DIENAS LASĪJUMS:
"Viņš, iedams gar Galilejas jūru, ieraudzīja Sīmani un viņa brāli Andreju tīklus jūrā metam; viņi bija zvejnieki. Un Jēzus viņiem sacīja: “Nāciet, sekojiet Man, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem!” Un tūlīt tie atstāja tīklus un Viņam sekoja. Pagājis mazliet tālāk, Viņš ieraudzīja Jēkabu, Zebedeja dēlu, un viņa brāli Jāni; tie laivā tīklus lāpīja. Un Viņš tos tūlīt aicināja. Un, tie savu tēvu Zebedeju ar algādžiem laivā atstājuši, aizgāja Viņam līdzi." (Mk. 1:16-20)
PĀRDOMAS:
Mēs, iespējams, kādreiz esam dzirdējuši frāzi: “ieaiciniet Dievu savā sirdī.” Skan skaisti. Skan kā patiešām dziļi dievbijīga un vērtīga doma. Tas taču būtu tik labi un svētīgi, ja cilvēks varētu likt Dievam mājot savā sirdī. Vai ne? Taču uzreiz rodas jautājums: “Kā? Kā lai to izdara, kā tas var notikt? Kā lai es ieaicinu un kā lai es pārliecinos, ka Dievs patiešām ir manī ienācis?” Tā teikums, kas iecerēts kā uzticības un dievbijības apliecinājums, kļūst par vislielāko šaubu un nedrošības avotu. Dievu ieaicināt cilvēka dzīvē nevar. Pie tam – vairāku iemeslu dēļ.
Dievs nav jāpierunā, lai Viņš ienāk cilvēkā. Tieši pretēji, šodienas Evaņģēlija teksts vēsta, ka Dievs caur Jēzu pats nāk pie cilvēkiem tieši tāpēc, lai iemājotu ikvienā no mums. Jēzus pats izvēlas un aicina savus mācekļus. Ar to Viņš atšķiras no visiem to laiku rabīniem, rakstu mācītājiem un daudziem “skolotājiem” arī mūsdienās. Līdz Kristum mācekļi bija tie, kas uzmeklēja kādu slavenu mācītāju, lai viņā klausītos un no viņa mācītos. Tāds bija cilvēku pašu nodoms un izvēle, jo tāds domāšanas veids saskan ar cilvēka vēlēšanos paturēt savu pašapziņu, kas ir aktuāli vēl šodien: es esmu tas, kurš ir izvēlējies kam un kā sekot, kā un ko darīt, kurā klausīties un mācīties, jo tas konkrētais mācītājs vai skolotājs stāsta to, kas man patīk – es un neviens cits. Taču patiesībā Jēzus pats mūs uzmeklē un izraugās savus mācekļus, nosaka un gādā par mūsu dzīvi, lai mums nekā netrūktu.
Dievs saka: “Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis.” (Jņ. 15:16) Tas attiecas gan uz mūsu dzīvi kopumā, gan uz Dieva aicinājumu sekot Viņam un būt par Viņa bērniem. Nevis cilvēks meklē Dievu, bet Dievs atrod cilvēku, lai, līdzīgi mācekļiem toreiz, arī šodien Jēzus izvestu mūs ārā no mūsu laicīgo domu šaurības, lai varam paskatīties uz savu dzīvi un uz mums pašiem no Dieva skatījuma – uz to, cik liela ir mūsu vērtība Dieva acīs, par spīti mūsu tieksmei grēkot, ka arī mums Viņš saka: “Nāciet, sekojiet Man, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem!”
Vieni zvejoja “un tūlīt tie atstāja tīklus” un Jēzum sekoja. Citi lāpīja tīklus “un, tie savu tēvu Zebedeju ar algādžiem laivā atstājuši,” aizgāja Jēzum līdzi. Kāpēc? Jo viņi sadzirdēja Jēzus aicinājumā to, cik liela ir Dieva mīlestība uz viņiem. Jēzū mācekļi sadzirdēja kaut ko daudz vērtīgāku kā tikai visu mūžu nodzīvot ikdienībā un rutīnā. Tas, ka mūs aicina Dievs, ir vislielākā prieka un drošības avots – Viņa Vārds, nevis cilvēku pašu svārstīgās domas un izgudrotie vārdi. Ja Dievs mūs ir aicinājis, tad mēs varam būt droši par savu dzīvi, jo pats Kristus kļūst par mūsu dzīvi, lai darītu mūs par Viņa mācekļiem un cilvēku zvejniekiem.
Ir trīs lietas, kas mūs pārliecina, ka Dievs ir ienācis mūsos un ka Svētajā Garā Viņš dzīvo mūsos. Vispirms – tas notiek ikreiz, kad mēs dzirdam vai lasām Svētos Rakstus. Apustulis Pāvils raksta: “Ticība nāk no sludināšanas.” Tas nozīmē, ka ticība nav kaut kāds cilvēka stāvoklis “pats par sevi”. Ticība nevar būt uz kaut ko, pats nezinu uz ko. Ticēt var tikai kaut kam konkrētam. Ja mēs runājam par ticību Dieva Vārdam, tad tā ir iespējama tikai tad un tur, kur Dieva Vārds tiek lasīts un uzklausīts – piemēram, dievkalpojumos. Tas ir vienkāršākais un pieejamākais veids, kādā Dievs un Viņa Vārds ienāk mūsos.
Bez tā Dievs ir devis vēl divas redzamas zīmes Savai ienākšanai, lai mēs par to varētu būt pilnīgi droši un pārliecināti. Pirmā zīme ir cilvēka Kristība. Šis notikums ir kristīgās dzīves pamats. Kristības brīdī Dieva Vārds savienojas ar ūdeni, lai mēs ne vien dzirdētu, bet arī redzētu un sajustu Dieva pieskārienu, tekošā ūdens straumē. Mēs esam kristīti Trīsvienīgā Dieva Vārdā un tas nenozīmē tikai skaistu rituālu vien – tā ir redzamā zīme, kas apliecina, ka ar šo brīdi mēs esam kļuvuši par Dieva bērniem un esam Viņa īpašums. Ja mums uzmācas šaubas par sevi, par savu ticību vai cienīgumu, tad ir īstais laiks sev atgādināt – es taču esmu kristīts, es esmu Dieva bērns! Mūsu dzīvais Kungs, kurš dzird mūsu vaidus un redz mūsu asaras, ir sacījis: “Es tevi tavā vārdā esmu saucis, Es tevi esmu atpestījis, tu esi Mans!”
Taču daudzi mēs esam kristīti bērnībā, un cilvēka daba ir tāda, ka tā drīz vien aizmirst, ko Dievs ir darījis, un atkal sāk šaubīties. Tāpēc ir vēl otra redzamā zīme Dieva ienākšanai cilvēkā – Svētais Vakarēdiens. Zīme, kuru mēs varam saņemt un lietot, cik vien bieži tas ir nepieciešams. Dodot maizi un vīnu saviem mācekļiem, Jēzus saka: “Šī IR Mana miesa un šīs IR Manas asinis.” Proti, Vakarēdienā mēs saņemam pašu Jēzu. Lūk, tas ir brīdis, kad Jēzus patiešām fiziski ienāk cilvēkā, mūsu būtībā, ne tikai sirdīs.
Visādas runas par nepieciešamību Jēzu “ieaicināt savā sirdī” ir radušās no tā, ka Svētais Vakarēdiens tiek aizmirsts un tiek aizmirsts par to, ka cilvēka sirds dziļumos valda tumsas rēgi un ļaunums. Taču saņemot Svēto Vakarēdienu, Jēzus ienāk mūsu būtībā un Viņš pārmaina mūsu sirdis no iekšienes. Viņš dod citas sirdis – Viņš pārveido tās no akmens uz miesas sirdīm. Tādā veidā mēs pārliecināmies par Jēzus apsolījumu: “katru reizi, kad jūs no šī biķera dzersiet un no šīs maizes ēdīsiet, jūs saņemsiet Manu miesu un asinis.” Ticēt nozīmē paļauties, ka Kristus dara to, ko Viņš ir solījis, un katrā dievkalpojumā mēs pārliecināmies, ka Viņš šos Savus vārdus piepilda.
Dievs mums ir devis Savus apsolījumus un padarījis mūsu pestīšanas ceļu tik vienkāršu un neatkarīgu no kādām cilvēka personīgām īpašībām, lai Dievu varētu sastapt ikviens cilvēks – arī visvājākais un šaubīgākais, un – lai mēs nestāvētu uz vietas, jautājot sev: “vai un cik daudz es esmu atpestīts,” bet būtu brīvi no visām šaubām un dzīvotu savu dzīvi kopā ar Dievu, tā, kā Viņš to ir vēlējies jau kopš pasaules sākuma – tam Viņš mūs ir radījis, un uz to Viņš mūs nemitīgi aicina.
LŪGŠANA:
Kungs Jēzu, kas, iedams gar Galilejas jūru, aicināji savus pirmos mācekļus Tev sekot, lai darītu viņus par cilvēku zvejniekiem, mēs Tev pateicamies, ka neatstāj mūs vienus mūsu nespēkā, bet caur Kristību esi aicinājis mūs Tavā Valstībā, un caur Savu žēlastību arī mūs esi darījis par cilvēku zvejniekiem. Mēs atzīstam un nožēlojam, ka dažubrīd nelabprāt atsaucamies Tavam aicinājumam sekot Tev ticībā, jo ir tik daudzas citas blakus lietas un apstākļi, kuriem esam ļāvuši sevi sagūstīt. Tāpēc pazemībā lūdzam pēc atpestīšanas un, lai Tavs Svētais Gars, caur Tavu Vārdu un Sakramentiem, dara mūs par uzticīgiem Taviem mācekļiem, un vada uz mūžīgo dzīvību, kur Tu, līdz ar Tēvu un Svēto Garu, dzīvo un valdi, Dievs no mūžības uz mūžību. Āmen.