Ērģeļu tapšana...
Stāsta ērģeļbūves meistars Jānis Kalniņš
Ērģeļu izgatavošana ir sarežģīts un apjomīgs darbs, jo tur ir gan koka, gan metāla detaļas, plēšām vajadzīgas ādas, visbeidzot jāizgatavo izrotājumi, jo ērģeles ir ne vien mūzikas instruments, bet arī ikvienas telpas iekārtojuma elements.
Tiklīdz amatnieki apvienojās ģildēs un cunftēs, arī ērģeļbūvē bija jāsāk ievērot amatnieku apvienību regulējošie noteikumi. Tādā kārtā ērģeļu korpusu izgatavošana pienācās galdnieku cunftei, rotājumus izgatavoja kokgriezēji, visu krāšņumu veidoja krāsotāju un zeltītāju cunftes meistari un pašam ērģeļbūvētājam atlika izgatavot vien stabules un mehānismu. Šis regulējums bija visai stingrs un rūpīgi tika uzraudzīts, lai tas netiktu pārkāpts, tā teikt – savdabīga konkurences padome.
Tādēļ 1735. gadā Mītavas galdnieku ģilde iesniedza sūdzību hercoga tiesā, jo konstatēja, ka Kurzemes hercoga priviliģētais ērģeļbūvētājs Johans Heinrichs Joahims nodarbināja vairāk zeļļu, nekā to atļāva galdnieku ģildes noteikumi. To var labi saprast, jo zeļļi bija tāds kā bezmaksas darba spēks, tādēļ to skaits katram meistaram tika ierobežots, lai neradītu negodīgu konkurenci.
Pilnīgi iespējams, ka lielā zeļļu skaita dēļ Joahims pats darīja darbus, kurus galdnieki uzskatīja par sev piekritīgiem. Hercoga tiesa šo sūdzību izskatīja un nosprieda, ka ērģeļbūve nav nekāds amats, bet māksla, līdz ar to uz ērģeļbūvētāju neattiecas galdnieku cunftes noteikumi un ērģeļbūvētājs drīkst nodarbināt tik daudz zeļļu, cik viņam labpatīk, savukārt galdniekiem nav tiesību par to sūdzēties!
Kopš baroka laikiem ērģeļu tapšanā nekas diži nav mainījies. Vispirms tiek izvēlēts ērģeļu lielums un tips atkarībā no pielietojuma, telpas lieluma, telpas akustikas un daudziem citiem faktoriem, kuru starpā pasūtītāja maksātspēja nav no tiem pēdējiem!
Visbeidzot, kad ir skaidrs ērģeļu lielums un pieejamā telpa, ērģeļmeistars var projektēt instrumentu, bet galdnieks sākt būvēt korpusu un prospektu. Līdz 19. gadsimtam prospekti nereti bija visai līdzīgi, jo tapa pēc vispārīgiem paraugiem; it seviški tas attiecas uz maziem instrumentiem. 19. gadsimtā arvien biežāk ērģeļu prospektus sāk projektēt arhitekti reizē ar baznīcas jaunbūvi vai pārbūvi kopā ar pārējo interjeru. Kā pazīstamākais arhitekts pieminams Pauls Makss Berči, kurš līdzās daudzām ēkām projektējis arī Liepājas sv. Annas un Cesvaines baznīcu ērģeļu prospektus.
Kad nu ērģeļbūvētājs nonāk līdz gatavajam korpusam, bieži redzams, kādas grūtības viņam jāpārvar, lai atvēlētajā vietā iebūvētu izraudzītā lieluma instrumentu.
Parasti tās vietas ir par maz un ērģeļmeistaram nākas izlietot visādus trikus, lai tomēr dabūtu to visu iekšā – stabules tiek visādi locītas, pilna garuma stabuļu vietā ievieto īsākas, bet ar to pašu skanējuma augstumu, kopīgs bass vairākiem reģistriem.
Visbiežāk rezultāts ir tāds, ka ērģeles nav iespējams normāli apkopt un uzskaņot. Visspilgtākais piemērs, kuru gadījies redzēt, ir Rīgas Sv. Pāvila baznīcas Valkera ērģeles. Visādi citādi lielisks, labskanīgs instruments, bet skaņošanai jānolīgst kāds pusaugu jaunietis, jo, piemēram, es ar saviem 1,8 metriem auguma un 90 kg svara tur nevaru ielocīties pat pie vislabākās gribas un veselības!
Tādēļ Liepājas sv. Trīsvienības katedrāles ērģeles, kuŗas ar saviem 131 reģistriem ir lielākās mehāniskās ērģeles pasaulē, neraugoties uz to, ka to tapšanā roku pielikuši 5 ērģeļbūvētāji 130 gadu laikā, ir viens no vislabāk apkopšanai un skaņošanai piemērotajiem instrumentiem – praktiski ikvienai no turpat 7000 stabulēm ir iespējams ērti piekļūt un uzskaņot!
Ērģeļu tapšanā piedalās dažādu arodu pratēji: galdnieki, metāllējēji, metāla stabuļu izgatavotāji, kalēji, kokgriezēji, zeltītāji un krāsotāji, ādu apstrādes meistari, mehāniķi, mūsdienās nevar iztikt bez programmētāja un datorspeciālista.
Saprotams, ka tikai lielās fabrikās ir visi speciālisti; mazie uzņēmumi vienmēr sadarbojas ar vajadzīgo nozaru speciālistiem vai pērk ērģeļu detaļas no specializētiem ražotājiem.
Kad visas ērģeļu daļas – plēšas, gaisa kanāli, vējlādes, stabules, klaviatūras, mehānikas detaļas un vēl 1001 sīkums, kuram pat nosaukumu grūti atrast – tiek samontētas savā paliekošajā vietā, tad darbu uzsāk viena no svarīgākajām personām ērģeļu tapšanā, proti, intonētājs.
Viņa uzdevums ir katru stabuli tā apstrādāt, lai viņa skan skaisti, reģistram atbilstoši, ne par klusu, ne par skaļu, labi saskaņojas savā starpā. Tikai tad instruments ir gatavs, lai ērģelnieks nu rāda savu mākslu!
https://klasika.lsm.lv/lv/raksts/vai-zini/vai-zini-ka-ergelu-izgatavosana-ir-sarezgits-un-apjomigs-darbs.a183807/