tikai Viņš var izlaist no tumsas, lai ievestu patiesajā gaismā un neviens cits. Ja es pēc daudzām pasaules mantām tiecos, bet man nav šīs atslēgas, tad laukā es netikšu. Kristus bija kapā, bet viņam bija šī atslēga, lai tiktu laukā no nāves. Tas ir labs iemesls būt ar Kristu – ko nāve, grēks un velns man aizslēdz, to Kristus man atslēdz! Priecīgus visiem Kristus Augšāmcelšanās svētkus!
Mac. Ilgvars Matīss 2024. gadā

PIEMINOT 1949. GADA 25. MARTA DEPORTĀCIJAS
Mācītāja I.Matīsa uzruna.

Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs. Mt. 5:16
Ir pagājuši 75 gadi. No vēsturiskā aspekta ir savāktas ļoti daudz liecību un cilvēkstāstu par izsūtīšanām, bet pat tad tos visus ir grūti pārstāstīt bez asarām un sirdēstiem. Taču kā tas ir no garīgā viedokļa? No garīgā viedokļa arvien tā ir pāridarīšana mazākam, neaizsargātākam. Mazākam no skaitliskās puses. Tad, kad tu pret mazāku tautu izmanto savu pārspēku, lai pazemotu, iznīcinātu, kolonizētu, iebaidītu un visu atņemtu. Daudziem pēctečiem ilgus gadus bija jautājums, kāpēc un par ko? Un tika meklēti arī kādi loģiski skaidrojumi pat, kādēļ Padomju varai tik necilvēcīgi būtu vajadzējis tā rīkoties. Tomēr secinājums palika tas pats – tas nav no saprātīga cilvēka viedokļa izskaidrojums, kādēļ izsūtīt mazus bērnus, vecus cilvēkus, cilvēkus spēka gados, cilvēkus ar invaliditāti, turīgos un nabagos, ikvienu kā beztiesīgu būtni, kurai nav tiesību dzīvot savā zemē un kurai it nekas nedrīkst būt savs. Viss nebeidzās tikai ar īpašumu, bet tika atņemta arī cieņa. Daudziem it kā bija jākaunās, ka tie bijuši izsūtīti vai ka viņi ir izsūtīto bērni, tā vietā lai kaunētos tie, kuri lēma, kuri nodeva, kuri gatavoja sarakstus un kuri aizveda.
Jāņa evaņģēlijā rakstīts, kā Jēzus sacījis šādus vārdus: ,, Tiesas spriedums ir tāds, ka gaisma ir nākusi pasaulē. Bet cilvēki bija iemīlējuši tumsu vairāk nekā gaismu, tādēļ ka viņu darbi bija ļauni. Ikviens, kurš dara ļaunu, nīst gaismu un nenāk gaismā, lai viņa darbi netiktu nosodīti. Bet, kas patiesību dara, tas nāk pie gaismas, lai viņa darbi kļūtu atklāti, ka tie darīti Dievā.” Jņ. 3:19-21
Ja šie darbi būtu bijuši labi, tad kādēļ par tiem nerunāja? Kādēļ vēsturē skolās par to nekā nebija? Tādēļ ka grūti bija atzīt, ka padomju vara ne ar ko nebija labāka par nacistisko varu. Mērķis bija kolonizētās tautas sajaukt, iznīcināt, pazemot, likt saprast, ka to valodas un kultūras ir mazāk vērtīgas. Taču tas neizdevās - te mēs esam. Diemžēl šodien Krievijā darbojas šīs pašas varas turpinājums. Karot pret ukraiņiem pirmkārt tiek sūtīti ne jau Maskavas un Pēterburgas iedzīvotāji, bet visvairāk no Tuvas, Burjatijas, Dagestānas, Ziemeļosetijas un citiem apgabaliem, kuri atrodas pat 10 tūkstošu kilometru attālumā no Ukrainas, bet kuri gan propogandas, gan naudas dēļ brauc it kā aizstāvēt ,,dzimteni’, nereti arī piespiesti. Te var tikai pabrīnīties, kā gan 10tk kilometru attālumā no Ukrainas esošas teritorijas ir apdraudētas? Taču procentuāli visvairāk tieši no šīm tautām ir aizbraukuši karot. Lūk, ko dara cilvēku nedomāšana līdzi, dzīšanās pēc naudas un propogandas mašinērija.
Diemžēl, bet joprojām pagātne nāk līdzi. Kā būtu kristīgi pat raugoties uz pagātnes vardarbību? Ka notiktu izlīdzināšanās, atvainošanās un grēku nožēla. Taču tas nav noticis. Tieši otrādi, tieši šobrīd vairāk, kā jebkad kaimiņvalstī šie genocīdi tiek attaisnoti bez vismazākās nožēlas. Dieva vārds saka: ,,piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis’’ (Ef. 4:32), to arī būtu jādara, taču nav, kas nožēlotu.
Diemžēl šobrīd katru dienu tiek gatavoti jauni ļauni darbi, kas tiek pat attaisnoti ar Dieva vārdu, kaut gan Dievs nav pavēlējis karot, bet turēt miru starp tautām. Ir aprēķināts, ka no putina puses vērstu represiju skaits, ir pārspējis visu iepriekšējo Krievijas un Padomju Savienības vadītāju veidoto represiju skaitu, izņemot Staļinu. Taču ja pieskaita kara noziegumus, tad pārspēj arī pat Staļinu.
Ja mēs vēlamies būt citādi, tad mums arvien jāceļ gaismā, nevis jāslēpj ļauna darījumi, arī no mūsu pašu tautiešu vidus. Ja mēs vēlamies būt citādi, tad nekad nedrīkstam domāt, ka esam labāki, īpašāki vai svētāki par citām tautām. Mūsu lepnums nedrīkst būt nekad tāds, kas pazemo un ievaino citus. Tas sakas jau ģimenē, skolā, vēlāk starp kaimiņiem un kolēģiem. Nekoncentrēsimies arī tikai un vienīgi paši uz savām bēdām, bet jutīsim līdzi arī citām tautām, kuras cietušas un vēl šodien izjūt sekas. Minēšu kaut vai tikai vienu piemēru: 1944. gada 18.maijā gadā tika deportēti ap 190 tk etnisko tatāru no Krimas. Diemžēl okupētajā Krimā to ir aizliegts pieminēt jau kopš 2014. gada. Gadu gadiem Padomju un mūsdienu Krievijas varas veiktie noziegumi varēja turpināties, jo daudzejādā ziņā tika noklusēti un piesegti. Arī atriebība nemaina cilvēku. Cilvēku maina nožēla un atgriešanās no grēkiem, kā saviem personīgajiem, tā savas tautas.
Naids pret mazajām tautām nav pazudis, to redzējām ar notikumiem, kad Okupācijas muzejā tika iemests spridzeklis. Un tik ilga Putina noturēšanās pie varas ir prasījusi arī daudz represiju pret savu paša tautu. Taču diemžēl daudziem cilvēkiem joprojām ir aizmālētas acis, tas parādījās pat Latvijā tā saucamo Krievijas vēlēšanu laikā. Neaizmirsīsim, ka nodevēji var būt blakus jebkur. To pieredz šodien īpaši smagi arī Ukraina. Bet Kristus mums pašiem māca būt patiesiem.
Jēzus saka: ,,Redzi, Es jūs sūtu kā avis vilku starpā; tāpēc esiet gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži. 17Bet sargaities no cilvēkiem, jo tie jūs nodos’’ Mt.: 10:16-17
Neaizmirsīsim deportācijas šodien: tūkstošiem ukraiņu bērnu ir deportēti no savas dzimtenes uz Krieviju  un Baltkrieviju, šķirti no tuviniekiem un pārkrievoti. Citādi, bet tomēr tāpat.
Kristus tika nonāvēts, bet cēlās augšām. Kristus tikai zaimots, apsmiets, bet nenāca atriebties. Lai pagātnes pāri darīšana mūsu tautai nekad nenes sirdī naidu vai ļaunumu, jo tieši tad mēs būsim uzvarēti, ja gaisma mūsos apdzisīs, un ienāks tumsa, naids un atriebība. Neaizmirsīsim pagātni, atceroties, ka tā seko arī šodien līdzi. Aizstāvēsim savu zemi, mīlēsim to un lūgsim par to un par citām tautām, nebūsim vienaldzīgi! Garā spēcīgs kristietis iemācās lūgt arī par tiem, kas dara pāri – lai tie attopas, jo Kristus ir sacījis: ,,lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā’’ (Mt.5:44)
ĀMEN.

Šodien mēs pieminam 10 kara gadus un 2 pilna mēroga Krievijas iebrukuma Ukrainā gadus. Ir kādas lietas, kas notiek tā, mēs nespējam palikt malā. Vai vairāk vai mazāk, taču, ja izliekamies, ka mūs tas neskar, tad melojam paši sev. Dievnamā mēs nākam lūgt spēku, izturēt, pastāvēt un uzvarēt. Bez Dieva palīdzības, tikai ar pašu gribu vien nepietiek. Es esmu ticis pāri šim jautājumam, cik šodien cilvēku atnāks, vai kādam tas būs tikpat nozīmīgi kā man. Man ir būtiski šodien būt šeit, dievnamā, neatkarīgi no tā, vai atnāk 2 vai 3, vai 300 cilvēki. Kad vēlamies iegūt kaut ko bez Dieva palīdzības, tad drīzāk zaudēsim vēl daudz vairāk, nekā mums bija. Mēs patiesībā visi kaut kam sekojam līdzi, un es te nedomāju kādus sociālos tīklus, bet gan savas dzīves autoritātes un principus. Taču pirmajā vietā mums vienmēr jāpatur acu priekšā, ka visi, itin visi cilvēki zemes virsū ir maldīgi, bet tikai Dievs ir svēts un nemaldīgs. Tādēļ, ja cilvēks vēlas dzīvi bez Dieva, tad viņš nostājas uz maldu ceļa. Jēzus saka: “Ne ikkatrs, kas uz mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.’’ Vadonis vai tauta, kas apspiež citas tautas, dara to, ko Dievs Debesīs nav pavēlējis, un dodas taisnā ceļā uz elli, lai aiz kādiem Dieva vārdiem tad slēptos. Iebrukt ir teicis kāds elku dievs, kas diemžēl sēž Kremlī. Kā lai mēs zinātu, ka mēs paši neejam maldu ceļos? Tikai ar turēšanos pie Kristus – pie Viņa vārdiem un personas. Nevis Viņa vārda izteikšana skaļāk un vairāk, bet tieši dzīva saskarsme ar Dievu ikdienas lūgšanās.

Nav neviena cilvēka darba, kas Dievam nebūtu zināms, viss tiks izgaismots. Kā rakstīts daudziem zināmajā 139. psalmā: “Tu zini – vai es sēdu, vai ceļos, Tev ir skaidras manas domas jau no tālienes.” Cilvēks, kurš domā, ka viņa vardarbība un ļaunie nodomi, ir Dievam apslēpti, ir ļoti naivs cilvēks. Un pat ja viņš būtu šajā pasaulē ar vislielāko varu un ietekmi, viņš tik un tā ir naivs un neapzinās savu galu un stāšanos Dieva priekšā. Tāds cilvēks arī aizmirst, ka Bībele pirmām kārtām māca to, ka katram būs jāatbild par sevi un par to, ka viņš darījis pāri citiem. Mēs katrs kaut kādā ziņā šajā karā piedalāmies. Ar to, ko mēs darām, un arī ar to, ka nekā nedarām. Katrs mēs esam atbildīgi Dieva priekšā par savu dzīves laiku arī tieši šobrīd ar to, ko un kā atbalstām, vai ar to, ka esam vienaldzīgi. Ir cilvēki, kas saka apmēram tā – viņi paši pārāk labi dzīvo, lai mēs viņiem palīdzētu, vai arī viņi paši pietiekami nepalīdz savai tautai. Atcerēsimies vienu lietu – tas ir tikai attaisnojums tavai vienaldzībai un nedarīšanai. Vai visi neatbalsta, vai visi nedara, vai visi neaizstāv? Tad jau sanāk, ka tu vēlies līdzināties tieši negodprātīgai tautas daļai. Bet kā tad ar tiem, kuri tiešām cieš, kuri aizstāv un aizsargā? Kā ar tiem, kuri sagūstīti un spīdzināti? Mazākais un reizē lielākais ir lūgties. Mazākais – jo tas neprasa daudz, bet lielākais – jo kopīgai lūgšanai ir patiesi liels Dieva spēks, un tas pauž patiesu ticību un gribu. Cilvēku bieži paralizē tieši bailes, tādēļ viņš nerīkojas, jo netic nekam labam. Bet Dieva vārds saka: “Dievs mums nav devis bailības garu.” Kristus arī saka, ka bailes rodas no mazas ticības. Un tieši tas ienaidniekam ir nepieciešams – maza ticība un bailes. Vai atdosim to, ko vēlas ienaidnieks, vai arī ticēsim, lūgsim, palīdzēsim, atbalstīsim? Tad, kad šaubāmies, vai un cik daudz palīdzēt, atcerēsimies nodedzināto Harkivas ielu, kur kādā mājā gāja ģimene ar trīs bērniem, sadegot dzīvi, jaunākajam bērnam bija 10 mēnešu, atcerēsimies nogalinātos gūstekņus, nevis korupciju vai nodevējus, kuru netrūkst nevienā tautā (arī mūsu)! Kā sacīja Krievijas opozicionārs A.Navaļnijs: “Nepadodieties! Ļaunuma triumfam ir vajadzīga tikai viena lieta – labo ļaužu bezdarbība.” Kas ir grūtāk – palīdzēt ar naudu, ar higiēnas lietām, silto veļu, ierakumu svecēm, maskēšanās tīkliem, dāvinātiem džipiem? Nolieciet to visu iepretim – savas dzīvības atdošanai par saviem mīļajiem, un viss iepriekšminētais šķitīs, kā pilnīgs sīkums. Taču, ja šis sīkums kaut mazlietiņ var dot atbalstu, tad vismaz tas ir jādara. Citu nedarīšana neattaisno tieši tevi, jo Dievs jautās: “Kur biji tu, kurā pusē un kādēļ?’’ Cilvēka vērtība karā tiek pazemināta līdz tik degradējošam stāvoklim, ka tas bieži vien tiek uzskatīts par tik vērtīgu, cik tas nes labumu citiem cilvēkam vai vienam konkrētam cilvēkam – vadonim. Ir vieglāk nedomāt, kā domāt, un ir vieglāk domāt, kā rīkoties un palīdzēt – katram viņa iespējās. Ja cilvēks zinātu visu, kas varētu notikt, iespējams, ka viņš ātri zaudētu ticību. Ja viņš zinātu, cik vajadzēs daudz, lai nonāktu pie mērķa, iespējams viņš nemaz neko nesāktu, tādēļ labi, ka mēs visu nezinām. Mēs esam pieraduši pie ļoti daudzām šausmīgām ainām ekrānos, tā vienam ziņu skatītājam, tāpat kā spriedzes filmu un šausmu filmu skatītājam ir palikusi par normalitāti, tādēļ cilvēku domāšana līdzi mēdz būt diezgan notrulināta, un viņam, bieži vien, nav ne jausmas, ka piedzīvot un redzēt šausmas un karu dzīvē ir pavisam kas cits. Vieni no lielākajiem meliem, ko ļaunums cilvēkam cenšas iestāstīt, ir, ka viņš vēlas cilvēkam kaut ko dot un ka viņš vispār kaut ko var iedot. Viņš piedāvā to, kā viņam nemaz nav, un to, ko viņš nevar dot. Krievijā karš tiek dēvēts par “speciālo militāro operāciju’’ ar nosaukumu “spaseņija’’ jeb “izglābšana’’. Ko izglāba 16 tūkstoši KF pārstāvji, mirstot par 32 tūkstošu iedzīvotāju pilsētu Avdijivku? Palika vien posts, drupas, krāsmatas, līķu un ievainoto kaudzes – lūk, šāda “izglābšana’’. Taču mēs nedrīkstam neko nedarīt un būt vienaldzīgi! Dievs māca mūs būt aktīviem! Kā rakstīja apustulis Pāvils: “Priecīgi cerībā, pacietīgi bēdās, neatlaidīgi savās lūgšanās.” (Rm. 12:12), un pats Kristus mācīja ļaudis ar vārdiem: “Lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts! Jo ikkatrs, kas lūdz, dabū, kas meklē, atrod, un, kas klauvē, tam atvērs.’’ Novērtēsim brīvību un pateiksimies par katru dienu, kas mums dota! Vēlaties izjust daudz vairāk brīvības? Aizejiet ar ģimeni uz Okupācijas muzeju, izstaigājiet, izdzīvojiet domās līdzi izsūtīto stāstus un iemācīsieties vairāk pateikties par šodienu!

• Ilgvars Matīss, Gulbenes luterāņu mācītājs

"Eņģelis tiem sacīja: “Nebīstieties, redziet, es jums pasludinu lielu prieku, kas būs visiem ļaudīm, jo jums šodien Dāvida pilsētā ir dzimis Pestītājs, kas ir Kristus, Kungs. Redzi, jums šī zīme: jūs atradīsiet bērniņu, autos ietītu un silē gulošu.” Piepeši tur pie eņģeļa bija redzama debespulku draudze, tie slavēja Dievu un sacīja: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā viņam labs prāts.” Lūkas 2:10‭-‬14

3.Decembris - 1.Advente

5.novembris

29.oktobris 

1.oktobris  

PĻAUJAS SVĒTKOS 2023. GADĀ

,,Es pateicos Dievam vienumēr jūsu dēļ par žēlastību, kas jums ir dota Kristū Jēzū, Jo ar viņu jūs esat kļuvuši bagāti visās lietās viscaur vārdos un atziņā, Tāpēc ka Kristus liecībai ir likti stipri pamati jūsu vidū,’’ (1kor. 1:4-6)

Labdien, brāļu un māsas Kristū! Visupirms es vēlos pateikties Dievam par katru no jums! Jūs katrs esat Dieva raža Viņa celtajā Debesu Valstībā. Tad, kad kādreiz draudzes ciemojas cita pie citas, tad parasti izskan jautājumi: cik jums cilvēku nāk uz dievkalpojumiem? Cik no iesvētītajiem paliek nopietni draudzē? Kā jūs tiekat galā ar apkuri, remontiem un citiem saimnieciskajiem jautājumiem? Dabiskā vēlēšanās ir kaut ko izmērīt skaitļos un ciparos. Taču tajos ne visu var izmērīt. Vai gan mēs varam uzskaitīt tās svētības, ko esam saņēmuši un to Dieva mīlestību, ko esam piedzīvojuši! Mēs esam tik, cik mēs esam un mums ir tik, cik mums ir, bet Pļaujas svētkos mēs pateicamies, un taču daudz vairāk izsaka tas, cik mēs ar to spējam dalīties no tā, kas mums ir!

Pagājušajā nedēļā bija viens raksts par kādu loterijas laimētāju Kalifornijā, ASV. Viņš bija laimējis lielāko laimestu loteriju vēsturē -  2.04 miljardus ASV dolāru. Neiedomājami liela summa lielākajai daļai planētas iedzīvotāju. Taču daudz vairāk izteica tas, kā viņš to iztērēja. Viņš nopirka 3 ārkārtīgi dārgus namus, dārgāko no tiem par 47 miljoniem dolāru, viņam par šiem namiem būs jāmaksā vairāki miljoni nodokļu gadā, tāpat arī dārzniekiem, uzkopējiem, apsardzei u.t.t. Tur nebija neviena teikuma par to, ka šis cilvēks būtu kādam palīdzējis, būtu kādam ziedojis. Tas vēlreiz raksturo to, kā mēs vispār ļoti bieži neprotam rīkoties ar to, kas mums ir, un arī pateikties par to.

Dievs mums ir uzticējis Savu Vārdu, un arī ar to ne vienmēr mēs spējam labi dalīties un to prasmīgi sēt, un tomēr Dievs pats ar Savu Svēto Garu mums nāk talkā un palīdz. Un viena no atslēgām ir pastāvība un neapstāšanās – ka redzot dažādas grūtības, cilvēku neticību, apātiju, aizraušanos daudz vairāk ar dažādām izklaidējošām lietām, baznīcas vecajiem varētu būt kārdinājums nolaist rokas un sacīt: ,,Te mēs vairs neko nespējam.‘’

Taču man patika vakardien dzirdētā doma Rīgas Doma baznīcā un es tai pilnīgi pievienojos: kamēr mēs ilgi domājam, ka mēs esam tie, kas dodam, mēs esam ļoti daudz saņēmuši. Cenšoties citiem pastāstīt to, ko mēs zinām, kā baznīca un kā Dieva bērni, daloties ar visu atziņas bagātības dziļumu, mēs paši esam jo vairāk to vēl saņēmuši.

Gluži kā šodienas lasījumā, Apustuļa Pāvila pirmajā vēstulē korintiešiem rakstīts: ,,Es pateicos Dievam vienumēr jūsu dēļ par žēlastību, kas jums ir dota Kristū Jēzū, Jo ar viņu jūs esat kļuvuši bagāti visās lietās viscaur vārdos un atziņā.’’

Apustuli Pāvils uzsver vārdus ,,Ar VIŅU jūs esat kļuvuši bagāti’’. Cilvēks nevar būt bagāts bez Dieva, bagāts vārdos un atziņā. Ir īsta un neīsta bagātība. Pāvils šeit runā par īstu bagātību – vārdos un atziņā. Un mums ir šī īstā bagātība.

Reiz Jēzus stāstīja par kādu cilvēku, kuram bija ārkārtīgi daudz naudas un cēla sev lielākus un lielākus šķūņus, kur glabāt savas mantas. Šis cilvēks vēlējās sev uzkrāt lietas, kuras viņam, patiesībā, nevajadzēja, viņš bija padomājis gandrīz par visu. Viņš bija sakārtojis savu dzīvi tā, lai varētu uz priekšu un arī vecumdienās dzīvot bez bēdu. Taču tikai gandrīz. Dievs uz viņus sacīja ,,Tu bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli’’. Neprātīgs viņš bija ne jau ar to, ka viņš bija materiāli turīgs, bet gan ar to, ka viņš neprātīgi krāja, un ar to, ka viņš nebija bagāts Dievā. (,,Tā iet tam, kas sev mantas krāj un nav bagāts Dievā.“ Lk. 12:21)

Kad jūs ar kādu cilvēku kādreiz runājat, un viņš uzsver kādu cilvēku materiālo bagātību, nenonieciniet pašu bagātību vai cilvēka gudrību un talantu, ar kādu viņš šo bagātību ieguvis, bet pajautājies, vai viņš ir bagāts Dievā, pastāstiet šo Jēzus līdzību!

Ja materiālajā ziņā, nav labi, ka cilvēks ir mantkārīgs, tad pēc Dieva bagātības ir labi, ja cilvēks nekad nenogurst tiekties. Taču lai tā būtu, ir arī visu laiku tā jādod un jādala ar citiem.

Lai mums būtu, Dievs aicina ieguldīt. Ne velti arī dievkalpojumā izskan vārdi ,,no tā, kas ir Tavs, mēs tev pienesam!’’. Tādēļ, skatoties uz ražu, mēs katrs varam uzdot sev šo jautājumu, vai es esmu ieguldījis Debesu Valstības celšanai – savus līdzekļus, savu kalpošanu, savu laiku, daloties ar tām atziņām un tām Dieva dotajām bagātībām, ko Dievs ir piešķīris tieši man?

Visi vēlas draudzē, lai viss būtu skaisti, lai viss notiktu, lai arvien vairāk cilvēku nāktu pie Dieva, taču tad katram ir jāiegulda kaut kas no tā, ko Dievs katram ir devis, un jādalās ar tavas dzīves Dieva liecībām un Viņa Vārdu, kas katram ir kā labs rieciens garīgā izsalkumā.

Šodienas evaņģēlija notikumā (Mt. 9:1-8) mēs redzam, ka pie Jēzus atnesa kādu paralizētu cilvēku. Draugi viņu ielaida pat caur jumtu, lai tikai Viņa klātbūtni šis cilvēks piedzīvotu. Šis cilvēks un viņa draugi, kuri to paveica, cerēja visupirms saņemt dziedināšanu, taču saņēma kaut ko vēl daudz vairāk – grēku piedošanu. Tā arī mēs, atnākam bieži vien uz draudzi saņemt ko vienu, bet saņemam daudz vairāk. Kamēr domājam, ka mēs kalpojam Dievam, tikmēr piedzīvojam un slavējam Dievu, ka Viņš ir daudz vairāk kalpojis katru dienu mums, ne mēs tik daudz Viņam.

5. Mozus grāmatā ir sacīts: Tad nesaki vis savā sirdī: mans spēks un manu roku stiprums ir man šo bagātību devis! Bet piemini To Kungu, savu Dievu, ka Viņš ir tas, kas dod tev spēku iemantot bagātību, lai apstiprinātu Savu derību

Apustulis Pāvils uzsver to, cik būtiski ir, ka ir ielikti stipri ticības pamati, tad arī mēs saprotam, ka tā ir visa Dieva žēlastība. Un viss kas mums ir, nav mūsu nopelns. Šāda atziņa arvien vairos pateicību un vēlmi katram ieguldīt. Dievs mūsos ir ieguldījis visu, kas Viņam ir, un turpina to darīt. Viņš nav paturējis Sev neko, bet dalās ar to, kas Viņam ir. Visvairāk to mēs izjūtam draudzē un visvairāk mēs par to iemācāmies pateikties draudzē!

Doktors M. Luters reiz Pļaujas svētkos rakstīja šādi:

Visnedzīvākās un nepateicīgākās sirdis ir tikušas piepildītas ar Dieva teikšanu un slavēšanu, kad tās atvērušās un ieraudzījušas Dievu un labās lietas, ko Viņš darījis un ik dienas mums dara.

Tomēr īstā pateicība Dievam nesatver sirdi, iekams tā nav pieredzējusi Viņa lielo žēlastību, kas kausē un atdzīvina cilvēka sirdi. Tādēļ mēs nevaram nevienam nopietni likt slavēt Dievu, kā vien tiem, kas piedzīvojuši Dieva lielo žēlastību un tikuši izglābti no nāves un velna varas, un atdzimuši no Dieva Gara.’’

Gluži kā ir veltīgi pašam censties iesildīt sirdi un darīt to pateicīgu, iekams esam piedzīvojuši Dieva labestību, tāpat arī kļūst ļoti viegli un vienkārši būt pateicīgam, ja esam baudījuši un redzējuši, ka Tas Kungs ir labs, jo tad sirds pati pateicas un slavē Viņu.

Tās lai ir šodienas iegūtā bagātība un atziņa! ĀMEN

Māc. I. Matīss, Gulbenē, 2023. gada 1. oktobrī

“ … ar uzticību tu visu esi darījis”

(3.Jāņa 1:5)

Atskatoties uz vakar svinēto Pateicības dievkalpojumu, pateicoties par arhibīskapa Jāņa Vanaga 30 gadu kalpošanu, par šogad emeritūrā ejošo mācītāju Māra Ludvika, Ata Vaickovska un Jura Zariņa kalpošanu un par LELB Uzticības vairoga saņēmēju kalpošanu -
Palīgbīskapa Rinalda Granta sprediķis LELB Pateicības dienā Rīgas Domā, ko nolasīja Rīgas prāvests Jānis Cepurītis:
Pa to starpu mācekļi lūdza Viņu, sacīdami: “Rabi, ēd!”
Bet Viņš tiem sacīja: “Man ir ēdiens, ko ēst, ko jūs nepazīstat.” Tad mācekļi sacīja cits citam: “Vai kāds Viņam atnesis ko ēst?” Jēzus viņiem saka: “Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu. Vai jūs nesakāt: vēl četri mēneši, tad nāk pļaujamais laiks? – Redziet, Es jums saku: paceliet savas acis un skatait druvas, jo viņas ir baltas pļaujai. Jau pļāvējs dabū algu un vāc augļus mūžīgai dzīvībai, lai kopā priecātos sējējs un pļāvējs. Jo še piepildās vārds, ka cits ir, kas sēj, un cits, kas pļauj. Es jūs esmu sūtījis pļaut, kur jūs neesat strādājuši. Citi ir strādājuši, bet jūs esat nākuši viņu darbā.” Bet daudzi šīs pilsētas samarieši sāka ticēt Viņam, dzirdējuši sievas vārdus, jo viņa apliecināja: Viņš man visu pateicis, ko esmu darījusi. Šie samarieši nāca pie Viņa un lūdza Viņu palikt pie viņiem. Un Viņš palika tur divi dienas. Tad vēl daudz vairāk kļuva ticīgi Viņa vārdu dēļ un sacīja sievai: “Nu mēs vairs neticam tavas runas dēļ, jo mēs tagad paši esam dzirdējuši un zinām, ka Viņš tiešām ir pasaules Pestītājs.”
Jņ 4:31–42
Mūsu Evaņģēlija notikumā sastopam mācekļus, kas vēl nesen Jēzu bija atstājuši pie akas nogurušu, izsalkušu un izslāpušu. Viņi devās uz tuvējo pilsētu Ziharu pēc pārtikas. Tagad viņi ir atgriezušies un grib parūpēties par savu Skolotāju, bet Jēzus viņiem saka: man ir ēdiens – pie tam tāds, ko jūs nepazīstat. Mācekļos ir pārsteigums, neizpratne! Lomas mainās! Viņi, kas domāja, ka ir devēji, pakāpeniski atklāj, ka ir saņēmēji.
Vai esat piedzīvojuši ko līdzīgu? Manuprāt, šāda lomu maiņa ir autentiska Kristus mācekļa pazīme. Sekojot Kristum, šo pārmaiņu mums parasti nākas piedzīvot vairākkārt. Varbūt kādam no mums Dievs dod šādu iespēju arī šodien.
Tālāk Jēzus paskaidro: “Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas mani ir sūtījis, un piepildīt viņa darbu.” Jēzus mērķis ir piepildīt, īstenot līdz galam, iemiesot, darīt redzamu to, ko Viņš redz Tēvu darām. Misija un kalpošana Viņam nav pašmērķis. Svarīgākais ir Tēvs un Viņa griba. Vienu nodaļu tālāk lasām, Tēvs mīl Dēlu un rāda viņam visu, ko pats dara (Jņ 5:19–20). Tas nozīmē, ka kalpošana un misija nav jāizgudro ne Jēzum toreiz, ne mums šodien. To saņemam no Tēva. Ne vienmēr tā ir viegla. Jēzum tā prasīja kļūt par vidutāju starp Dievu un cilvēkiem un sevi nodot par izpirkumu visu labā (1Tim 2:6).
Vispārējs dabas likums paredz, ka, lai strādātu jeb kalpotu, ir vajadzīga enerģija. Tai savukārt ir vajadzīgs uzturs. Šeit atklājas skaistākais! Jēzus kalpošana Viņu neiztukšo, bet paēdina. Jo Viņa ēdiens ir piepildīt Tēva gribu. Novest līdz pilnībai, pabeigt to, ko Tēvs ir iesācis. Tāds ir Jēzus dzīvības un enerģijas avots.
Kāda ir Tēva griba? To Jēzus ir atklājis pirms dažiem pantiem, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība (Jņ 3:16). Kad Jēzus sastop cilvēkus, kas šo dāvanu ir gatavi saņemt, Viņa slāpes un izsalkums ir remdēts. Piekritīsiet, tas ir neparasti. Tas ir kaut kas ne no šīs, bet Dieva Valstības.
Kad Jēzus pārsteigtajiem mācekļiem saka: Man ir ēdiens, Viņš pār tiem nepaaugstinās un neatraida viņu rūpes. Bet atklāj un aicina nobaudīt Viņa barību, kas vēlāk mācekļiem dos iespēju piepildīt viņu dzīves aicinājumu. Tā dos jēgu un izturību ne tikai tad, kad viņi būs stipri un viņu kalpošana sekmēsies, bet arī tad, kad viņi būs vāji, nesaprasti, atraidīti un pat vajāti. Tāpat kā Jēzus paēda, piepildot Tēva darbus, tā arī Viņa mācekļi taps paēdināti līdz sātam, darot to, ko redz darām Jēzu. Tā minētais neparastums turpinās: Dieva valstība aizvien ir mūsu vidū.
Paaudzei pēc paaudzes Dieva Gars dod iespēju baudīt Jēzus barību – nedzīvot sev, bet Dievam un cilvēkiem. Tādēļ šodien ir Baznīca un tajā esam mēs. Rīt, Pļaujas svētkos, mēs pateiksimies par ražu un dienišķo iztiku, bet šodien par cilvēkiem, kurus Viņš reiz aicināja ēst Jēzus barību un kuri atbildēja ar “JĀ”. Kuru “JĀ” ļāva Dieva Garam viņus veidot kristībās, iesvētībās, laulībās, ordinācijā un mūsu arhibīskapa gadījumā arī konsekrācijā. Kuri līdzīgi mūsu Kungam un Viņa mācekļiem savu “JĀ” aizvien turpināja atkārtot. Cilvēcīgi viņu “JĀ” nav likumsakarīgs un pašsaprotams. Tas ir Dieva darbs viņos, pārsteidzot, savaldzinot un mielojot ar Jēzus barību – mīlestību, gudrību, spēku dzīvot Dievam un cilvēkiem.
Kristus mīļotie, mūs visus vieno viens virsaicinājums līdzīgi sievai Ziharas pilsētā: ar savu dzīvi stāstīt par Jēzu. Par to, ko Viņš mūsu dēļ ir darījis un dara. Ka Viņā cilvēkam ir iespēja izlīgt ar Dievu, iemantot mieru un mūžīgo dzīvību. Reiz bijušais Kenterberijas arhibīskaps Viljams Templs rakstīja komentāru Rakstu vietai, kurā ar vārdiem – mēs esam atraduši Mesiju – Andrejs aizveda nākamo apustuli Pēteri pie Jēzus. Viljams Templs komentārā pierakstīja: tā ir lielākā kalpošana, ko viens cilvēks var sniegt otram.   
Šajā aicinājumā esam vienoti – arhibīskaps, mācītāji un visi, kas esam piedzimuši kristībā. Arhibīskaps Jānis Vanags 30 gadu garumā to ir darījis, rūpējoties par mūsu Baznīcas vienotību un mācības skaidrību, pārstāvot to dažādu auditoriju un kameru priekšā šeit Latvijā un starptautiski. Varētu teikt – kā viņš bija uz to aicināts, un tikai tā, kā viņš viens to varēja paveikt.
Arī svētais mācītāja amats ir dots, lai Dievs mūsu vidū veiktu īpašu kalpošanu ar Vārdu un Sakramentu. Starp daudziem citiem uzticamiem amata brāļiem Dievam īpaši šodien pateicamies par trim, kas šajā gadā pievienojas cienījamajai emeritēto garīdznieku saimei – Mārim Ludvikam, Atim Vaickovskim un Jurim Zariņam.
Tomēr, ja šeit beigtos iemesls mūsu pateicībai, tad daudzi no mums šodien nebūtu baznīcā. Piedzimām ticībai caur dažādu draudzes cilvēku kalpošanām: pie kādiem tas notika dievkalpojumā, bet pie citiem, pateicoties atvērtām dievnama durvīm, sakoptai baznīcai, izpušķotam altārim, mūzikas skaņām, aizlūgšanām, notīrītiem celiņiem vai baltiem galdautiem. Pateicoties gatavībai uzklausīt un gatavībai liecināt par savas ticības cerību ar pavisam vienkāršiem vārdiem. Kad lasīju Uzticības vairoga pieteikumus, tik viegli varēja atpazīt Svētā Gara rokrakstu. Tas ir redzams radošumā, cik dažādi Gars apdāvina un iedvesmo cilvēkus vienam mērķim – ar savu dzīvi pastāstīt par Jēzu.
Nebiju klāt tad, kad mūsu baznīca iedibināja praksi draudžu cilvēkiem pasniegt Uzticības vairogu. Pieņemu, ka viens no mērķiem bija atklāt ikviena cilvēka kalpošanas skaistumu un vērtību. Apustulis Pēteris mūs visus sauc par svētu priesteru saimi (1Pēt 2:5), par cilvēkiem, kuru dzīves aicinājums ir visdažādākos veidos  celt tiltu starp Dievu un cilvēkiem.
Kaut pēc iespējas biežāk mēs dzirdētu tādus vārdus, kādus Ziharas iedzīvotāji teica savai kaimiņienei: “Es vairs neticu tavas runāšanas dēļ, jo pats esmu dzirdējis un zinu, ka patiešām Viņš ir pasaules Pestītājs!” Nezinu, vai toreiz sieva to apzinājās, bet pie viņas bija piepildījušies Jēzus vārdi, kuri vēl pavisam nesen viņu pārsteidza: no tevis plūdīs dzīvā ūdens straumes.
Šī stāsta beigās visi sastopas. Jēzus, samariešu sieva, mācekļi un Ziharas iedzīvotāji. Līdzīgi arī mēs esam sapulcējušies, lai satiktos, redzētu viens otru, kopīgi pateiktos Dievam un svētītu tos, kas ir svētījuši mūs. Vismaz publiski redzamajai arhibīskapa kalpošanas daļai esam varējuši seko līdzi. Varbūt mazāk un tomēr gandrīz visi būsim ko dzirdējuši par mācītāja Māra Ludviga, Ata Vaickovska un Jura Zariņa uzticīgo un svētīgo kalpošanu. Savukārt Uzticības vairogi pārsvarā ir pasniegti tur, kur uzticība bija apliecināta – konkrētajās draudzēs, starp savējiem. Šodien mums ir iespēja citam citu satikt un stiprināties otra ticības piemērā.
Kad izredzētā tauta svinēja svētkus, tad centrā nebija cilvēki, bet Dievs un Viņa darbi. Tā svinot, ļaudis atjaunojās cerībā un paļāvībā uz Dievu. Arī mēs šodien svinam svētkus. Lasām par Dieva darbu pie Jēzus mācekļiem, samariešu sievas un Ziharas iedzīvotājiem, bet ne tikai. Mūsu vidū ir cilvēki, kuru piemērā varam redzēt, ka Dievs aizvien pārvērš dzīvi un piešķir tai jēgu, dod savu aicinājumu un tajā aizvien uztur ar savu barību.
Āmen.

Mācītāja Ilgvara Matīsa  uzruna 3.septembra dievkalpojumā.

,Jo miesas tieksmes ir pret garu, bet gara tieksmes ir pret miesu, jo šie divi viens otram stāv pretī, ka jūs nedarāt to, ko gribat. Bet ja gars jūs vada, tad jūs vairs neesat padoti bauslībai. Bet zināmi ir miesas darbi: tie ir netiklība, nešķīstība, izlaidība, elku kalpība, burvība, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, šķelšanās, nesaticība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas, par kurām es iepriekš saku, kā jau esmu senāk sacījis: tie, kas tādas lietas dara, nemantos Dieva valstību. Bet Gara augli ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. Pret tādām lietām nav bauslības. Bet tie, kas Kristum pieder, ir savu miesu krustā situši līdz ar kaislībām un iekārošanām. Ja dzīvojam garā, tad arī staigāsim garā. Nedzīsimies pēc tukša goda, cits citu izaicinādami, cits citu apskauzdami.’’ (Gal 5:17-24)

Kad mēs domājam par to, kāds ir kristietis jeb ko no viņa sagaidīt, tad viena no definīcijām varētu būt, ka mēs pie viņa ieraugām šādas lietas jeb īpašības, kā tās min svētais Pāvils: Bet Gara augli ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība’’ un , savukārt, kad mēs domājam par tām lietām, kas kristietim riebj jeb nepatīk, ir šīs pretējās, ko min svētais Pāvils - netiklība, nešķīstība, izlaidība, elku kalpība, burvība, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, šķelšanās, nesaticība, Skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas’’.
Tomēr tā ir , gan nav taisnība. Tā ir taisnība tajā ziņā, ka pēc šādām gara lietām kristietim būtu jātiecas un tās jāvēlas un šīs miesas tieksmes jeb visas šīs negatīvās lietas jāatraida, tomēr nav tā, ka šīs visas jaukās īpašības mums visiem būtu un visas šīs negatīvās īpašības mums nebūtu, jo kā mēs visi zinām – neviens mūsu vidū nav pilnīgs jeb perfekts, izņemot Jēzu.
Tādēļ Pāvils sauc tās par tieksmēm – ka ir gan gara tieksmes un miesas tieksmes. Tas jautājums ir, vai tu patiesi tiecies pēc šiem gara augļiem. Kādā veidā tu vari tiekties pēc tiem? Jo tu vairāk mīlēsi Jēzu, jo vairāk tevī būs gara augļi. Jo tu vairāk mīlēsi tukšu godu, citu izaicināšanu, tiem būs šie miesas augļi. Tāpēc jau tos sauc par augļiem, ka tie kaut kā rezultāts. Nav tā, ka tu vienmēr apzināti dzenies pēc miera, pacietības, laipnības, kaut gan dažreiz arī tu dzenies tieši pēc tā, taču pats galvenais, ka tu dzenies kopumā pēc tā, kas Dievam ir patīkams un tad izaug pie tevis šie augļi, jo esot kopā ar Jēzu , Viņš pamazām tevi maina. Kad cilvēks kaut ko stāda, viņš nestāda augļus, bet gan stādus un sēklas un tad tiem izaug augļi. Tieši tāpat arī ar šiem gara augļiem, Dievs dod Savu Garu, Svēto Garu, lai mūsos būdams un dzīvodams, Viņš pie mums raisītu šos Gara augļus. Piemēram, cilvēks, kurš pats par sevi jau ļoti ilgi ir nelaipns, viņš nevar tā vienkārši sākt kļūt laipns, nerunājot par pieglaimību, kas ir nepatiesa laipnība, un visbiežāk viņš to pat nevēlas atzīt, ka ir nelaipns, viņam šķiet, ka vienkārši visi pārējie viņu pārprot, un slikti uztver. Vai arī kā vēl kāds cilvēks reiz man aizrādīja, kad es norādīju, ka viņš runā ar mani nelaipni. Es sacīju, ka šis nelaipnais tonis un veids, kādā viņš ar mani runā, mani aizvaino. Tad viņš man atbildēja – ,,tu vienkārši visu uztver pārāk personīgi, es tikai tiešā veidā pasaku, kā ir’’. Šis cilvēks bija tik ļoti pārliecināts par savu taisnību, ka itin nemaz neredzēja sevi no malas, cik paceltā balsī un cik aizvainojošiem vārdiem bija izvērtusies saruna. Un Svētā Gara darbošanās mūsos ļauj ieraudzīt sevi mazliet vairāk arī no malas, un vairs sevi neidealizēt un neattaisnot. Man domājot par šo, šodien ienāca prātā šāda atziņa: Lielākā daļa cilvēku domā, ka viņiem ir taisnība un ka viņi zina lietas pareizi. Lielākā daļa cilvēku nav kristieši. Lielākā daļa cilvēku nebūs Debesu Valstībā.
Kādreiz mēs tā brīnāmies par to, ko valdība pieņem vai par to, par ko cilvēki nobalso vai ierosina, vai par to, ko māca vai nemāca skolās. Bet jāatceras – lielāka daļa cilvēku nav kristieši.
Par Gara augļiem var runāt ļoti daudz, taču vēlos izcelt divas lietas.
UZTICAMĪBA. Uzticamības kredītu mums piešķir Dievs. Dievs mums pamazām uztic kādas lietas, arī tad, kad Viņš zina, ka mums nevar līdz galam uzticēties. Viņš mums uztic vairāk, kā mēs esam pelnījuši, jo patiesībā, mēs kā grēcinieki, neko neesam pelnījuši. Taču Dievs mums uztic vēl neesot mums uzticamiem – Viņš mūs caur to gan māca, gan arī pārbauda. Bieži vien, būsim godīgi, mēs šīs Dieva pārbaudes neizturam, mēs tajās krītam. Tādēļ mēs lūdzam ,,Mūsu Tēvs’’ lūgšanā - ,,Kungs, neieved mūs kārdināšanā’’. Un dr. M. Luters to Mazajā Katehismā skaidro šādi: ,,Dievs gan nevienu nekārdina, bet mēs lūdzam šinī lūgšanā, lai Dievs mūs sargā un uztur, ka velns, pasaule un mūsu miesa mūs nepievil, nedz ieved neticībā, izmisumā vai citā lielā kaunā un grēkā, un, kaut arī tie mums uzmācas, mēs tomēr beidzot uzvaram un virsroku paturam.’’. Man reiz stāstīja vecākais brālis, kurš dzīvo Helsinkos kādu pārsteidzošu lietu – pie viņiem esot tā, ka dzīvokļa atslēga ir ne tikai īpašniekiem un īrniekiem, bet arī komunālo pakalpojumu uzturētājiem. Tas nozīmē, ka saskaņotā laikā, arī saimnieku prombūtnes laikā komunālo pakalpojumu uzturēšanas darbinieki var ienākt dzīvokļos, nolasīt skaitītājus un veikt apkalpošanas darbus. Un nu jau tā esot pavisam ierasta lieta. Protams, ka šis laiks tiek saskaņots, kad tas notiks, un īpašnieki ir informēti par darbiem, kas tiks veikti, un tomēr – lai netraucētu saimniekus, viņi parasti nāk tieši tad, kad saimnieku nav uz vietas. Līdz ar to, pamazām tiek ieaudzināta savstarpēja uzticēšanās. Tā arī Dievs mums sāk uzticēt darīt pamazām kādas lietas, pirms esam to pelnījuši un pirms mēs būsim tā cienīgi. Tādēļ neiedomāsimies, ka mums kaut ko uztic tādēļ, ka esam tik labi un uzticami cilvēki. Nē – tādēļ, ka Dievs, tieši tāpat, kā dod daudzas lietas šajā dzīvē, pirms tās esam pat vēl lūguši, tāpat arī dod zināmu uzticēšanās iespēju.
ATTURĪBA. Šis gara auglis ir tāds, pēc kura nav, iespējams, tāda kā izteikta tiekšanās, bet drīzāk rezultāts, drīzāk tas, kas izaudzis no Svētā Gara darbības mūsos un ticības uz Dievu. Man divas dienas atpakaļ zvanīja kāds bijušais klasesbiedrs, ka būs mūsu pilsētā un vēlas satikties, un lūdza, vai es varēšu aizvest viņu uz mājām. Viņš nebija ar mani ticies kopš skolas pabeigšanas, un jau daudzas reizes sacīja, ka vēlas satikties un parunāties, bet tā arī līdz mani nekad nenonāca… Es priecājos, ka beidzot tad viņš tomēr būs.. Pienāca vakardiena un viņš man apstiprina vēlreiz, ka viņš būs un mēs varēsim parunāties un viņš gribētu ar mani aprunāties kā ar mācītāju. Tad, kad pienāca norunātais laiks, tad viņu sazvanīt vairs nevarēja, bet tikai viņa dzīvesbiedrene jautāja, vai var aizvest viņu uz mājām, jo šis mans klasesbiedrs ir pamatīgi piedzēries un nemaz nav atbraucis uz šo pasākumu, kur viņi bija plānojuši būt. Tad es sapratu, ka šie telefona zvani, jau bija patiesībā kā tāda rūdīta alkoholiķa ierasti meli un izlikšanās. Vai viņš man vēl kādas reizes melos? Ļoti liela iespējamība, ka jā. Vai viņš centīsies izmantot kādā veidā to, ka esmu kristieties, ka esmu mācītājs, ka man būs grūti atteikt izpalīdzēt? Pavisam liela iespēja, ka jā. Vai tādēļ es šos cilvēku necentīšos nākošo reizi satikt? Noteikti centīšos satikt, noteikti centīšos runāt par to, ka Dievs viņam var palīdzēt, jo Dievam visas lietas ir iespējamas, cerību neatmetīšu arī šo klasesbiedru, taču jā – vakardien es jutos  izmantots un apmānīts.
Atturība alkoholiķim, iespējams, ir kā tāls sapnis, pēc kura kādos apziņas brīžos viņš tiecas, taču daudz biežāk tas ir rezultāts tam, ka cilvēks ir patiesi kopā ar Jēzu un ka Viņš vēlas dzīvot Dievam patīkamu dzīvi. Ir arī tādi cilvēki, kuriem atturība ir kā pašmērķis un augstākais tikums, kā tāds līdzeklis ar ko Dieva priekšā nopelnīt ko īpašu, pazīstu arī šādus cilvēkus. Šādi cilvēki parasti mēdz būt ļoti skarbi un nelaipni, un neiejūtīgi pret citiem, jo Svētais Gars viņos vēlas darboties, bet šim cilvēkam ir vienkārši uzstādīts pašmērķis, nevis dzīvas attiecības ar Dievu, viņš atsakās dzirdēt visu pārējo, ko māca Dievs. Pāvils atturību min kopā ar pārējiem Gara augļiem: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. Nav tā, ka mums kaut kas no šī saraksta ir jāizvēlas un tad pēc tā jātiecas, bet gan mums ir jātiecas pēc Kristus, kurā ir visu šo augļu pilnība, un tad, esot Viņam blakus, Viņš arī pamazām, šādiem augļiem pie mums dos izaugt, ne pēc mūsu nopelniem, bet pēc Savas lielās žēlastības.
Šodienas evaņģēlija tekstā rakstīts: ,,Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies?  Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. 33Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.’’ Kristus runā šeit par apģērbu un ēdienu kā par tādām lietām, kas tiek ,,piemestas’’ klāt tad, kad tu dzenies pēc Dieva valstības un Viņa taisnības. Šeit var ieraudzīt šo ārkārtīgi lielo nozīmi tam, ka cilvēks cenšas izprast Dieva prātu, cik ļoti tas ir būtiski, kaut kas tik daudz reižu pārāks par visām šīm, mūsuprāt, šķietami pašām svarīgākajām lietām.
Dr. M. Luters ir sacījis tā: ,,Tīra ūdens malks – ja nekā labāka nav – ir pietiekami labas zāles pret slāpēm. Gabals maizes remdē izsalkumu un, kad cilvēks ir izsalcis, viņš to meklē. Kristus ir labākās, drošākās, vienīgās zāles pret briesmīgo cilvēku dzimuma ienaidnieku, proti, pret mūžīgo nāvi. Tomēr cilvēka sirdij ir grūti šīs zāles pieņemt. Ja cilvēks pazītu kādu ārstu simts jūdžu attālumā, kurš spētu aizdzīt vai vismaz uz laiku aizkavēt miesīgo nāvi, tad noteikti liktu viņu atvest un nežēlotu naudu.’’
Un tā ir: cilvēks ir gatavs izdot milzum daudz naudas un pārvarēt lielus attālumus un šķēršļus, lai saglābtu savu veselību un arī iegūtu kādas šodienai nepieciešamas lietas, taču doties pie Kristus altāra un saņemt Viņa vārdu un sakramentu, kas stiprina ceļā uz mūžīgo dzīvi, Viņam šodien nešķiet tik būtiski.
Dr. M. Luters teicis arī tā: ,,Kristum nav nedz naudas, nedz maka, nedz arī laicīgas valsts – to visu Viņš ir atdevis ķēniņiem un valdniekiem. Sev Viņš ir paturējis tikai to, kas nav ne cilvēku, ne eņģeļu darbs, proti, Viņš ir Uzvarētājs pār grēku, nāvi, velnu un elli, kurš ar Savu vārdu spēj izglābt un uzturēt visus, kas Viņam tic.’’

24.augusts  - Ukrainas Neatkarības diena.

Mācītāja ILGVARA MATĪSA uzruna svētbrīdī:
''Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis." (Atkl. 21:4)
Šodien, atzīmējot Ukrainas Neatkarības dienu, vēlos novēlēt sapņot un cīnīties par šo sapni, ticēt un nepadoties! Kurš gan varēja 50 gadus atpakaļ iedomāties, ka Latvija būs brīva? Un tomēr tas piepildījās! Cik daudzi tic Jēzus apsolītajai brīvībai? Un tomēr - tie, kas to piedzīvojuši, zina tās piepildījumu. Cik daudzi tic Debesu Valstībai? Un tomēr, kad pienāks tā diena, kad Dievs mūsu visus ņems pie sevis, kas tā būs par skaistu tikšanās dienu! Šodien lūdzam par Ukrainu, par ukrainas tautas sapni, par deokupāciju, par šīs asinsizliešanas un kara šausmu izbeigšanu.  Uz kāda ukraiņu bērna zīmējuma, kuru man atveda no frontes, un ko var apskatīties arī mūsu dievnamā, ir rakstīt: ,,es ticu, ka pienāks diena, kad kritīs zvaigznes, nevis raķetes…’’. Es ticu, ka pienāks tā diena, kad ļaudis smiesies un priecāsies nevis tikai tajās Ukrainas teritorijās, kur krīt raķetes, bet itin visā teritorijā. Jā, kritīs zvaigznes, jeb pārnestā nozīmē – svētības. Cilvēki no okupētās teritorijās satiksies ar brīvajiem, piederīgie atradīs, karā zaudētos un svinēs, tad šos svētkus plaši arī visā Ukrainā. Šodien Ukrainā tos svin klusi un mierīgi, lielā skaitā kopā nepulcējoties. Bet ir arī cilvēki, kuri kara laikā uzdzīvo un arī tādi, kuriem ir vienalga par citiem, ja tikai viņu pašu mājas nav sagrautas. Karā var redzēt itin visu. Ne visi, kuri vēlās brīvību, par to cīnās un gatavi dzīvot pieticīgāk un ko no sevis atdot, tādēļ tas nebūs nedz vienkārši, ne ātri. Vakardien agresorvalstī Krievijā nokrita kāda okupantu ,,zvaigzne’’ – J. Prigožins. 2 mēneši pēc dumpji viņam bija atļauts vēl dzīvot. Lai cik tev būtu ieroču, naudas un ambīciju, tik un tā pienāks diena, kad tu kritīsi. Un kritīs arī tas, kurš viņu nogāza. Visi, kuri dodas augšā bez Dieva, vienmēr kritīs. Bet kuri ir patiesi kopā ar Dievu, nekas viņus nevarēs nogāzt zemē, jo viņi tic tai dienai, ko Dievs ir apsolījis. Un tieši uz šādu, patiesi ticīgu cilvēku pleciem, tiek iznesta brīvība. Ne uz vienaldzīgo, ne tiem, kuri kara laikā savā zemē labi uzdzīvo, bet uz tiem, kuri tic sapnim. Runājot ar jauniepazīto draugu Ukrainā, kapelānu Sergiju, redzēju, viņa acīs un degsmē, cik ļoti viņš mīl savus frontes biedus, cik ļoti pārdzīvo par tiem, kuri mira par šo brīvības sapni, lai citi to saņemtu. Ja visi Ukrainā būtu kā Sergijs, domāju, ka kara vispār nebūtu, neviens neuzbruktu tik vienotai tautai, kur nebūtu nodevēju.
Kad prezidentam V. Zeļenskim, vienā no pēdējām ārzemju konferencēm jautāja, vai viņš tomēr neizskata iespēju atdot kādu apgabalu apmaiņā pret uzņemšanu NATO, viņš atbildēja, ka vienu teritoriju varētu – Belgorodas apgabalu. Kurš seko līdzi kara gaitai, zina, kādēļ viņš minēja Belgorodu, un zina arī, ka tā nemaz nav Ukrainas teritorija un tādēļ tā Ukrainai nav vajadzīga. Tas ir arī garīgs jautājums – cik tu esi gatavs nodot savu sirdi un principus, lai kaut ko iegūtu? Un vai tas ieguvums kaut ko atdot ienaidniekam, tad vispār ir ieguvums? Vai tad tava zeme un cilvēki ir tirgus preces, ko pārdot? Kad mēs vēlāk atskatīsimies uz būtiskiem vēstures notikumiem, un pārrunāsim tos ar bērniem, viņi jautās – bet kur biji tu šajā laikā, kāda tajā visā bija tava loma? Mums jāpadomā, ko mēs atbildēsim – noskatījāmies, palīdzējām, atbalstījām, mums bija vienalga vai kā? Tieši tāpat arī ticības nozīmē? Dievs Debesīs jautās – es tevi meklēju, kur tu biji?
Neatkarība no ienaidniekiem, no apspiešanas, no vardarbības… tā nav ne vienkārša, ne pati par sevi saprotama lieta. Būtiskākais, lai nebūtu neatkarība no Dieva. Jo, kā daudzi ticīgi  ukraiņi, ar kuriem esmu runājis, paši saka: ,,mums nevajag uzvaru bez Dieva.’’. Jo mums ir jāizcīna šis karš pret iebrucējiem, bet vēl priekšā būs arī ļoti ilgs karš pret netaisnību un korupciju, un tur ir vajadzīgi patiesi labi cīnītāji vēl ilgi un vēl daudz. Es novēlu Ukrainai ātrāk izcīnīt uzvaru - uzvaru kopā ar Dievu. Ticēsim tai dienai! Ak, kas tā būs par skaistu dienu! Jā tā būs arī pilna asaru un pārdzīvojumu pilna par visu zaudēto, bet tā būs patiesi skaista un svētīga diena!

Mācītāja Ilgvara Matīsa pārdomas - Kristus Augšāmcelšanās svētkus sagaidot.

Pirms dažām dienām skolēniem vaicāju, vai viņi zina, kādēļ piektdiena šonedēļ viņiem būs brīva. Atbildes bija  - tādēļ, ka Lieldienas. Es vaicāju – vai tad Lieldienas nav svētdien un pirmdien? Jā, laikam taču tā, bet piektdiena, sestdiena…

Piektdien mēs pārdomājam vairākas lietas – pirmkārt jau Jūdas nodevību pret Jēzu, kas notika naktī uz piektdienu. Šoreiz nedomājot par tiem citiem, TIEM SLIKTAJIEM, esam aicināti aizdomāties, vai mēs kādreiz paši neesam kādu nodevuši - varbūt pat negribot, tomēr neesam bijuši uzticami, runājuši aiz muguras, darījuši kaut ko otram par skādi, ar to ievainojot Kristus sirdi. Vieglāk ir domāt par citiem, kā par sevi, bet šoreiz par sevi. Vai paši neesam nodevuši kādreiz tās vērtības, ko mums māca Kristus, lai panāktu savu labumu, savas intereses un ērti pievienotos vairākumam pārstāvot kādu populāru viedokli. Vai neesam kādu nodevuši, lai iekarotu to vietu, kur esam vai lai to saglabātu. Tik daudz ko varam pārdomāt.

            Otrkārt - vai neizdevīgā brīdī, mēs nenoliedzam to, kas mēs esam un kam mēs piederam? Līdzīgi, kā Pēteris noliedza, ka būtu pazinis Jēzu, jo baidījās. No kā mums ir bailes? Vai baiļu priekšā esam gatavi noliegt savu ticību uz Pestītāju Jēzu Kristu, baidoties no ciešanām? Cilvēks pēc savas dabas ir tāds, kas pieķeras skaistajam, taču ievainotajā, nodotajā, apsmietajā Jēzū nekāda ārēja skaistuma un diženuma nebija, tur bija sāpes cilvēku grēcīguma dēļ. Kā ar mums? Vai paliekam mīlestībā uz cilvēku, kad tas grumbains? Kad tas cieš un ir uz slimības gultas, kad tas sagrauts fiziski vai mentāli? Vieglāk ir atstāt un teikt – man ir citas lietas, mūsu kopīgais laiks ir pagājis… lai ar viņu paliek un rūpējas tie citi…

            Kad Kristus mira pie krusta, tur bija vien dažas sievietes un viens māceklis - tie cilvēki, kas palika mīlēt Jēzu arī Viņa ciešanās, palika blakus līdz pat nāves brīdim. Pārdomāsim, vai mēs neesam kādam cilvēkam likuši justies atstātam un pamestam.

Visnetaisnīgākā tiesa…Jēzus notiesāšanai uz nāvessodu nebija īstu argumentu, vien tukšas frāzes…ne laupītājs, ne slepkava un tomēr pūlis brēca ,,sit Viņu krustā’’. Bieži dzirdu, ka daudz dažādas apsūdzības cilvēku starpā salīdzina ar vēlmi piesist krustā, tomēr no tā būtu jāizvairās. Pirmkārt, tādēļ, ka krustā sišana ir kas ārkārtīgi pazemojošs garīgi un fiziski, asiņains līdz nāvei. Nedrīkst katru konfliktu, kas nav saistīts ar nāvessodu salīdzināt ar krustā sišanu. Otrkārt, Jēzus cieta krusta nāvi, būdams bez grēka – līdz ar to nevar salīdzināt katra cilvēka ciešanas ar Kristu, jo mēs tomēr esam grēcinieki, atšķirībā no Viņa. Šī tiesa atklāj cilvēka patieso dabu. Un bieži vien, tikai tad, kad cilvēks ir izdarījis ļaunāko, viņam atnāk atklāsme pašam par sevi. Kristus nenāca cilvēkus tiesāt, bet gan tos izglābt Mūžīgai dzīvei. Savukārt, cilvēki sagaidīja Jēzu, lai Viņu tiesātu, notiesātu par Viņa mīlestību uz cilvēkiem. Skarbs paradokss.

            Nav iespējams ar patiesu prieku sagaidīt Kristus Augšāmcelšanās dienu, ja neesi pirms tam iedziļinājies Kristus dzīvē un ciešanās. Neviens no mums nevar pārmainīt pasauli un pat ne pats sevi, tomēr Kristus ikvienā cilvēkā var izdarīt kādas izmaiņas. Un ar Savu augšāmcelšanos parāda, ka šī dzīve vēl nav viss, kas mums paredzēts. Jēzus šodien ir dzīvs un to apliecina miljoniem kristiešu visā pasaulē. Var jau teikt, ka ir daudz dažādu ceļu, tomēr es ticu Kristus vārdiem, ka Viņš ir ,,ceļš, patiesība un dzīvība’’ (Jņ. 14:6) un cita ceļa man pie Debesu Tēva nav.

Cilvēki šodien saka, ka iespēju ir daudz un dažādas patiesības, tomēr es redzu, ka iespēja man nokļūt Debesīs ir tikai viena – caur ticību uz Jēzu Kristu. Ne velti Viņš ir teicis ,, Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod’’(Mt. 7:14). Viegli ir būt lielā pūlī, kas svin Lieldienas, tomēr esi arī tajā mazajā pulciņā, kas ir kopā ar Viņu arī ciešanās Lielajā piektdienā un katrā dievkalpojumā saņemot Svēto Vakarēdienu (Viņa miesu un asinis). Un arī tu savās ciešanās tad nebūsi viens, bet arvien Viņa stiprināts ceļā uz Mūžīgo dzīvošanu.

Aicinu visus arī kopā nākt piektdien plkst.17.00 uz filmu ,,Klusums’’! Dievnamā redzēt filmu ir pavisam citādi kā mājās. Filma liek aizdomāties – kā rīkojamies, kad ar ciešanām tiek pārbaudīta mūsu ticība un cik daudz varam izturēt, kad šķiet, ka Dievs klusē.

Kristus ir Augšāmcelšanās un dzīvība! Novēlu katram to sajust un piedzīvot!

LELB arhibīskapa Jāņa Vanaga Vēstījums 2018. gada Ziemsvētkos.

1. Ziemsvētkus sauc par brīnumu laiku. Mēs varam pārnest mājās eglīti,
   skatīties uz to un domāt – lūk brīnums! Mazā sēkliņā Dievs ir ielicis
   gudrību, kura spēj no zemes trūdiem izveidot kaut ko tik filigrānu, smaržīgu
   un galvenais – dzīvu! Dievs ir brīnumaini pūlējies, eglīti radot.

   Tad saliekam zaros gaismiņas un mirdzošas bumbas, un nu ir vēl skaistāk.
   Varam skatīties un teikt – vēl lielāks brīnums! Dievs manī ir ielicis spēju
   un pat aicinājumu izdaiļot viņa lielisko darbu! Tas ir tik brīnumaini! Kā
   man ir veicies sekot Dieva aicinājumam? Vai man ir izdevies izgreznot Dieva
   izcilo darbu – sevi? Vai ir veicies atklāt savus talantus un izkopt Dieva
   dotās spējas? Vai ir izdevies veidot sevi pilnīgāku, pievilcīgāku,
   mirdzošāku?

   Kad aplūkojam gaismiņas un mirdzošās bumbas, ko esam sakarinājuši savos
   zaros, vajadzētu pārliecināties, vai neesam izdarījuši to pašu, ko ar eglīti
   – izpušķojuši, bet nocirtuši. Vai neesam sevi nošķīruši no sēklas no kuras
   uzdīgām, un no saknēm, kas mūs baroja? Mēdz notikt, ka, cenšoties kaut ko
   bagātināt un izdaiļot, mēs to nocērtam. Tiecoties dzīvot krāšņāk, bagātāk un
   interesantāk, mums gadās sadarīt ko tādu, kas nocērt vienību ar Dievu un
   pārtrauc viņa sapni par mums. Tā ir liela nelaime, jo savu identitāti
   cilvēks iegūst attiecībās. Nocērtot attiecības ar Dievu, mēs zaudējam pašu
   identitātes kodolu un vairs nezinām, kas esam.

   Ziemsvētki ir glābšanas pasākums. Kad ir gadījies sevi sacirst, neko negaida
   vairāk kā glābēju ierašanos. Dievs sūta Glābēju. Kristus ir dzimis Bētlemē.
   Dievs viņu iedēstīja pasaulē kā sēkliņu, kurā ielikta visa Dieva mīlestība
   un gudrība. Vēlāk Jēzus teica: “Es esmu vīnakoks, jūs esat zari”! Apustulis
   Pāvils par izglābtajiem runā kā par zariem, kas nolauzti no savvaļas koka,
   bet uzpotēti dārza kokā, lai saņemtu dzīvības sulu no tā saknēm. Jēzus ir
   Dieva dāvana visiem nocirstajiem. Tā ir iespēja atkal būt dzīviem zariem,
   kuri ne tikai izskatās spoži uz brīdi, bet nes augļus uz mūžību.

   Vēsts par Kristus dzimšanu ir visapkārt. Adventa un Ziemsvētku laikā tā
   meklē cilvēkus pat ļoti intensīvi. Taču ne vienmēr Ziemsvētki ir veiksmes
   stāsts ar laimīgām beigām. Bieži ir tā, ka svētki paiet, bet savienojums nav
   noticis. Ziemsvētku neveiksmes simbols ir sakaltušās eglītes ar brūnām
   skujām, kuras pēc svētkiem mētājas visās malās. Tādēļ vajag ļaut sevi
   atrastu un meklēt arī pašiem. Intensīvi meklēt saslēgumu ar Kristu. Pat
   kristiešiem, kuri par viņu daudz zina, vajadzētu meklēt, jo galvenais ir
   savienojums, pa kuru plūst dzīvības sula.

   Runāsim ar viņu! Runāsim ar Bētlemē dzimušo! Runāsim ar viņu par savu dzīvi
   un par viņa dzīvi. Piemēram, jautāsim viņam, kā viņš spēja būt laimīgs?
   Atceroties trūkumu, kādā viņš piedzima, pārbaudījumus, kurus panesa un
   uzbrukumus, kurus piedzīvoja – kā viņš spēja nodzīvot laimīgu mūžu? Jautāsim
   nevis dīkas intereses pēc, bet tādēļ, ka arī paši esam piedzimuši reālā
   pasaulē. Izzināsim Jēzus dzīvi, jo, atrodot viņa laimes atslēgu, mēs varam
   būt atraduši savējo. Ja meklēsim dziļi, atklājumu pietiks garam un jēgpilnam
   mūžam.

   Vēlu visiem svētītus Ziemsvētkus un atjaunotu dzīvību no Bētlemē dzimušā
   Kristus!

   Sirsnībā,

   + Jānis
   Rīgas arhibīskaps